Liftu viņš neizmantoja nekad—tās varēja būt nāvējošas lamatas. Ātri uzkāpis astoņus kāpņu posmus līdz Konijas dzīvoklim, viņš pieklauvēja pie durvīm. Šurpceļā viņš bija redzējis Karlo mašīnu aizbraucam un zināja, ka māsa būs viena. Atbildes nebija. Sanijs pieklauvēja vēlreiz un pēc brīža izdzirda māsas balsi — biklu, izbiedētu:—Kas tur ir?
Bailes Konijas balsī iztrūcināja Saniju. Viņa jaunākā māšele taču allaž bijusi droša un pašapzinīga, tikpat dūšīga kā jebkurš cits viņu ģimenē. Kas viņai noticis, velns lai parauj?
— Sanijs!—viņš atsaucās. Bulta durvju iekšpusē noskrapstēja, durvis atvērās, un Konija šņukstēdama iekrita brāļa rokās. Aiz pārsteiguma Sanijs labu brīdi stāvēja nepakustēdamies. Tad viņš atstūma māsu no sevis, ieraudzīja viņas uztūkušo seju un saprata, kas noticis.
Atbrīvojies no māsas rokām, viņš grasījās drāzties lejup, lai dzītos vainīgajam pakaļ. Trakās dusmas pilnīgi izķēmoja Sanija seju. To redzēdama, Konija piespiedās viņam un neļāva aiziet. Ievilkusi brāli dzīvoklī, viņa sāka raudāt vēl nevaldāmāk, šoreiz aiz tīrām bailēm. Konija pazina vecākā brāļa temperamentu un baidījās no tā. Tieši šī iemesla dēļ viņa nekad nebija Sanijam sūdzējusies par Karlo.
— Es pati biju vainīga,— viņa apgalvoja.— Sāku ķīviņu un mēģināju viņam iesist, tāpēc viņš iesita man. Viņš nemaz negribēja sist tik stipri. Es pati pašāvos pretī.
Sanijs bija atguvis savaldīšanos.— Vai tu šodien brauksi pie vecīša?Konija neatbildēja, tāpēc viņš piebilda:— Es domāju, ka tu gribi braukt, tāpēc ieskrēju, lai paņemtu tevi. Es tikpat biju pilsētā.Konija papurināja galvu.— Es negribu, ka viņi redz mani tādu. Aizbraukšu nākamajā nedēļā.
Labi,— atteica Sanijs. Viņš pacēla virtuves telefona klausuli un uzgrieza numuru.— Izsaukšu ārstu, lai viņš tevi apskata un pielāpa. Tev jābūt uzmanīgai savā stāvoklī. Cik vēl mēnešu atlicis līdz bērnam?
Divi,— atbildēja Konija.— Sanij, lūdzu, nedari neko. Es tevi ļoti lūdzu.
Sanijs iesmējās. Viņa vaibsti bija saspringuši cietsirdīgā apņēmībā, kad viņš teica:— Neraizējies, es netaisos padarīt tavu bērnu par bāreni jau pirms dzimšanas!Un, viegli noskūpstījis māsu uz veselā vaiga, viņš izgāja no dzīvokļa.
Austrumu rajona 112. ielā saldumu veikala priekšā stiepās gara virkne divās rindās sastājušos mašīnu. Šeit bija Karlo Riči bukmeikera kantoris. Veikala priekšā uz ietves tēvi spēlēja sunīšus ar bērniem, kurus bija paņēmuši līdzi svētdienas rīta izbraukumā, lai tie pie reizes pakavētos blakām, kamēr viņi paši nodarbojas ar derību slēgšanu. Ieraudzījuši tuvojamies Karlo Riči, viņi pārtrauca spēles un steidzās nopirkt bērniem saldējumu, lai tie uzvestos rātni. Tad viņi sāka pētīt avīzes, kurās bija nosaukti šīsdienas beisbola spēļu sākotnējie metēji, un centās uzminēt iespējamos uzvarētājus.
Karlo iegāja lielajā istabā veikala aizmugurē. Abi viņa «rakstveži»— neliela auguma kalsns vīrietis, vārdā Selijs Regzs, un plecīgs spēkavīrs, saukts Treneris, jau gaidīja, kad būs jāsāk darboties. Viņiem priekšā uz galda gulēja lielas līniju lapas, kur pierakstīt derību likmes. Uz koka statīva bija novietota tāfele, kur ar krītu sarakstīti sešpadsmit augstākās līgas beisbola komandu nosaukumi, salikti pa savstarpējo spēļu pāriem. Pretī katram pārim bija uzvilkts lodziņš, kur ierakstīt cerēto iznākumu.
— Vai veikala telefons šodien pieslēgts ausīm?—Karlo noprasīja Trenerim.
Treneris papurināja galvu.— Ausis pagaidām ir atvienotas.
Karlo devās pie sienas telefona un uzgrieza numuru. Selijs Regzs un Treneris vienaldzīgām sejām vēroja, kā viņš īsi pieraksta «vadlīniju»— sagaidāmos iznākumus visām šīsdienas beisbola spēlēm. Viņi noraudzījās, kā Karlo noliek klausuli un, aizgājis pie tāfeles, pretī katrai spēlei ar krītu uzraksta varbūtējo iznākumu. Kaut gan Karlo to nenojauta, viņi jau bija uzzinājuši «vadlīniju» un sekoja, vai viņš rīkojas pareizi. Pirmajā darba nedēļā Karlo bija kļūdījies, pārrakstot varbūtējos iznākumus uz tāfeles, un radījis tā saucamo «viduspunktu», kas ir visu azarta spēlmaņu sapnis. Tas nozīmēja, ka, slēdzot derības pie viņa un tad slēdzot derības vēlreiz pret to pašu komandu pie cita bukmeikera, spēlētājs nevar zaudēt. Šādā gadījumā zaudēt varēja vienīgi Karlo kantoris. Šīs kļūdas dēļ tas bija vienā nedēļā pazaudējis sešus tūkstošus dolāru, un Dons pārliecinājās, ka savā spriedumā par znotu nav maldījies. Viņš deva rīkojumu turpmāk kontrolēt Karlo darbu visos sīkumos.
Parasti Korleones Ģimenes augstākstāvošās amatpersonas nemēdza nodarboties ar tādām ikdienas detaļām. Šādus līmeņus parasti šķīra vismaz pieci izolējoši slāņi. Bet, tā kā šis bukmeikera kantoris bija paredzēts Dona znota pārbaudei, tas tika nodots tiešā Toma Heigena uzraudzībā, un viņš ik dienas saņēma ziņas par tā darbību.
Tagad, kad «vadlīnija» bija izziņota, derību dalībnieki sadrūzmējās saldumu veikala aizmugures telpā, lai pierakstītu varbūtējos iznākumus savās avīzēs blakām spēlēm un iespējamo metēju vārdiem. Daži no viņiem, pētīdami tāfeli, turēja pie rokas bērnus. Viens, kurš spēlēja uz augstām likmēm, paskatījās lejup uz mazo meitenīti, ko turēja pie rokas, un jokodams jautāja:— Kas tev šodien labāk patīk, mīlulīt,—
«Milži» vai «Pirāti»?— Sajūsmināta par iespaidīgajiem vārdiem, mazā atjautāja:— Vai milži ir stiprāki par pirātiem?— Tēvs iesmējās.
Pie abiem rakstvežiem sāka veidoties rinda. Kad viens no tiem bija aizpildījis lapu, viņš to atplēsa no bloknota, ietina tajā savākto naudu un nodeva to Karlo. Karlo pa aizmugures durvīm izgāja no istabas un uzkāpa augšā uz dzīvokli, kur mājoja saldumu veikala īpašnieka ģimene. Tur viņš piezvanīja uz savu galveno biržu, nosauca skaitļus, tad ielika naudu nelielā sienas seifā, kas bija paslēpts aiz bagātīgām loga drapērijām. Pēc tam viņš atgriezās saldumu veikalā, iepriekš sadedzinājis derību lapu un aizskalojis pelnus prom kanalizācijā.
Tradicionālo svētdienas likumu dēļ spēles šai dienā nekad nesākās agrāk par pulksten diviem, tāpēc pirmajam derībnieku pūlim — ģimenes cilvēkiem, kuri bija ieskrējuši piereģistrēt savas likmes un aši steidzās mājās, lai vēl pagūtu aizvest sievas un bērnus uz pludmali,— sekoja saujiņa vecpuišu vai aizspriedumainu sīkstuļu, kuri uzskatīja, ka ģimenei svētdiena jāpavada smacīgajā pilsētas dzīvoklī. Šie vecpuiši bija īpaši aizrautīgi azarta spēlmaņi, viņu likmes bija augstākas, un ap četriem viņi ieradās otrreiz, lai slēgtu jaunas derības uz divspēļu mačiem. Karlo svētdienas bija aizņemtas līdz pat vakaram tieši viņu dēļ, kaut gan reizēm no pludmales šurpu pa otram lāgam atsteidzās arī dažs ģimenes galva, kas vēlējās vēlreiz izmēģināt roku un atgūt zaudēto.Līdz pulksten pusdiviem derībnieku skaits Karlo Riči bukmeikera kantorī bija apsīcis, un Karlo kopā ar Sēliju Regzu varēja iziet ārā un pasēdēt uz lieveņa, lai ieelpotu svaigu gaisu. Viņi sēdēja, vērodami, kā tuvumā rotaļājas bērni. Garām pabrauca policijas mašīna. Viņi tai nepievērsa uzmanību. Šai iestādei policijas iecirknī bija ļoti spēcīga aizmugure, un vietējā vara tai nedrīkstēja ķerties klāt. Pavēlei par kratīšanu vajadzētu nākt no pašas augšas, un arī tad viņi pietiekami savlaicīgi tiktu brīdināti.