Viņš gaidīja, galēja izmisuma pārņemts. Jo Bonasera nešaubījās par to, kādu pakalpojumu viņam liks izdarīt. Pēdējā gada laikā Korleones Ģimene bija uzsākusi karu pret piecām lielajām Ņujorkas mafijas Ģimenēm, un avīzes pārplūdināja ziņojumi par masveida slepkavībām. Abam pusēm bija daudz upuru. Tagad Korleones Ģimene acīmredzot nogalinajusi kādu tik svarīgu personu, ka jānoslēpj līķis, jāliek tam pazust, un kas gan šādā reizē labāks kā apbedīt to oficiāli ar likumīga apbērētāja palīdzību? Un Amerigo Bonasera neloloja nekādas ilūzijas par sev paredzēto lomu. Viņš būs slepkavības līdzzinātājs. Ja tas atklāsies, ne vienu vien gadu vajadzēs pavadīt cietumā. Viņa meita un sieva kritīs negodā, un Amerigo Bonaseras krietno, godājamo vārdu ieraus mafijas asiņainā kara zaņķī.Viņš atvēlēja sev vēl vienu cigareti. Un tad Bonaseram iekrita prātā kaut kas vēl briesmīgāks. Kad pārējās mafijas Ģimenes atklās, ka viņš palīdzējis Korleonēm, tie uzskatīs viņu par ienaidnieku. Viņu nogalinās. Tagad Bonasera nolādēja dienu, kad bija griezies pie Krusttēva un lūdzis atriebt meitu. Viņš nolādēja dienu, kad viņa sieva bija sadraudzējusies ar Dona Korleones sievu. Viņš lādēja savu meitu, lādēja Ameriku, lādēja pats savus panākumus. Tad atkal atgriezās Bonaseras optimisms. Viss taču var izdoties gludi. Dons Korleone ir gudrs vīrs. Viņš noteikti visu ir izkārtojis tā, lai noslēpums paliktu neatklāts. Jāsaņem tikai dūša. Nav šaubu, ka pats ļaunākais šajā pasaulē būtu izpelnīties Dona nelabvēlību.Ārā zem riepām nošvirkstēja grants. Bonaseras ievingrinātā dzirde nemaldīgi noteica, ka mašīna iebrauc un apstājas pagalmā aiz mājas. Viņš atvēra sētas durvis, lai ielaistu atbraucējus. Ienāca druknais milzis Klemenca un tūlīt aiz viņa vēl divi jauni parupja izskata vīrieši. Neteikusi Bonaseram ne vārda, viņi pārmeklēja istabu, tad Klemenca atkal izgāja ārā. Abi vīri palika pie apbērētāja.
Pēc īsa brīža Bonasera pēc skaņas pazina, ka pa šauro braucamo ceļu iegriežas smagā ātrās palīdzības mašīna. Tad durvīs parādījās Klemenca, un viņam sekoja divi vīrieši ar nestuvēm. Tātad Amerigo Bonaseras ļaunākie paredzējumi piepildījušies. Uz nestuvēm atradās pelēkā segā ievīstīts līķis; redzamas bija tikai kailās, dzeltenīgās kāju pēdas.
Klemenca ar žestu norādīja nesējiem ceļu uz iebalzamēšanas istabu. Un tad no pagalma tumsas apgaismotajā kabinetā ienāca vēl viens cilvēks. Tas bija Dons Korleone.Pa slimības laiku Dons bija jūtami novājējis, un viņa kustības likās neparasti stīvas. Platmali viņš turēja rokās, un mati virs platā galvvidus izskatījās pavisam plāni. Dons šķita krietni vairāk novecojis un sarucis nekā toreiz meitas kāzās, taču vēl aizvien no viņa strāvoja spēks. Turēdams platmali pie krūtīm, viņš jautāja Bonaseram:
— Nu, mans vecais draugs, vai esi gatavs izdarīt man šo pakalpojumu?
Bonasera pamāja ar galvu. Dons devās pakaļ nesējiem uz iebalzamēšanas telpu, un Bonasera viņam sekoja. Līķis bija novietots uz viena no galdiem. Dons Korleone viegli pamāja ar platmali, un pārējie vīri atstāja telpu.
— Ko tu gribi, lai es daru?— nočukstēja Bonasera. Dona Korleones skatiens bija piekalts galdam.— Es gribu, lai tu liec lietā visus savus spēkus, visu prasmi, ja mīli mani,— viņš sacīja.— Es negribu, lai viņa māte redz viņu tādu kā tagad.
Piegājis pie galda, viņš atvilka nost pelēko segu. Pretēji savai gribai un par spīti visiem garajiem pieredzes un rūdījuma gadiem, Amerigo Bonasera šausmās ievaidējās. No iebalzamēšanas galda viņam pretī vērās lodes sašķaidīta Sanija Korleones seja. Asiņainā kreisā acs bija pārvērtusies starveida brūcē. Deguns un kreisais vaigakauls bija sašķaidīti bezveida masā.
Uz sekundes desmitdaļu Dons pastiepa roku, lai atbalstītos pret Amerigo Bonaseras stāvu.
Redzi, ko viņi izdarījuši ar manu dēlu,— viņš teica.
Varbūt nenoteiktais sastinguma stāvoklis bija mudinājis Saniju Korleoni uzsākt asiņainos slaktiņus, kuru rezultātā viņš pats gāja bojā. Varbūt vainīgi bija viņa pirmatnējie, tumšie instinkti. Tā vai citādi, bet tajā pavasarī un vasarā viņš ar bezjēdzīgu aizrautību metās apkarot ienaidnieka palīgspēkus. Citu aiz cita lodes ķēra Tatalju Ģimenes sīkos darboņus un ierindas karotājus ostā. Tatalju Ģimenei uzticīgos arodbiedrību līderus brīdināja palikt neitrāliem, un, kad Korleones bukmeikerus un augļotājus joprojām norobežoja no dokiem, Sanijs nosūtīja Klemencu ar savu regime, lai tas šķaida pretspēku pa labi un pa kreisi visā piekrastes garumā.
Šie slaktiņi bija gluži bezjēdzīgi, jo tie nevarēja ietekmēt kara iznākumu. Sanijs bija spožs taktiķis un guva spožas uzvaras. Taču viņam pietrūka Dona Korleones ģeniālās stratēģijas. Savstarpējā cīņa izvērtās par tādu barbarisku slepkavošanu, ka abas puses bez jebkādas vajadzības zaudēja milzum daudz līdzekļu un cilvēku. Korleones Ģimenei beidzot vajadzēja slēgt vairākus no saviem ienesīgākajiem bukmeikeru kantoriem, arī znotam Karlo uzticēto biznesu. Karlo pasāka dzert un uzdzīvot ar meitām, sagādādams sievai Konijai ne mazums sirdēstu. Kopš Sanijs bija viņu piekāvis, Karlo vairs neuzdrošinājās pacelt roku pret sievu, taču kopš tās dienas viņš vairs negulēja ar Koniju. Viņa bija metusies vīram pie kājām, bet viņš ar izmeklēti aristokrātisku labpatiku atstūmis viņu nost un ņirdzīgi noteicis:— Skrien pie sava brālīša un pastāsti, ka es tevi nedrātēju, varbūt viņš nāks un tēsīs mani, kamēr es tev varēšu kaut ko izdarīt.Bet, kaut gan viņi ar Saniju izturējās viens pret otru ar ledainu pieklājību, Karlo māca paniskas bailes no sievasbrāļa. Karlo pietiekami labi saprata, ka Sanijs var viņu nogalināt, ka Sanijs ir cilvēks, kurš ar meža zvēram piemītošu dabiskumu spējīgs nogalināt otru cilvēku, kamēr pašam Karlo vajadzētu sakopot visu savu drosmi un gribasspēku, lai izdarītu slepkavību. Karlo pat neienāca prātā, ka tieši tāpēc viņš ir labāks cilvēks par Saniju Korleoni, ja šeit varētu lietot tādus apzīmējumus; Karlo apskauda Saniju par viņa baismo mežonību, par mežonību, kam tagad bija lemts kļūt par leģendu.Toms Heigens kā consiglion neatzina Sanija taktiku, tomēr viņš nolēma, ka pie Dona ar protestu negriezīsies — gluži vienkārši tāpēc, ka šī taktika savā ziņā izrādījās iedarbīga. Slaktiņiem turpinoties, Piecas Ģimenes beidzot šķita trūkstamies, to pretsitieni kļuva vājāki, līdz pieklusa pavisam. Heigens sākumā neuzticējās šai šķietamajai uzvarai, taču Sanijs gavilēja.
— Jāgāž tikai vēl,— viņš sacīja Heigenam.— Drīz tie maitas lūgdamies lūgsies, lai slēdzam vienošanos.
Sanijam netrūka arī citu raižu. Nemitīgi pārmetumi bija jādzird no sievas, kuru bija sasniegušas valodas par to, ka Lūsija Mančīni esot nobūrusi viņas vīru. Un, kaut gan Sanija sieva nereti mēdza atklāti pamēļot par vīra ekipējumu un tehniku, Sanijs pārāk ilgi bija atstājis viņu novārtā, un viņa asi izjuta vīra trūkumu gultā; tā nu Sanijam vajadzēja pastāvīgi ciest viņas šķendēšanos.
Piedevām šīm klapatām Saniju nomāca ilgstošais milzu sasprindzinājums ienaidnieka nemitīgās uzglūnēšanas dēļ. Viņam vajadzēja būt ārkārtīgi piesardzīgam katrā savā solī, un viņš zināja, ka pretinieks uzmanīgi seko viņa braucieniem pie Lūsiļas Mančīni. Taču, zinādams, ka tā allaž mēdz būt visvārīgākā vieta, Sanijs te nodrošinājās vairāk nekā jebkur citur. No šīs puses viņam nevarēja piekļūt. Kaut gan Lūsijai pašai par to nebija ne mazāko aizdomu, vīri no Santīno regime vēroja viņu divdesmit četras stundas diennaktī, un, līdzko viņas stāvā atbrīvojās kāds dzīvoklis, to tūdaļ noīrēja viens no šī regime uzticamākajiem vīriem.