Tomēr parasti policists nosprauž robežu, par kuru tālāk neiet. Viņš pieņem naudu no bukmeikera, kuram ļauj darboties. Viņš pieņem naudu no cilvēka, kurš negrib tērēt laiku, lai iegādātos talonus mašīnas novietošanai. Par zināmu atlīdzību viņš ļauj jautrām meičām un prostitūtām piekopt savu amatu. Tās visas ir dabiskas cilvēku vājības. Bet parasti viņš nepieņem atpirkšanos no narkotiku operācijām, bruņotām laupīšanām, izvarošanu, slepkavībām un citām līdzīgām pārmērībām. Viņa uztverē tās vēršas pret policista personiskās varas pašu būtību un nekādi nav veicināmas.
Policijas kapteiņa nogalināšana sākumā tika uzņemta gluži kā karaļa slepkavība. Taču, kad kļuva zināms, ka Makklaskejs nogalināts, atrazdamies parasta narkotiku tirgoņa sabiedrībā, kad kļuva zināms, ka Makklaskeju tur aizdomās par slepkavību noklusēšanu, atriebības alkas policijas aprindās sāka izgaist. Galu galā vēl jāmaksā nodokļi par mašīnām, jāizpērk ieķīlātās vērtības, jāizlaiž bērni lielajā pasaulē. Bez ierastajiem papildienākumiem policistam vajadzēja krietni pacīnīties, lai savilktu galus kopā. Nelikumīgi ielas tirgotāji ienesa labi ja sīknaudu pusdienām. Atpirkšanās par mašīnu neatļautu novietošanu deva smieklīgus grašus. Dažs labs izmisuma pārņemts policists jau sāka izspiest atpirkšanās maksu no aizturētajiem, kas atvesti uz iecirkni sakarā ar aizdomām par homoseksuālismu, draudu pielietošanu vai vardarbību. Visbeidzot kaislības pierima. Policisti pacēla cenas un ļāva Ģimenēm atkal darboties. Iecirkņa komivojažieris atkal sastādīja un nodrukāja izmaksu sarakstu, kurā ietvēra ikvienu ar vietējo policijas iecirkni saistītu cilvēku, un atzīmēja viņa ikmēneša nodevu. Pakāpeniski atjaunojās kaut kas līdzīgs ierastajai sabiedriskajai kārtībai.
Doma izmantot privātdetektīvus, lai apsargātu Dona Korleones slimnīcas palātu, bija radusies Heigenam. Šo apsardzi, protams, papildināja krietni varenāki spēki no Tesio armijas. Bet Saniju neapmierināja pat šāds stāvoklis. Ap februāra vidu, kad Dona pārvietošana vairs nebija bīstama, ar ātrās palīdzības mašīnu viņu nogādāja mājās. Longbīčā. Māja bija iekārtota tā, ka Dona istaba tagad kalpoja par slimnīcas palātu ar visu nepieciešamo iekārtu jebkurai ārkārtējai vajadzībai. Rūpīgi sameklētas un pārbaudītas medmāsas dežurēja pie gultas pilnu diennakti, un par ievērojamu atlīdzību bija sarunāts privātārsts Kenedijs, kurš šobrīd dzīvoja tepat līdzās. Vismaz līdz tam laikam, kad Donam būs vajadzīga tikai kopšana.
Pati aleja bija pretiniekam nepieejama. Visās liekajās mājās tagad dzīvoja kareivji; bijušos īrniekus aizsūtīja uz laiku padzīvot dzimtajos Itālijas ciematos, apmaksājot visus izdevumus.Frediju Korleoni nosūtīja uz Lasvegasu, lai viņš tur atspirgtu un vienlaikus papētītu augsni Ģimenes operācijām greznajā viesnīcas tipa kazino kompleksā, kas vēl bija tapšanas stadijā. Lasvegasa piederēja Rietumkrasta impērijai, kas pagaidām turējās neitrālā: pozīcijās, un šīs impērijas Dons bija garantējis Fredijam drošību. Ņujorkas Piecām Ģimenēm nebija vēlēšanās iemantot vēl vairāk ienaidnieku, dzenoties uz rietumiem pakaļ Fredijam Korleonem. Tām pietika klapatu tepat, Ņujorkā.Ārsts Kenedijs bija aizliedzis apspriest jebkādus biznesa jautājumus Dona klātbūtnē. Šis noteikums tika pilnīgi ignorēts. Dons pieprasīja, lai kara padomes sēdi noturētu viņa istabā. Jau pirmajā vakarā pēc Dona atgriešanās mājās tur sapulcējās Sanijs, Toms Heigens, Pīts Klemenca un Tesio.Dons Korleone jutās pārāk vārgs, lai daudz runātu, taču viņš gribēja klausīties un izmantot veto tiesības. Kad viņam paskaidroja, ka Fredijs aizsūtīts uz Lasvegasu, lai papētītu azartspēļu biznesa iespējas jaunajā kazino, Dons atzinīgi pamāja ar galvu. Izdzirdējis, ka Korleones vīri nogalinājuši Bruno Tatalju, viņš papurināja galvu un nopūtās. Taču visvairāk viņu satrauca ziņa par to, ka Maikls nogalinājis Soloco un kapteini Makklaskeju un pēc tam bijis spiests bēgt uz Sicīliju. To uzzinājis, Dons ar žestu lika visiem iziet no istabas, un vīri turpināja apspriedi stūra kabinetā, kur atradās juridiskās literatūras bibliotēka.
Sanijs Korleone atlaidās milzīgajā klubkrēslā aiz rakstāmgalda.— Man šķiet, ka veco derētu pāris nedēļu likt mierā — līdz ārsts atļaus viņam ķerties pie biznesa.— Brītiņu viņš klusēja.— Man gribētos kaut cik ievest kārtību, kamēr viņš vēl veseļojas. Kruķi mums ļāvuši atkal rīkoties. Vispirms jādabū atpakaļ loteriju bankas Hārlemā. Melnie nu ir savu tiesu izpriecājušies, tagad atkal mūsu kārta darīt savu. Viņi tur visu ir salaiduši grīstē, kā jau visur, kur tiek pie teikšanas. Daudzi viņu darboņi laimētājiem nemaz nesamaksāja. Vienā mierā piebrauc ar savu kadiljaku un pasaka spēlētājiem, ka tiem nauda vēl būšot jāpagaida, vai arī dažreiz samaksā tikai pusi no laimesta. Es negribu, lai spēļu turētāji izskatītos bagāti. Negribu, lai viņi ģērbjas uzkrītoši labi. Negribu, lai braukā jaunās mašīnās. Negribu, lai vilcina laimestu izmaksas. Un negribu, lai šai biznesā paliktu visi tie neatkarīgie pašdarbnieki, viņi mums rada sliktu slavu. Tom, ķersimies pie šīs lietas tūlīt pat. Kad tu padosi ziņu, ka dzīvojam atkal pa vecam, viss ātri vien nostāsies savā vietā.