— Konij, šeit Toms,— Heigens klusi teica.— Pamodini vīru, man ar viņu jārunā.
— Tom, vai Sanijs brauc šurp?— Konija jautāja klusā, izbiedētā balsī.
— Nē,— atbildēja Heigens.— Sanijs nebrauc. Par to vari būt mierīga. Pamodini tikai Karlo un pasaki, ka man katrā ziņā ar viņu jārunā.
Konijas balsī ieskanējās raudas.— Tom, viņš mani piekāva. Man bail, ka viņš atkal sitīs, ja uzzinās, ka esmu zvanījusi uz mājām.
— Nesitīs,— Heigens mierināja.— Viņš izrunāsies ar mani, un es visu nokārtošu. Viss būs labi. Pasaki, ka ir ļoti svarīgi, ļoti, ļoti svarīgi, lai viņš pienāktu pie telefona. Labi?
Pagāja gandrīz piecas minūtes, pirms viņš izdzirda klausulē Karlo miegaino balsi, kas nepārprotami liecināja par dzērumu. Heigens runāja skarbi, lai saasinātu Karlo uzmanību.
— Klausies, Karlo, man tev jāpaziņo satriecoša vēsts. Tagad sagatavojies, jo, kad es to teikšu, gribu, lai tu atbildi pēc iespējas nevērīgāk, it kā nebūtu dzirdējis neko sevišķu. Es teicu Konijai, ka man sakāms kaut kaš ļoti svarīgs, tāpēc tev vajadzēs viņai kaut ko izdomāt. Pasaki, ka Ģimene nolēmusi pārcelt jūs abus uz vienu no alejas namiem un dot tev svarīgu darbu. Ka Dons beidzot nolēmis dot tev izdevību, cerēdams ar to uzlabot jūsu ģimenes dzīvi. Vai tu mani saprati?
Karlo balsī ieskanējās cerība, kad viņš atsaucās:— Jā, skaidrs.
— Pēc dažām minūtēm pie tavām durvīm klauvēs daži no maniem vīriem, lai aizvestu jūs abus sev līdzi,— turpināja Heigens.— Pasaki viņiem, lai vispirms piezvana man. Tikai to. Vairāk neko nesaki. Es viņiem pateikšu, lai atstāj jūs ar Koniju turpat uz vietas.
— Jā, jā, sapratu,— atbildēja Karlo. Viņa balsī skanēja satraukums. Heigena saspringtais tonis beidzot bija licis viņam apjaust, ka sakāmais patiesi būs ļoti svarīgs.
Heigens paziņoja notikušo bez aplinkiem:— Šovakar nošāva Saniju. Nesaki neko! Kamēr tu gulēji, Konija viņam piezvanīja, un viņš devās pie tevis. Es negribu, lai Konija uzzinātu, ka tas noticis ceļā pie jums. Pat ja viņa to nojautīs, es negribu, lai viņa zinātu skaidri. Tad viņa uzskatīs sevi par vainīgu. Tagad es gribu, lai tu šovakar paliec pie Konijas un neko viņai nesaki. Gribu, lai tu izlīgsti ar viņu. Gribu, lai tu būtu viņai ideāls, mīlošs vīrs. Un paliktu tāds vismaz līdz bērna piedzimšanai. Rīt no rīta kāds — varbūt tu pats, varbūt Dons, varbūt viņas māte — pastāstīs Konijai par brāļa nāvi. Un es gribu, lai tu būtu viņai blakus. Izpildi šo manu lūgumu, un es nākotnē par tevi parūpēšos. Vai saprati?
Karlo balss drebēja, kad viņš atbildēja:— Protams, Tom, protams. Mēs taču ar tevi vienmēr esam sapratušies. Es esmu tev pateicīgs. Saproti?
— Jā,— atbildēja Heigens.— Tāpēc, ka tu saķildojies ar Koniju, tevi notikušajā neviens nevainos, vari neraizēties. Par to es parūpēšos.— Viņš brīdi klusēja, tad rāmi, uzmundrinoši noteica:— Tātad atceries — gādā par Koniju! Saruna beidzās.
Heigens bija iemācījies Dona pausto gudrību — nekad neizteikt draudus, taču Karlo bija pilnīgi sapratis mājienu: viņš atradās par mata tiesu no nāves.
Tad Heigens piezvanīja Tesio un lika viņam nekavējoties braukt uz Longbīčas aleju. Viņš nepaskaidroja, kāpēc, un Tesio arī nejautāja. Heigens nopūtās. Tagad viņu gaida pats smagākais.
Viņam jāpamodina Dons no miegazāļu iedarbības. Viņam jāpastāsta cilvēkam, kuru viņš mīl par visiem vairāk pasaulē, ka ir to pievīlis, ka nav pratis nosargāt viņa valstību un viņa vecākā dēla dzīvību. Viņam jāsaka Donam, ka viss ir zaudēts, ja vēl neatspirgušais vīrs pats nevar iesaistīties cīņā. Heigens necentās sevi apmānīt. Vienīgi Dons spēja vērst šo smago sakāvi vismaz par neizšķirtu. Heigens pat nemēģināja sazināties ar Dona Korleones ārstiem, tam nebija nekādas nozīmes. Lai ko teiktu ārsti — pat tad, ja tie stingi aizliegtu Donam atstāt slimības gultu,— Tomam jāpastāsta par notikušo savam audžutēvam un jāizpilda viņa norādījumi. Un nav nekādu šaubu par to, ko darīs Dons. Mediķu spriedumiem vairs nav nekādas nozīmes, un nekam citam arī ne. Jāpastāsta notikušais Donam, un Donam vai nu jāpārņem vadība, vai arī jāpavēl, lai Heigens noliek Korleones Ģimenes varu pie Piecu Ģimeņu kājām.
Un tomēr Heigens no visas sirds baidījās no nākamās stundas. Viņš mēģināja apdomāt, kā izturēties. Attieksmē pret savu vainas daļu jābūt sevišķi apdomīgam. Skaļi pašpārmetumi tikai palielinātu Dona bēdu nastu. Atzīt sevi par nepiemērotu kara laika consi'g/iori amatam nozīmētu atgādināt Donam, ka, viņš nav pratis izvēlēties piemērotu cilvēku tik atbildīgam uzdevumam, un arī tas vairotu Dona raizes.Jāizstāsta notikušais, Heigens nolēma, jāizsaka savs spriedums par to, kas darāms, lai glābtu stāvokli, un pēc tam jācieš klusu. Turpmāko izturēšanos lai nosaka Dona reakcija. Ja Dons gribēs, lai viņš atzīst un nožēlo savu vainu, tad Heigens to darīs; ja Dons gaidīs, lai viņš pauž bēdas, tad Heigens neslēps savu neviltoto izmisumu.