Iznāca otrs tuvākais palīgs Treneris un apsēdās viņiem blakām. Vīri brīdi patērgāja par beisbolu un sievietēm. Tad Karlo pasmiedamies sacīja:— Šodien atkal vajadzēja ieklapēt sievu. Bija jāatgādina, kuram no mums ir teikšana.
Viņa laikam jau krietni piebrieduši, ne?— šķietami nevērīgi izmeta Treneris.
Eh, es jau tikai pāris reižu ielaidu pa ģīmi,— atteica Karlo.— Neko jau nenodarīju.— Brīdi klusējis, viņš piebilda:— Šī domā, ka varēs mani izrīkot, un to nu es necietīšu.
Turpat tuvumā slaistījās vēl daži derībnieki, kas pļāpāja par beisbolu, klīda apkārt vai sēdēja uz lieveņa pāris pakāpienu augstāk par Karlo un palīgiem. Piepeši bērni pārtrauca rotaļas un pabira uz visām pusēm. Griezīgi nokaukdamas, saldumu veikala priekšā nobremzēja vieglā mašīna. Tā apstājas tik pēkšņi, ka bremzes spalgi iekaucās, un, pirms vēl tā bija pilnīgi apstājusies, no šofera sēdekļa izsprāga vīrietis, kurš metas uz priekšu tik ātri un sparīgi, ka visi palika stāvam kā sastinguši. Tas bija Sanijs Korleone.
Smagnējā Kupidona seja ar biezajām, izliektajām lūpām bija sašķiebta negantā naidā. Vienā mirklī viņš bija uz lieveņa un sagrāba Karlo Riči aiz rīkles. Viņš rāva Karlo prom no pārējiem, gribēdams izvilkt viņu uz ielas, bet Karlo iekrampēja savas lielās, muskuļotās rokas lieveņa margās un nelaidās vaļā. Viņš saliecās, cenzdamies paslēpt galvu un seju starp pleciem. Krekls stirkšķēdams pārplīsa Sanija rokā.
Turpmākais skats bija diezgan šķebīgs. Sanijs sāka dauzīt sakņupušo Karlo ar dūrēm, lādēdams viņu rupjā, aiz niknuma piesmakušā balsī. Par spīti savai izcilajai fiziskajai būvei, Karlo pat nemēģināja pretoties un neizgrūda nevienu protesta kliedzienu vai saucienu pēc žēlastības. Treneris un Selijs Regzs neuzdrīkstējās iejaukties. Viņiem likās, ka Sanijs nolēmis nosist svaini, un dalīties ar Karlo šai liktenī viņi nevēlējās. Iztraucētie bērneļi, kas atkal bija saskrējuši kopā, lai izlamātu spēles jaucēju šoferi, tagad vēroja notiekošo ar godbijīgu ziņkāri. Tie visi bija rūdīti bērni, taču satracinātā Sanija izskats apklusināja arī viņus. Tikmēr piebrauca vēl viena mašīna, un no tās izlēca abi Sanija miesassargi. Redzēdami notiekošo, arī viņi neuzdrīkstējās iejaukties un palika stāvam malā gatavībā palīdzēt savam bosam, ja kādam no malas pietiktu muļķības mesties palīgā Karlo.
Visšķebīgāku šo skatu laikam vērta Karlo pilnīgā padevība, bet varbūt tieši tā izglāba viņa dzīvību. Viņš cieši turējās tērauda margās, lai Sanijs neizvilktu viņu uz ielas, un, par spīti acīm redzamajai spēku līdzvērtībai, vēl aizvien nekāvās pretī. Viņš ļāva belzieniem līt pār savu neaizsargāto galvu un kaklu, līdz Sanija niknums atslāba. Beidzot, krūtīm smagi cilājoties, Sanijs noskatīja viņu no augšas ūn noskaldīja:
— Ja tu, maita nolādētais, vēlreiz sitīsi manu māsu, es tevi pataisīšu aukstu!
Šie vārdi izkliedēja sasprindzinājumu. Jo Sanijs, protams, nekad nebūtu tā draudējis, ja tiešām gribētu Karlo nosist. Teikto viņš izgrūda bezspēcīgā naidā, tāpēc ka nedrīkstēja to īstenot. Karlo nepacēla acis pret Saniju. Aizvien vēl iekrampējies margās, viņš nokārtu galvu padevīgi gaidīja tālāko. Tada pozā viņš palika, līdz mašīna rūkdama aizdrāzās, un Treneris neparasti tēvišķā balsī noteica:— Nāc nu iekšā, Karlo! Mums labāk pazust no kadra.
Tikai tad Karlo uzdrīkstējās iztaisnoties un palaist vaļa lieveņa margas. Paceldams galvu, viņš ieraudzīja, ka bērni vēro viņu ar apmulsumā sastingušām sejām un pretīgumu — kā daždien cilvēki, kas sev līdzās ieraudzījuši otra morālu sabrukumu. Viņam mazliet reiba galva, bet drīzāk no pārbīļa, no paniskajām bailēm, kas bija pārņēmušas visu ķermeni; par spīti smago sitienu krusai, Karlo nebija nopietni cietis. Viņš ļāva Trenerim sevi aiz rokas ievest telpās un likt ledus gabaliņus uz sejas, kurā gan nebija asiņojošu brūču, tomēr cits pie cita pampa un tūka zilgani violeti laukumi. Bailes beidzot atslāba, un izciestais pazemojums izraisīja tik smagu fizisku nelabumu, ka viņam sākās vemšana. Treneris pieturēja Karlo galvu virs izlietnes, atbalstīja viņu gluži kā piedzērušo, tad uzveda cietušo augšā un apguldīja vienā no guļamistabām. Karlo pat nepamanīja, ka Selijs Regzs sen jau nozudis.
Selijs Regzs tikmēr bija aizsoļojis līdz Trešajai avēnijai un piezvanījis Roko Lamponem, lai paziņotu par notikušo. Roko šo ziņu uzņēma vēsi un savukārt sazvanīja savu caporegime Pīteru Klemencu. Klemenca smagi novaidējās un noteica: — Ak kungs Jēzu, tas nolādētais Sanijs ar savu dullumu!— Bet viņa pirksts jau bija tālredzīgi nospiedis sviru, un Roko šo piezīmi nedzirdēja.
Klemenca piezvanīja uz Longbīčas namu un pastāstīja par notikušo Tomam Heigenam. Heigens brīdi klusēja, tad izrīkoja:
Cik vien ātri vari, sūti kādus no savējiem ar mašīnām uz Longbīčas šoseju, gadījumam, ja Saniju aizkavē satiksme vai kāda liksta uz ielas. Kad viņam uznāk tāds trakums, tas velns vairs neapjēdz, ko dara. Varbūt kāds no mūsu draugiem viņa pusē uzzinās, ka Sanijs bijis pilsētā. Nekad nevar būt drošs.
Kamēr es kādu dabūšu ārā uz šosejas, Sanijs jau būs mājās,— šaubīdamies atteica Klemenca.— Tataljas arī tik ātri neko nepaspēs izdarīt.
Zinu,— Heigens iecietīgi atbildēja.— Bet, ja atgadās kas ārkārtējs, Sanijs var aizkavēties. Dari, ko vari, Pīt.
Klemenca kurnēdams piezvanīja Roko Lamponem un lika viņam nosūtīt vairākus vīrus ar mašīnām apsargāt Longbīčas šoseju. Tad viņš pats devās pie sava iemīļotā kadiljaka un, paņēmis līdzi trīs vīrus no garnizona, kas apsargāja viņa māju, devās pāri Atlantijas Piekrastes tiltam uz Ņujorkas pusi.
Viens no vīriem, kuri nīka Karlo Riči bukmeikera kantora tuvuma,— sīks derībnieks, kuru Tatalju Ģimene bija nolīgusi par ziņu pienesēju,— steigšus metās zvanīt savējiem. Bet Tataljas nebija mobilizējušies karam, un ziņai vajadzēja iziet cauri visiem izolācijas slāņiem, iekams tā beidzot sasniedza vienu caporegime, kurš sazinājās ar Tatalju vadoni. Līdz tam brīdim Sanijs Korleone jau atradās drošajā alejas patvērumā, sava tēva namā Longbīčā, kur pār viņu izlija tēva svētais sašutums.
1947. gada karš starp Korleones Ģimeni un Piecām Ģimenēm izmaksāja visai dārgi abām pusēm. To vēl vairāk sarežģīja policijas apņēmība darīt visu, lai atrastu kapteiņa Makklaskeja slepkavu. Reti gadījās tā, ka policijas nodaļa ignorētu politiskos speķus, kas aizsargāja azartspēļu un prostitūcijas biznesu, bet šoreiz politiķi bija tikpat bezspēcīgi kā trakojošas, savvaļā tikušas armijas ģenerālštābs, kad virsnieki kaujas laukā atsakās izpildīt pavēles.
Šis aizsardzības trūkums Korleones Ģimeni skāra mazāk nekā tās pretiniekus. Tomēr azartspēles veidoja galveno Korleones Ģimenes ienākumu daļu, un visvairāk cieta viņu loteriju centri. Darboņi, kas tos organizēja, cits pēc cita nonāca policijas rokās un pirms iekļūšanas melnajos sarakstos parasti dabūja mērenu kāvienu. Tika uzietas un. pārmeklētas pat vairākas «bankas», kas cieta smagus finansiālus zaudējumus. «Baņķieri», savā jomā visai augsti stāvošas personas, sūdzējās saviem caporegimes, un tie izklāstīja stāvokli Ģimenes padomē. Taču nekas nebija līdzams. Baņķieriem ieteica pārtraukt darbību. Hārlemā viņu amatu ļāva pārņemt neatkarīgiem nēģeru darboņiem, kuri strādāja tik izkliedēti un neorganizēti, ka policija gandrīz nespēja viņus pieķert.Pēc kapteiņa Makklaskeja nāves dažās avīzēs parādījās raksti, kas saistīja viņu ar Soloco personību. Tika publicēti pierādījumi tam, ka Makklaskejs īsi pirms nāves saņēmis lielas summas skaidrā naudā. Šīs ziņas nāca no Heigena, un raksti parādījās pēc viņa iniciatīvas. Policijas nodaļa atteicās rakstīto apstiprināt vai noliegt, taču rezultāti neizpalika. Ar ziņu pienesēju un Ģimenes algoto ierēdņu palīdzību policijas aprindās izplatījās vēsts, ka Makklaskejs bijis nekrietns blēdis. Ne tāpēc, ka ņēmis naudu vai citus kukuļus; to neviens par grēku neuzskatīja. Tāpēc, ka viņš ņēmis pašu netīrāko naudu — maksu par slepkavībām un narkotiku tirgošanu. Un tas pēc policistu morāles principiem bija nepiedodami.Heigens zināja, ka policists uzticas likumam un kārtībai ar apbrīnojamu naivumu. Viņš tiem uzticas vairāk nekā sabiedrība, kurai viņš kalpo. Likums un kārtība taču ir tas burvju avots, no kura viņš smeļ savu spēku, personisko spēku, ko viņš lolo tāpat, kā to lolo vairums cilvēku. Taču viņā allaž gruzd apslēpts ļaunums pret sabiedrību, kurai viņš kalpo. Tā policistam vienlaikus ir aizbilstamais un laupījums. Kā aizbilstamais tā ir nepateicīga, ļauna un prasīga. Kā laupījums tā ir slīpēta un bīstama, viltības pilna. Tiklīdz kāds nokļuvis policista nagos, sabiedrība, ko šis policists aizstāv un sargā, laiž darbā visus mehānismus, lai nokrāptu viņam tiesības uz pelnītu apbalvojumu. Izšķirošo punktu pieliek politiķi. Tiesneši piespriež saudzīgus, nosacītus sodus visneģēlīgākajiem huligāniem. Štatu gubernatori un pats Savienoto Valstu prezidents devīgi dāļā amnestijas, uzskatīdami, ka cienījamie advokāti vēl nav pietiekami attaisnojuši sodāmo. Pēc zināma laika policists iemācās dzīvot. Kāpēc lai viņš pats nepaņemtu naudu, ko maksā šie huligāni? Viņam tā vairāk vajadzīga. Kāpēc lai viņa bērni nevarētu mācīties koledžā? Kāpēc lai viņa sieva neiepirktos lepnākajos veikalos? Kāpēc lai viņš pats nepavadītu ziemas atvaļinājumu Floridas saulē? Galu galā viņš riskē ar dzīvību, un tas nav nekāds joks.