Dons pamazām atlaba, un varēja gaidīt, ka drīzumā viņš ņems vadību savās rokās. Sanijs nešaubījās, ka tad kara gaita mainīsies par labu Korleones Ģimenei. Bet pagaidām viņš sargās Ģimenes impēriju, izcīnīs tēva atzinību un stiprinās savas izredzes kļūt par Korleones Ģimenes troņmantnieku — Dona tituls nebija absolūti pakļauts mantošanas tiesībām.Taču ienaidnieks arī kala savus plānus. Arī pretēja puse bija izvērtējusi stāvokli un secinājusi, ka vienīgā iespēja, ka novērst pilnīgu sakāvi, ir likvidēt Saniju Korleoni. Tagad viņi labāk izprata notikumu virzību un aptvēra, ka ar Donu, kura loģiskais, veselais saprāts ir plaši pazīstams, būs iespējams vienoties sarunu ceļā. Viņos bija radies naids pret Saniju Korleoni viņa barbariskās asinskāres dēļ. Arī biznesa jautājumos viņš nebija pietiekami asredzīgs. Neviens negribēja, lai atgrieztos agrākie laiki ar saviem nemieriem un raizēm.Kādu vakaru Konijai Korleonei piezvanīja nepazīstama persona — meitenes balss taujāja pēc Karlo.
— Kas runā?— noprasīja Konija.
Meitene vada viņā galā iespurdzās un teica:— Es esmu Karlo draudzene. Gribēju tikai pateikt, ka šovakar nevarēšu ar viņu tikties. Man jāaizbrauc no pilsētas.—Tu, pretīgā palaistuve!—iebrēcās Konija Korleone. — Slampa tu tāda!—viņa vēlreiz iekliedza klausulē. Vada otrā galā atskanēja īss klikšķis.Tajā pēcpusdienā Karlo bija aizgājis uz hipodromu. Viņš atgriezās pavēlu, ērcīgs par zaudēto naudu un iereibis — viņš pastāvīgi nēsāja līdzi pudeli, no kuras palaikam iedzēra. Tiklīdz viņš parādījās durvīs, Konija spiegdama metās viņu lamāt. Nepievērsdams sievai uzmanību, Karlo pagāja viņai garām, iegāja vannasistabā un palīda zem dušas. Iznācis ārā, viņš nostājās sievas priekšā un noslaucīja kailo ķermeni, tad sāka posties iziešanai.Konija stāvēja, rokas sānos iespiedusi, dusmās nobālušu seju.— Nekur tu neiesi,— viņa teica.— Tava skuķe piezvanīja un teica, ka šovakar nevarot. Riebekli nolādētais, tu uzdrīksties dot savām maukām manu telefona numuru! Es tevi nositīšu, riebekli tāds!Un viņa metās vīram virsū, sāka skrāpēt un spert. Karlo noturēja viņu ar vienu muskuļoto roku.— Tu esi jukusi,— viņš auksti noteica. Bet Konijai šķita, ka vīrs ir nobažījies, it kā zinātu, ka tā gaisagrābsle, ar kuru viņš pašlaik saietas, ir spējīga nostrādāt tādu numuru.— Kāda zostiņa sagribējusi paākstīties,— Karlo izmeta. Konija izlocījās no viņa tvēriena un ieklupa Karlo sejā, atstādama tur tu krietnas nagu pēdas. Ar pārsteidzošu pacietību viņš pabīdīja sievu nost. Konija nojauta, ka viņš ir uzmanīgs sievas stāvokļa dēļ, un tas viņai deva drosmi izgāzt niknumu. Koniju nomāca arī fiziskās vēlmes. Itin drīz neko vairs nevarēs atļauties, jo ārsts bija aizliedzis tuvību pēdējos divos mēnešos, un viņa gribēja to vēl pirms tam. Taču nevaldāma bija arī vēlēšanās nodarīt Karlo fiziskas sāpes. Konija sekoja viņam uz guļamistabu.Viņa redzēja, ka vīrs ir nemierīgs, un tas iesvēla viņā nicinošu prieku.— Tu paliksi mājās!— viņa teica.— Nekur tu neiesi!— Labi, labi,— Karlo atmeta. Viņš vēl aizvien bija neapģērbies, tikai sporta biksītēs. Viņam patika tā staigāt pa maļu — Kārlo lepojās ar savu atlētisko augumu un zeltaino ādu. Konija alkaini vēroja vīru. Karlo mēģināja pasmieties. — Varbūt tu vismaz iedosi man ko ēst?Vīra atgādinājums par vismaz vienu no viņas pienākumiem atvēsināja Konijas iekarsušo prātu. Viņa prata labi gatavot ēdienu un šo prasmi bija apguvusi no mātes. Konija uzlika uz uguns teļa gaļu ar pipariem un, kamēr panna čurkstēja, pagatavoja salātus. Tikmēr Karlo izstiepās gultā un sāka pētīt nākamās dienas sacīkšu sarakstus. Laiku pa laikam viņš iedzēra malku no līdzās stāvošās viskija glāzes.Konija atgriezās guļamistabā un palika stāvam durvīs, it kā nedrīkstētu tuvoties gultai bez īpaša uzaicinājuma.
Ēdiens ir galdā,— viņa teica.
Man vēl negribas,— Karlo atbildēja, turpinādams pētīt sarakstu.
Ēdiens ir galdā!— spītīgi atkārtoja Konija.
Brauc ellē ar savu ēdienu!—Karlo atcirta, izdzēra atlikušo viskiju un pasniedzās pēc pudeles, lai vēlreiz piepildītu glāzi. Konijai viņš vairs nepievērsa uzmanību.
Konija aizgāja uz virtuvi, paņēma šķīvjus ar ēdienu un trieca tos pret izlietni. Skaļās šķindas atsauca šurp Karlo. Kad viņš ieraudzīja taukainiem gaļas gabaliem un pipariem nošķiestās sienas, viņa pedantiskā kārtības izjūta neizturēja, un Karlo aizsvilās dusmās.
Tu pretīgā, izlaistā govs!—viņš žultaini izgrūda.— Tūlīt pat visu satīri, vai arī es tev iekšas izdauzīšu!
Ne velna netīrīšu!—atcirta Konija, rokas pacēlusi un gatava saskrāpēt driskās viņa kailās krūtis.
Karlo aizgāja atpakaļ uz guļamistabu un atgriezās ar divkārt pārlocītu siksnu rokā.
Satīri!—viņš teica ar nepārprotamiem draudiem balsī. Konija stāvēja nepakustēdamās, un viņš atvēzējies ievilka ar siksnu pa viņas pieblīdušajiem gurniem — ne pārāk sāpīgi, tomēr jūtami. Konija atkāpās līdz vienam no virtuves skapīšiem un, iebāzusi roku atvilktnē, izrāva maizes nazi un pacēla to gaisā.
Korleones ģimenē pat sievietes ir slepkavas!— iesmējās Karlo. Viņš nolika siksnu uz virtuves ķeblīša un tuvojās Konijai. Viņa gribēja strauji uzbrukt, taču smagais grūtnieces augums kavēja kustības, un Karlo izvairījās no dūriena, ko viņa visā nopietnībā mērķēja viņam cirksnī. Bez pūlēm atbruņojis sievu, Karlo sāka pliķēt viņai pa seju, sizdams mēreni, lai nepārcirstu ādu. Konija centās izbēgt, atkāpdamās aiz virtuves galda, taču viņš sita vēl un vēl, sekodams viņai līdzi guļamistabā. Konija mēģināja iekost viņam rokā, bet Karlo sagrāba viņu aiz matiem, raudams viņas galvu augšup. Viņš atkal un atkal sita sievai pa seju, līdz viņa sāpēs un pazemojumā sāka raudāt kā bērns. Tad Karlo nicinoši nogrūda viņu uz gultas. Uz naktsgaldiņa vēl aizvien stāvēja viskija pudele, un Karlo pacēla to pie lūpām. Tagad viņš likās pamatīgi iereibis, gaišzilās acis dīvaini spulgoja, un Konija sajuta patiesas bailes.
Karlo stāvēja, izpletis kājas, un dzēra tieši no pudeles. Tad viņš pastiepās lejup un saglāba saujā pieblīdušo miesu uz sievas gurna. Kniebiens bija tik ciešs un sāpīgs, ka Konija saka lūgties žēlastību.— Ak tu, resnā cūka! Karlo ar riebumu izmeta un izgāja no istabas.
Pārbiedēta līdz nesaprašanai, Konija gulēja gulta un neuzdrīkstējās iet skatīties, ko vīrs otrā istabā dara. Beidzot viņa piecēlās un, aizgājusi līdz durvīm, ielūkojās viesistabā. Karlo bija atvēris jaunu viskija pudeli un gulēja, izlaidies garšļaukus uz tahtas. Tātad pēc brīža viņš iekritīs dzēruma snaudā, un viņa varēs izzagties virtuvē un piezvanīt savējiem uz Longbīču. Viņa palūgs mātei, lai atsūta kādu viņai pakaļ. Konija cerēja, ka pie telefona nepienāks Sanijs. Vislabāk būtu runāt ar Tomu Heigenu vai māti.
Pulkstenis bija gandrīz desmit, kad Dona Korleones namā iezvanījās telefons. Viens no Dona miesassargiem pacēla klausuli un pakalpīgi pasniedza to Konijas mātei. Taču misis Korleone gandrīz neko nesaprata no meitas sacītā — Konija vēl nebija atguvusies no histērijas, tomēr centās runāt pusčukstus, lai vīrs blakusistabā viņu nesadzirdētu. Turklāt Konijas seja bija pietūkuši no sitieniem un uzpampušās lūpas neļāva skaidri runāt. Misis Korleone pamāja miesassargam, lai pasauc Saniju, kurš kopā ar Tomu Heigenu atradās viesistabā.
Sanijs ienāca virtuvē un paņēma no mātes klausuli.— Jā, Konij!—viņš atsaucās.Koniju pārņēma tādas bailes gan no vīra, gan no tā, ko tagad darīs brālis, ka viņas valoda kļuva vēl neskaidrāka.— Sanij, tu tikai atsūti mašīnu, lai aizved mani pie jums,— viņa izmocīja.— Tur es visu pastāstīšu, nav jau nekas, Sanij. Tikai nebrauc pats! Atsūti Tomu, Sanij, lūdzu, lūdzu! Nekas nav noticis, es tikai gribu aizbraukt uz mājām.Virtuvē bija ienācis arī Heigens. Dons šobrīd miegazāļu iespaidā cieši gulēja augšstāva guļamistabā, un Heigens gribēja paturēt Saniju acīs jebkurā kritiskā situācijā. Virtuvē atradās arī abi miesassargi. Visi vēroja Saniju pie telefona.Izskatījās, ka Sanijam Korleonem piemītošā mežonība kāpj augšup no kāda viņā apslēpta dziļa, mistiska avota. Vērotāji redzēja, kā asinis kāpj un pieplūst dzīslotajā kaklā, redzēja, kā acis naidā aizmiglojas, daži vaibsti saspringst un nocietinās, tad Sanija seja kļuva gluži pelēka kā agonijā un rokas sāka drebēt. Tomēr atbildēdams viņš valdīja pār savu balsi un dobji noteica:—Gaidi! Tu tikai sēdi un gaidi!—Tad Sanijs nolika klausuli.Mirkli viņš stāvēja, pats sava niknuma paralizēts, tad izgrūda:— Tas nolādētais preteklis, tas nolādētais preteklis!— un izdrāžas no mājas.Heigens pazina šo izteiksmi Sanija sejā un zināja, ka šobrīd nekādam saprātam nav varas pār viņu. Pašreiz Sanijs bija spējīgs uz visu. Heigens zināja arī to, ka brauciens uz pilsētu Saniju atvēsinās un darīs apdomīgāku. Taču līdz ar to viņš varēja kļūt vēl bīstamāks, kaut gan apdomība vismaz ļautu viņam pasargāt sevi no niknuma lēkmes sekām. Heigens dzirdēja ierūcamies motoru un teica abiem miesassargiem: — Brauciet viņam pakaļ!Tad viņš piegāja pie telefona un pēc kārtas uzgrieza vairākus numurus. Viņš lika dažiem vīriem no Sanija regime, kuri dzīvoja pilsētā, doties uz Karlo Riči dzīvokli un dabūt Karlo projām no turienes. Vēl citiem vīriem vajadzēja palikt pie Konijas, kamēr ieradīsies Sanijs. Heigens atļāvās patvaļību, viņš rīkojās pretēji Sanija nodomiem, taču zināja, ka Dons viņu atbalstītu. Heigens baidījās, ka Sanijs var nogalināt Karlo liecinieku klātbūtnē. Viņš nedomāja, ka briesmas varētu draudēt no ienaidnieka puses. Piecas Ģimenes jau pārāk ilgi bija klusējušas un acīmredzot tiecās pēc tāda vai citāda pamiera.