Uz Longbīču pie sava tēva,— Konija dzedri atteica. — Viņš vēl aizvien nevar celties, un mums jācenšas būt pie viņa.
Vai pašlaik vēl Sanijs diriģē to padarīšanu?— Karlo ziņkāri jautāja.
Konija pavērās viņā ar aizbildniecisku laipnību.— Kādu padarīšanu?Karlo aizsvilās dusmās.— Tu nerunā tā ar mani, tu stulbā slampa, ja negribi, lai es tev izdauzu to kverpi no iekšām!
Konija izbiedēta sarāvās, un tas vīru satracināja vēl vairāk. Viņš pielēca no krēsla un iesita viņai pa seju, atstādams tur sarkanu svītru. Ātri un precīzi cits citam sekoja vēl trīs sitieni. Karlo redzēja, kā Konijas augšlūpa sāk asiņot un uztūkst. Tad viņš aprāvās — redzamas pēdas atstāt nav ieteicams. Konija iedrāzās guļamistabā, un Karlo dzirdēja durvīs apgriežamies atslēgu. Nosmējies viņš atgriezās pie savas kafijas tases.
Pēc maltītes viņš brīdi sēdēja un smēķēja, līdz pienāca laiks ģērbties. Piedauzījis pie guļamistabas durvīm, viņš uzsauca:—Ver vaļā, kamēr neesmu izgāzis durvis!
Atbildes nebija.
— Atver, man jāģērbjas!— viņš vēlreiz skaļi uzsauca, tad dzirdēja, ka sieva pieceļas no gultas un tuvojas durvīm. Atslēga noskrapstēja. Kad Karlo ienāca, Konija jau bija aizgriezusies un gāja atpakaļ uz gultu. Viņa apgūlās, seju pievērsusi sienai.
Karlo ātri saģērbās un tad pamanīja, ka sievai mugurā tikai apakšveļa. Bet viņš tomēr gribēja, lai Konija dodas pie tēva — varbūt atnesīs jaunas ziņas.
Kas tad nu, pāris pļauku tev visu spēku izsitušas, vai?— Ir nu gan slinka govs.
Es nekur negribu iet,— Konijas balsī skanēja asaras, un vārdi bija tik tikko saprotami. Karlo nepacietīgi pastiepās un pagrieza viņu ar seju pret sevi. Un tūlīt redzēja, kāpēc sieva nekur negrib iet. Laikam tā tiešām bija labāk.
Acīmredzot viņš bija iesitis stiprāk, nekā domājis. Konijas kreisais vaigs bija uztūcis, pārsistā augšlūpa piepampusi zem deguna smieklīgi resna.
— Nu, kā redzi,— viņš teica.— Bet es būšu mājās vēlu. Svētdienās man darba līdz kaklam.
Izgājis no dzīvokļa, viņš atrada mašīnai piestiprinātu soda naudas talonu par novietošanas pārkāpumu — zaļu kvīti par piecpadsmit dolāriem. Viņš to iemeta priekšējā nodalījumā, kur jau gulēja kaudze līdzīgu talonu. Karlo bija labā garastāvoklī. Viņš arvien jutās pacilāts, kad bija iedauzījis to izlutināto spindzeli. Tas daudzmaz kliedēja sarūgtinājumu par Korleones ģimenes netaisno attieksmi pret viņu.
Kad viņš pirmoreiz piekāva sievu, tad gan jutās drusku nobažījies. Konija toreiz taisnā ceļā aizskrēja uz Longbīču sūdzēties mātei un tēvam un nodemonstrēt savu zilo aci. Tad viņš no tiesas dabūja trūkties. Taču Konija atgriezās mājās apbrīnojami padevīga un paklausīga — tradicionālās itāliešu sievas ideāls. Nākamajās nedēļās Karlo saņēmās un uzvedās kā paraugvīrs, vienmēr un visur bija laipns un jauks pret sievu, pildīja vīra pienākumus ik rītu un vakaru. Tad beidzot, domādama, ka vīrs tā nekad vairs nedarīs, Konija izstāstīja viņam, kas norisinājies vecāku mājās. Vecāki bija izturējušies gauži vienaldzīgi, viņus notikušais pat tā kā uzjautrinājis. Māte gan bija izrādījusi zināmu līdzjūtību un pat lūgusi tēvu parunāt ar Karlo Riči. Tēvs bija atteicies.
Viņa ir mana meita,— viņš bija teicis,— bet tagad viņa pieder savam vīram. Viņš zina savus pienākumus. Pat Itālijas karalis neuzdrīkstējās iejaukties vīra un sievas darīšanās. Ej mājās un iemācies uzvesties tā, lai viņš tevi nesistu.
Vai tu kādreiz esi sitis savu sievu?— Konija nikni jautāja tēvam. Būdama tēva mīlule, viņa varēja atļauties runāt tik pārdroši.
Viņa nekad nav tam devusi iemeslu,— tēvs bija atbildējis. Un māte bija piekrītoši pamājusi un pasmaidījusi.
Konija viņiem bija pastāstījusi, ka vīrs paņēmis kāzās dāvāto naudu un pat nepateicis, kur to licis. Tēvs bija paraustījis plecus un atbildējis:— Es būtu darījis tāpat, ja mana sieva izturētos tik vīzdegunīgi kā tu.
Un tā Konija atgriezās mājās, vienlaikus apjukusi un pārsteigta. Viņa arvien bija bijusi tēva mīlule un tagad nespēja saprast viņa vēsumu.Bet patiesībā Dons nepalika gluži tik vienaldzīgs, kā varēja likties. Viņš painteresējās un uzzināja, ko Karlo izdarījis ar kāzās dāvāto naudu. Znota bukmeikera kantorī viņš iekārtoja savus cilvēkus, kam vajadzēja ziņot Heigenam par katru Riči soli darbavietā. Taču dziļāk iejaukties Dons nevarēja. Kā gan vīrietis lai spētu pildīt savus vīra pienākumus pret sievu, no kuras ģimenes viņam jābīstas? Tādu stāvokli nedrīkstēja pieļaut, un Dons neuzdrošinājās iejaukties. Un, kad Konija kļuva grūta, viņš pārliecinājās par sava lēmuma tālredzību un zināja, ka nekad neiejauksies viņu ģimenes dzīvē, kaut arī Konija mātei vēl vairākas reizes sūdzējās, ka vīrs atkal pacēlis roku, un māte beidzot jutās spiesta runāt ar Donu. Konija pat lika manīt, ka varbūt gribēs šķirties. Tad pirmo reizi mūžā Dons kļuva nikns uz meitu.
Viņš ir tava bērna tēvs,— viņš dusmīgi teica Konijai. — Kas šajā pasaulē var iznākt no bērna, kuram nav tēva?
Visu to uzzinājis, Karlo Riči kļuva pašpārliecināts. Tātad viņš var justies pilnīgi drošs. Viņš pat sāka lielīties saviem kolēģiem darbā, ka ieklapējot sievu, kad tā kļūstot lecīga, un tūlīt redzēja bijību viņu sejās — te ir vīrs, kurš uzdrīkstas turēt zem zābaka lielā Dona Korleones meitu.Bet Riči nebūtu vis juties tik drošs, ja zinātu, ka Sanijs Korleone, uzzinājis par viņa rīcību, iededzies trakās dusmās un no izrēķināšanās viņu atturējusi tikai paša Dona visstingrākā un kategoriskākā pavēle, kurai pat Sanijs neuzdrīkstējās nepaklausīt. Tāpēc arī Sanijs vairījās sastapt Riči—viņš nejutās pārliecināts, vai spēs noturēt sevi grožos.Un tā šai jaukajā svētdienas rītā, juzdamies pilnīgi drošs, Karlo Riči savā mašīnā traucās uz Īstsaidu. Viņš neredzēja, ka tajā pašā laikā pretējā virzienā uz viņa mājas pusi aizbrauca Sanija mašīna.
Sanijs Korleone bija atstājis alejas drošo patvērumu un pavadījis nakti pilsētā pie Lūsijas Mančīni. Tagad, četru miesassargu pavadīts, viņš devās mājup. Divi vīri brauca viņam pa priekšu, divi no aizmugures. Līdzās viņam sargu nevajadzēja: pret tiešu uzbrukumu Sanijs varēja aizsargāties pats. Miesassargi brauca paši savās mašīnās, un viņu dzīvokļi atradās katrs savā pusē Lūsijas dzīvoklim. Kamēr vien Sanijs neapmeklēja Lūsiju pārāk bieži, viņam briesmas nedraudēja. Un, tā kā viņš šobrīd bija pilsētā, viņš iedomājās, ka varētu ieskriet pie māsas Konijas un paņemt viņu līdzi uz Longbīču. Tas preteklis Karlo jau noteikti dosies savās darīšanās un mašīnu viņai nedos, tāpēc derētu māsai izpalīdzēt. Viņš pagaidīja, kamēr abi priekšējie miesassargi ieiet mājā, tad sekoja viņiem. Abi aizmugurē braucošie vīri nobremzēja tieši aiz viņa mašīnas un izkāpa, lai uzmanītu ielu. Sanijs ievēroja vislielāko piesardzību. Iespēja, ka pretinieks varētu zināt par viņa braucienu uz pilsētu, bija gauži niecīga, taču Sanijs vienmēr turēja acis vaļā. To viņš bija iemācījies 1930. gada karā.