Kad Sanijs ar savu buiku izdrāžas ārā no alejas, viņš jau daļēji bija atjēdzies. Viņš redzēja abus miesassargus iekāpjam mašīnā, lai sekotu viņam, un atzina, ka tas ir pareizi darīts. Viņš gan nedomāja, ka varētu draudēt briesmas, jo pretinieku Ģimenes vairs neizrādīja pretsparu un būtībā bija pārstājušas cīnīties. Priekštelpā Sanijs bija paķēris žaketi, un mašīna, slepenā priekšējā paneļa nodalījumā, viņam glabājās revolveris; mašīna bija reģistrēta uz kāda regime locekļa vārda, tā ka Sanijs pats nevarēja iekļūt nekādās ar likumu saistītās nepatikšanās. Taču viņš nedomāja, ka varētu rasties vajadzība pēc ieroča. Viņš pat vēl nezināja, ko darīs ar Karlo Riči.
Tagad, apdomādams notikušo, Sanijs saprata, ka nedrīkst nogalināt vēl nedzimuša bērna tēvu, kurš turklāt ir viņa miesīgās māsas vīrs. Un nepavisam jau ģimenes ķildas dēļ. Tā gan būtībā nebija tikai ģimenes ķilda vien. Karlo bija nelietīgs cilvēks, un Sanijs jutās atbildīgs par to, ka pats iepazīstinājis māsu ar šo kretīnu.
Sanija mežonīgās dabas paradokss bija tas, ka viņš nespēja iesist sievietei un nekad to nebija darījis. Viņš nespēja nodarīt pāri bērnam vai kādai bezpalīdzīgai radībai. Toreiz Karlo dzīvību bija glābusi tieši viņa atteikšanās pretoties: pilnīga padevība atbruņoja Saniju. Zēna gados viņš bija patiesi mīkstsirdīgs. Tas, ka pieaudzis viņš bija kļuvis par slepkavu, vienkārši bija viņa liktenis.
Bet šī lieta jānokārto reizi par visām reizēm, domāja Sanijs, vadīdams buiku dambja virzienā, pa kuru no Longbīčas vajadzēja nokļūt viņā pusē uz Džonzbīčas gatvēm. Viņš vienmēr brauca uz Ņujorku pa šo ceļu. Te bija retāka satiksme.Sanijs nolēma, ka aizsūtīs Koniju mājās kopā ar miesassargiem un tad aprunāsies ar svaini. Kas notiks pēc tam, to viņš nezināja. Ja tas nelietis patiesi nodarījis Konijai pāri, tad viņš to nelieti pataisīs par kotleti. Bet vējš, kas pūta pāri dambim, un dzedri sāļais gaiss remdēja viņa dusmas. Sanijs nolaida logu un visu ceļu turēja to vaļā.
Kā vienmēr, viņš bija izvēlējies Džonzbīčas dambi, jo tas šajā vakara stundā un šajā gadalaikā parasti turējās patukšs un varēja drāzties bez apdoma līdz pat gatvēm dambja viņā pusē. Un pat tur satiksme mēdza būt reta. Iespēja drāzties ātri palīdzēja atbrīvoties no bīstamā sasprindzinājuma. Miesassargu mašīna bija palikusi tālu aizmugurē.Dambis bija vāji apgaismots, un tuvumā neredzēja nevienas mašīnas. Tālu priekšā baltoja maksājumu būdas siluets.
Tepat tuvumā bija vēl citi šādi posteņi, taču tie darbojās tikai dienā, kad satiksme bija dzīvāka. Sanijs sāka bremzēt, vienlaikus taustīdamies kabatā pēc sīknaudas. Tās nebija. Viņš izvilka kabatas portfeli, ar vienu roku atsita to vaļā un izdabūja banknoti. Iebraucis gaismas lokā, Sanijs pārsteigts pamanīja, ka caurlaides joslu līdzās sargbūdai nosprostojusi cita mašīna; izskatījās, ka šoferis izprašņātu kasieri par ceļu vai virzieniem. Sanijs piespieda tauri, un svešā mašīna paklausīgi aizripoja uz priekšu, ļaudama Sanijam iebraukt caurlaides joslā.
Sanijs pastiepa kasierim dolārzīmi un gaidīja atpakaļ sīknaudu. Tagad viņš steigšus aizvēra logu — Atlantijas okeāna gaiss bija izsaldējis visu mašīnu. Bet kasieris tūļājās ar sīknaudu; vecais lempis to pat nosvieda zemē. Vīrs noliecās, lai to paceltu, un viņa galva un pleci pazuda skatienam būdas iekšienē.
Tajā mirklī Sanijs ieraudzīja, ka otra mašīna nav braukusi uz priekšu, bet apstājusies mazu gabaliņu tālāk, joprojām nosprostodama viņam ceļu. Vienlaikus viņš ar acs kaktiņu pamanīja krēslainajā maksājumu būdā pa labi no sevis vēl kādu cilvēku. Bet par to viņam nebija laika domāt, jo no priekšā stāvošās mašīnas izkāpa divi vīri un nāca uz viņa pusi. Kasieris joprojām nebija parādījies. Un tad, sekundes simtdaļu, pirms jebkas vēl bija noticis, Sanijs Korleone saprata, ka viņš ir pagalam. Un šajā brīdī viņa prāts bija neparasti skaidrs, visa mežonība zudusi, it kā dziļi sevī nēsātās bailes, kas beidzot bija kļuvušas īstas un patiesas, būtu viņu šķīstījušas.
Viņa milzīgais augums, pēdējā dzīvības instinkta vadīts, triecās pret buika durvīm, atsizdams tās vaļā. Vīrs patumšajā maksājumu būdā atklāja uguni, un brīdī, kad Sanija masīvais stāvs metās ārā no mašīnas, lodes ķēra viņu galvā un kaklā. Tagad abi vīri no otras mašīnas pacēla pistoles, un vīrs caurlaides būdā pārstāja šaut. Neizkāpis līdz galam no mašīnas, Sanijs smagi nokrita uz asfalta. Abi vīri vairākkārt iešāva guļošajā ķermenī, tad iespēra viņam pa seju, lai vēl vairāk izkropļotu vaibstus un atstātu tiešāku, personiskāku cilvēka varas pierādījumu.
Dažas sekundes vēlāk visi četri vīri — trīs uzbrucēji un viltus kasieris — jau sēdēja mašīnā un drāzās uz Medovbrukas gatvi Džonzbīčas otrā malā. Dzīties pakaļ kavēja Sanija mašīna un līķis, kas aizšķērsoja caurlaides joslu, bet, kad pēc dažām minūtēm piebrauca Sanija miesassargi, viņi arī nedomāja dzīties pakaļ. Ar plašu loku apgriezuši mašīnu, viņi drāzās atpakaļ uz Longbīču. Kad viņi sasniedza pirmo telefona automātu tūlīt aiz dambja, viens no miesassargiem ielēca no mašīnas un zvanīja Tomam Heigenam. Vēsts bija īsa:— Sanijs nošauts. Pie Džonzbīčas caurlaides.
Heigens pilnīgi saglabāja aukstasinību.— Skaidrs,— viņš teica.— Drāz pie Klemencas un saki, lai tūlīt brauc šurp! Viņš tev pateiks, kas darāms.Heigens runāja pa virtuves telefonu, un turpat tuvumā rosījās Korleones māte, gatavodama kaut ko ēdamu meitai, kam drīz vajadzēja atbraukt. Heigenam izdevās savaldīties, un vecā sieviete neko nemanīja. Tiesa, ja vien gribētu, viņa pamanītu daudz ko, taču garie kopdzīves gadi ar Donu bija misis Korleonei iemācījuši, ka daudz gudrāk ir nepamanīt. Ja būs nepieciešams uzzināt kādu bēdu vēsti, viņai drīz vien to pasacīs. Bet, ja tās ir bēdas, ko viņai var aiztaupīt, viņa labprāt iztiks bez tām. Korleones mātei nebija iebildumu atstāt savu vīriešu bēdas viņu pašu ziņā — vai tad viņi galu galā dalās ar sievietēm viņu sāpēs? Rāmā vienaldzībā viņa uzvārīja kafiju un uzklāja galdu. Viņas pieredze mācīja, ka bailes un sāpes nenomāc fizisko izsalkumu; viņas pieredze mācīja, ka ēdiens nomāc sāpju sajūtu. Viņa aizsviltos dusmās, ja ārsts viņai piedāvātu nomierinošas tabletes, bet kafija un maizes šķēle ir pavisam kas cits. Šo sievieti bija veidojusi pirmatnējāka kultūra.Un tā viņa netraucēti ļāva Tomam Heigenam nozust savā stūra kabinetā. Tur ieskrējis, Heigens sāka tik nevaldāmi trīcēt pie visām miesām, ka viņam vajadzēja apsēsties, cieši savilkt kopā kājas, ieraut galvu saspringtajos plecos un saspiest rokas kopā starp ceļgaliem, kā pašu nelabo pielūdzot.Tagad viņš zināja, ka neder par Ģimenes consiglori kara laikā. Viņš bija piemuļķots. Piecas Ģimenes ar savu šķietamo biklumu bija apvedušas viņu ap stūri. Klusi un nemanāmi sagatavojušas šo baigo uzbrukumu. Izplānojušas un gaidījušas, viltīgi slēpdamas savus asiņainos nolūkus, neatbildējušas ne uz vienu izaicinājumu. Gaidījušas, lai dotu vienu briesmīgu cirtienu. Un tas bija izdevies. Vecais Dženko Abandando nemūžam nebūtu ļāvis sevi tā apmānīt, viņš būtu saodis briesmas, izjaucis viņu plānus, trīskārt kāpinājis piesardzību. Un pāri visām šīm domām Heigens juta dziļas bēdas. Sanijs bija viņa īstais brālis, viņa glābējs, viņa autoritāte zēna gados. Sanijs nekad pret viņu nebija izturējies nekrietni vai darījis pāri; todien, kad viņš izspruka no Soloco nagiem, Sanijs tiekoties bija viņu apskāvis, no sirds priecājies par laimīgo atgriešanos. Heigena jūtas neietekmēja tas, ka Sanijs bija izaudzis cietsirdīgs, neapvaldīts un mežonīgs.Heigens bija izgājis no virtuves tāpēc, ka zināja — viņš pats nemūžam nespēs paziņot Korleones mātei par dēla nāvi. Misis Korleone nekad viņam nebija likusies kā īstā māte, turpretī Donu Heigens uzskatīja par savu tēvu un Saniju — par brāli. Heigena jūtas pret Korleones māti bija apmēram tādas kā pret Frediju, Maiklu un Koniju — draudzīga sirsnība pret laipnu, bet ne mīlošu tuvinieku. Taču šo ziņu Heigens viņai nespēja pateikt. Nedaudzu mēnešu laikā šī sieviete zaudējusi visus dēlus — Fredijs aizsūtīts uz Nevadu, Maikls, dzīvību glābdams, slēpjas Sicīlijā, un tagad nošauts Sanijs. Kuru no šiem trijiem māte mīlēja visvairāk? To viņa nekad nebija ļāvusi nojaust.Vājuma brīdis nevilkās ilgāk par dažām minūtēm. Heigens atguva savaldīšanos un, paņēmis klausuli, uzgrieza Konijas numuru. Pagāja labs brīdis, līdz beidzot viņš izdzirda Konijas atbildes čukstu.