Jo viņš prata godam stāvēt nāvei blakām. Mierinošu izteiksmi vienmēr drūmi nopietnajā sejā, stingru un noteiktu, tomēr rāmi pieklusinātu balsi viņš vadīja sēru rituālu. Viņš prata klusināt sēras, kas šķita pārāk uzbāzīgas, prata aprāt nepaklausīgus bērnus, kurus vecāki paši nespēja strostēt. Viņš nekad nepārcentās ar savām līdzjūtības izpausmēm, bet nekad arī nebija bezrūpīgs. Ja kāda ģimene reiz bija izmantojusi Amerigo Bonaseras pakalpojumus sava tuvinieka aizvadīšanai, tā atkal no jauna atgriezās pie viņa. Un viņš nemūžam nepameta nevienu no saviem klientiem šai smagajā pēdēja vakarā virs zemes.Parasti pēc vakariņām Bonasera atļāvās brītiņu nosnausties. Pēc tam viņš nomazgājās un vēlreiz noskuvās, ar talka pūderi bagātīgi nosegdams biezās bārdas atstātos tumšos laukumus. Nekad viņš neaizmirsa izskalot muti. Tad Bonasera, apliecinādams savu cieņu pret gaidāmo notikumu, uzvilka tīru veļu, mirdzoši baltu kreklu, apsēja melnu kaklasaiti, uzģērba tikko gludinātu tumšu uzvalku un kājās uzāva nespodras, melnas kurpes un melnas zeķes. Un tomēr kopiespaids allaž bija drīzāk mierinošs nekā drūms. Bonasera turklāt krāsoja matus, lai tie vienmēr būtu melni,— viņa paaudzes itāliešu vīrieši to uzskatītu par gaužām nepiedienīgu ārišķību, taču Bonasera to darīja, ne jau tukšas godkāres mudināts. Iemesls bija tas, ka viņa mati, pakāpeniski sirmodami, bija kļuvuši pelēkraibi, un šāda krāsa, pēc Bonaseras domām, nepavisam nepiederējās viņa profesijai.Kad Bonasera bija izēdis zupu, sieva nolika viņa priekšā nelielu bifšteku ar dažām karotēm zaļo spinātu, no kuriem pilēja dzeltenīga eļļa. Bonasera nemēdza ēst daudz. Iztukšojis šķīvi, viņš paņēma kafijas tasi un aizkūpināja vēl vienu «Camel» cigareti. Dzerdams kafiju, viņš kavējās domās pie savas nelaimīgās meitas. Nekad viņa vairs nebūs tāda kā agrāk. Meitenes ārējais skaistums bija saglābts, taču acīs viņai paudās tāds kā iebiedēta dzīvnieka skatiens, ko Bonasera nebija spējis izturēt. Tāpēc vecāki bija aizsūtījuši meiteni kādu laiku padzīvot Bostonā. Laiks, cerams, sadziedēs visas brūces. Bonasera labi zināja, ka sāpes un šausmas nemēdz būt bezgalīgas kā nāve. Profesija bija iemācījusi viņu būt optimistam.Amerigo Bonasera tikko bija pabeidzis dzert kafiju, kad dzīvojamā istabā iezvanījās telefons. Kad viņš pats bija mājās, sieva nekad klausuli neņēma, tāpēc Bonasera piecēlās, iztukšoja tasi un nodzēsa cigareti. Iedams pie telefona, viņš noņēma kaklasaiti un sāka atpogāt kreklu, gatavodamies īsai snaudai. Tad viņš pacēla klausuli un klusi, laipni sacīja: — Hallo!
Balss vada viņā galā bija skarba un saspringta.— Te Toms Heigens. Es zvanu no Dona Korleones, pēc viņa lūguma.
Amerigo Bonasera juta, ka izdzertā kafija māgā sāk dumpoties, un viņu pārņēma viegls nelabums. Bija pagājis mazliet vairāk par gadu, kopš viņš kļuva Dona parādnieks par meitas atriebto godu, un apziņa, ka šis parāds būs jāsedz, šaja laikā bija kaut kur atkāpusies. Redzēdams abu neģēļu asiņainās sejas, viņš bija juties tik pateicīgs, ka Dona labā būtu gatavs uz visu. Taču laiks saēd pateicības jūtas vēl ātrāk nekā skaistumu. Šobrīd Bonaseru pārņēma baiļpilns nelabums kā cilvēku, kuru piemeklējusi nelaime. Balsij trīcot, viņš atbildēja:— Jā, saprotu. Klausos.
Viņu pārsteidza vēsums Heigena balsī. Kaut arī consiglori nebija itālietis, viņš arvien mēdza runāt laipni, taču šobrīd viņa balss skanēja asi un strupi.
Jūs Donam esat pakalpojumu parādā,— Heigens teica.— Viņš nešaubās, ka to atlīdzināsiet. Ka būsiet laimīgs par šo izdevību. Ne ātrāk kā pēc stundas, varbūt mazliet vēlāk viņš ieradīsies jūsu apbedīšanas kantorī un lūgs palīdzību. Esiet tur un sagaidiet viņu. Parūpējieties, lai tur nebūtu neviena no jūsu darbiniekiem. Sūtiet visus mājās! Ja jums ir kādi iebildumi, sakiet tūlīt, un es paziņošu Donam Korleonem. Viņam ir vēl citi draugi, kas var izdarīt šo pakalpojumu.
Kā jūs varat domāt, ka es atteikšu Krusttēvam?— Amerigo Bonasera bailēs gandrīz vai izkliedza.— Protams, es darīšu visu, ko viņš vēlas. Es neesmu aizmirsis savu parādu. Tūlīt pat došos uz kantori.
Heigena balss kļuva laipnāka, tomēr tajā skanēja kāds neparasts tonis.— Paldies!—viņš teica.— Dons par jums ne mirkli nešaubījās. Jautāju tikai es pats. Palīdziet viņam šovakar, un jebkurā brīdī varēsiet griezties pie manis. Jūs iemantosiet manu personīgu draudzību.
Šie vārdi vēl vairāk izbiedēja Amerigo Bonaseru.
Vai Dons pats šovakar nāks pie manis?— viņš izstomīja.
Jā,— atbildēja Heigens.
— Tad viņš, paldies Dievam, ir pavisam atlabis pēc saviem ievainojumiem,— teica Bonasera. Tas skanēja kā jautājums.
Otrā vada galā brīdi valdīja klusums, tad Heigens ļoti klusi atbildēja:—Jā.— Aparātā atskanēja klikšķis, un saruna bija galā.
Bonasera mirka vienos sviedros. Iegājis guļamistabā, viņš apmainīja kreklu un izskaloja muti, bet nenoskuvās un neuzlika citu kaklasaiti. Tad viņš piezvanīja uz kantori un lika savam palīgam pavadīt vakaru kopā ar sērojošo ģimeni priekšējā telpā. Viņš paskaidroja, ka pats būšot aizņemts ēkas laboratorijas telpās. Kad palīgs sāka šo to jautāt, Bonasera viņu strupi pārtrauca un lika precīzi izpildīt rīkojumus.Viņš apvilka svārkus, un sieva, kura vel joprojām ēda, pārsteigta pavērās vīrā.— Man ir darbs,— viņš izmeta, un, redzēdama vīra sejas izteiksmi, sieva neiedrošinājās neko jautāt. Bonasera izgāja no mājas un nosoļoja nedaudzos kvartālus līdz savam kantorim.Bēru ceremoniju ēka atradās savrup no citām celtnēm, un plašo laukumu ap to no visām pusēm apjoza baltu stieņu žogs. No ielas uz ēkas aizmuguri veda pašaurs ceļš, kuru varēja izmantot vienīgi ātrās palīdzības mašīnas un katafalki. Bonasera atslēdza vārtiņus un atstāja tos vaļā. Tad viņš devās uz ēkas aizmuguri un pa platajām durvīm iegāja iekšā. Ceļa viņš redzēja, ka pie bēru nama galvenās ieejas jau pulcējas sērotāji, kas ieradušies parādīt pēdējo godu Bonaseras šīvakara klientam.
Pirms daudziem gadiem Bonasera bija nopircis šo ēku no kāda apbērētāja, kurš gatavojās doties atpūtā. Tolaik bēriniekiem līdz izvadīšanas telpai vajadzēja pārvarēt apmēram desmit pakāpienus. Tas jūtami sarežģīja stāvokli. Vecie ļaudis un invalīdi, kuri vēlējās parādīt nelaiķim godu, nebija varējuši uzkāpt pa šīm kāpnēm, tāpēc bijušais apbērētājs tos bija nogādājis izvadīšanas telpā ar kravas lifta palīdzību. Šis lifts bija paredzēts zārku un līķu pārvietošanai. Tas nolaidās pazemē un pēc tam pacēlās līdz izvadīšanas telpai, tā ka sērojošais invalīds brauca tajā kopā ar zārku, un pārējie bērinieki atvilka malā savus melnos krēslus, lai lifts varētu novietoties grīdas lūkā. Un, kad invalīds vai gados vecais bērinieks bija atvadījies no nelaiķa, spoži pulētajā grīda atkal parādījās lifts, kam vajadzēja novest viņu lejā un pēc tam nogādāt ārā.
Amerigo Bonasera šādu risinājumu uzskatīja par nepiedienīgu un dārgu. Tāpēc viņš lika pārbūvēt ēkas priekšdaļu, un pakāpienus nomainīja taisns, augšupejošs ceļš. Protams, lifts joprojām tika izmantots zārku un līķu pārvietošanai.
Ēkas aizmugurē atradās viņa dienesta kabinets, iebalzamēšanas telpas, zārku noliktava un cieši noslēgts skapis ar ķimikālijām un Bonaseras atbaidošajiem amata rīkiem. Masīvas, skaņu necaurlaidīgas durvis nošķīra šīs telpas no bērinieku zāles un pieņemšanas istabām. Bonasera iegāja kabineta, apsēdās pie rakstāmgalda un aizdedza cigareti — vienu no ļoti nedaudzajām, ko bija izsmēķējis šajās telpās. Tad viņš sāka gaidīt Donu Korleoni.