Heigens pacēla galvu un ieklausījās motoru rūkoņā — pa aleju tuvojās vieglās mašīnas. Tātad ieradušies caporegimes. Jāpasaka viņiem, kas noticis, un tad jākāpj augšā modināt Donu Korleoni. Heigens piecēlās, piegāja pie dzērienu bāra līdzās rakstāmgaldam un izņēma glāzi un pudeli. Brīdi viņš stāvēja, juzdamies tik nevarīgs, ka nespēja pat piepildīt glāzi. Tad Heigens izdzirda aiz sevis klusi aizveramies durvis un apgriezies ieraudzīja Donu Korleoni.
Pirmo reizi pēc uzbrukuma Donam Heigens redzēja viņu pilnīgi saģērbušos. Dons pārgāja pāri istabai un apsēdās savā milzīgajā atzveltnes krēslā. Viņa gaita bija mazliet pastīva, apģērbs kļuvis pārāk ērts un vaļīgs, taču Heigenam viņš izskatījās tāds pats kā agrāk. Šķita, ka ar gribasspēku vien Dons atbrīvojies no visām ārējām liecībām par savu fizisko nevarību. Viņa skarbā sejas izteiksme pauda agrāko spēku un varenību. Izslējies klubkrēslā taisni, viņš teica Heigenam: — Iedod man glāzi anīsa šņabja!Heigens apmainīja pudeles un ielēja abiem pa glāzei ugunīgā, saldenā šķidruma. Tas bija pašdarināts itāliešu zemnieku dzēriens, daudz stiprāks par veikalos piedāvātajiem,— velte no sena drauga, kurš ik gadus mēdza atvest Donam nelielu autokravu sava brūvējuma.
— Mana sieva pirms aizmigšanas raudāja,— teica Dons Korleone.— Pa logu es redzēju, ka šurpu brauc mani caporegimes, kaut gan ir jau pusnakts. Tāpēc, mans consigliori, domāju, ka tev derētu pastāstīt savam Donam to, ko visi citi jau zina.
Mātei es neko neesmu teicis,— klusi sacīja Heigens. — Tikko gribēju iet augšā, modināt jūs un pats visu pateikt. Pēc īsa brītiņa es būtu gājis jūs modināt.
Bet vispirms tev vajadzēja iedzert, — bezkaislīgi noteica Dons.
Jā,— atbildēja Heigens.
Nu tu esi to izdarījis,— sacīja Dons.— Tagad vari runāt.— Balsī skanēja tikko jaušams pārmetums Heigena vājumam.
Šovakar nošāva Saniju,— teica Heigens.— Uz dambja. Viņš ir miris.
Dons Korleone saraudamies aizvēra acis. Īsu mirkli šķita lūstam viņa varenais gribasspēks, un sejā neslēpti iegula fiziska nevarība. Tad viņš atkal saņēma sevi rokās.
Sažņaudzis plaukstas uz rakstāmgalda, viņš cieši raudzījās Heigenam acīs.
— Pastāsti man visu, kā tas notika,— viņš teica, tad pacēla roku.— Nē, pagaidi, kamēr ienāks Klemenca un Tesio, lai tev nav jāstāsta otrreiz.
Pēc īsa brīža viens no miesassargiem ieveda istabā abus caporegimes. Viņi tūlīt saprata, ka Dons zina par dēla nāvi, jo, viņiem ienākot, Dons piecēlās kājās. Abi apskāva Donu, kā piederas veciem draugiem. Heigens ielēja katram pa glāzei anisetes, un, tās iztukšojuši, viņi noklausījās stāstu par vakara notikumiem.Dons Korleone uzdeva tikai vienu jautājumu:—Vai mans dēls pavisam noteikti ir miris?
— Jā,— atbildēja Klemenca.— Miesassargi bija no Sanija vīriem, bet es viņus izraudzījos pats. Un sīki izjautāju, kad viņi atbrauca pie manis. Viņi bija redzējuši Sanija līķi nodokļu būdas gaismā. Ar tādiem ievainojumiem viņš nevarēja palikt dzīvs. Vīri liek galvu ķīlā par saviem vārdiem.
Dons Korleone noklausījās šo galīgo spriedumu bez jebkādām jūtu izpausmēm, tikai klusuma brīdis nedaudz ieilga. Tad viņš atkal sāka runāt:
— Nevienam nereaģēt uz šo notikumu. Nevienam nemeklēt atriebību, nevienam nedzīt pēdas mana dēla slepkavām bez manas īpašas pavēles. Pret Piecām Ģimenēm vairs netiks vērsta nekāda karadarbība bez manas pavēles un personīgas vēlēšanās. Mūsu Ģimene pārtrauks visas biznesa operācijas un jebkādu biznesa operāciju aizstāvību līdz mana dēla bērēm. Tad tiksimies šeit atkal un izlemsim, kas darāms. Šonakt mums jādara viss iespējamais Santīno labā, jāapglabā viņš kā kristīgais. Es vienošos ar saviem draugiem, lai viņi nokārto visu ar policiju un citām varas iestādēm. Klemenca, tu visu laiku paliksi pie manis par miesassargu, tāpat arī vīri no tava regime. Tesio, tu sargāsi pārējos manas Ģimenes locekļus. Tom, tu piezvani Amerigo Bonaseram un pasaki, ka šonakt mums vajadzēs viņa pakalpojumus. Lai viņš gaida mani savā kantorī. Varbūt pēc stundas vai divām trim. Vai visi sapratāt? Visi trīs vīri apstiprinoši pamāja.
— Klemenca, dabū vairākus vīrus un mašīnas, un gaidiet mani!— Dons Korleone turpināja.— Būšu gatavs pēc dažām minūtēm. Tom, tu esi rīkojies godam. Es gribu, lai rīt no rīta Konstancija būtu šeit, pie savas mātes. Iekārtojiet, lai viņa ar savu vīru varētu apmesties dzīvot te, alejā. Tagad lai dažas sievietes, Sandras draudzenes, brauc pie viņas un paliek tur. Kad būšu aprunājies ar sievu, arī viņa dosies turp. Mana sieva pastāstīs viņai par mūsu nelaimi, un sievietes nokārtos nepieciešamos darījumus ar baznīcu, lai mesā tiktu noturēts aizlūgums mana dēla dvēselei.
Dons piecēlās no sava ādas klubkrēsla. Pārējie piecēlās reizē ar viņu, un Klemenca un Tesio vēlreiz apskāva Donu. Heigens atvēra Donam durvis, un Dons mirkli apstājās, lūkodamies audžudēlā. Tad viņš pieskārās Heigena vaigam, aši viņu apskāva un itāliski sacīja:— Tu man esi labs dēls. Tu dod man mierinājumu.Tas nozīmēja, ka Heigens šajā baismajā brīdī pratis pareizi rīkoties. Dons devās augšā uz guļamistabu, lai tur notikušo pastāstītu sievai. Tad Heigens piezvanīja Amerigo Bonaseram, lai uzaicinātu viņu nolīdzināt savu parādu pret Korleones Ģimeni.
Santīno Korleones nāve baisi satricināja visu Amerikas melno pasauli. Un, kad kļuva zināms, ka Dons Korleone piecēlies no slimības gultas, lai atkal ņemtu Ģimenes biznesa vadību savās rokās, un spiegi pēc bērēm paziņoja, ka Dons izskatoties pilnīgi atlabis, Piecu Ģimeņu vadoņi sāka drudžaini gatavoties aizsardzībai pret asiņaino atriebes karu, kam neapšaubāmi vajadzēja sekot. Neviens nebija tik īsredzīgs, lai iedomātos, ka Dons Korleone savu pārdzīvoto nelaimju dēļ nav uzskatāms par nopietnu pretinieku. Dons bija cilvēks, kas savas augšupejas laikā kļūdījies tikai nedaudzas reizes un no katras šādas reizes pratis mācīties.
Vienīgi Heigens uzminēja Dona patiesos nolūkus un nebrīnījās, kad pie Piecām Ģimenēm tika nosūtīti starpnieki, lai piedāvātu mieru. Un ne tikai mieru, bet vēl piedevām visu pilsētas Ģimeņu tikšanos, kur uzaicinātu arī Ģimenes no visām Savienotajām Valstīm. Tā kā Ņujorkas Ģimenes valstī bija visspēcīgākās, ikviens saprata, ka to stāvoklis ietekmē stāvokli visā valstī.
Sākumā radās aizdomas. Vai Dons Korleone gatavo lamatas? Vai cenšas iemidzināt pretinieku modrību? Vai gatavo masveida slepkavošanu, lai atriebtu savu dēlu? Bet Dons Korleone drīz lika saprast, ka viņa nolūki ir tīri. Viņš ne vien iesaistīja gaidāmajā sanāksmē visas valsts Ģimenes, bet turklāt vēl atturējās no jebkādas karadarbības un arī nemeklēja sabiedrotos. Visbeidzot Dons spēra izšķirošo soli, kas garantēja viņa nodomu patiesīgumu un gaidāmās plašās apspriedes drošību. Viņš griezās pēc pakalpojumiem pie Bokiko Ģimenes.
Bokiko Ģimene bija unikāla tajā ziņā, ka savā laikā to Sicīlijā pazina kā sevišķi mežonīgu mafijas atzaru, bet tagad Amerikā tā bija kļuvusi par tādu kā miera nesēju. Grupa cilvēku, kas kādreiz bija pelnījuši iztiku ar barbarisku mērķtiecību, tagad pelnījās ar sava veida labdarību. Galvenā Bokiko Ģimenes vērtība bija sevišķi ciešas asinssaites un tāda uzticība ģimenes locekļu starpā, ko apbrīnoja pat tā sabiedrība, kurā uzticība pret ģimeni un tuviniekiem tika vērtēta augstāk nekā uzticība pret sievu.Kādreiz Boķiko Ģimene līdz pat trešās pakāpes brālēniem kopskaitā bija apmēram divsimt cilvēku, un viņi pārvaldīja galveno ekonomikas nozari nelielā dienvidu Sicīlijas apgabalā. Tolaik visas Ģimenes iztiku nodrošināja četras vai piecas miltu maltuves, kas nebūt nepiederēja visiem kopīgi, bet nodrošināja darbu un maizi, un minimālu apgādi visiem Ģimenes locekļiem. Ar to viņiem pietika, lai, nostiprinot savu stāvokli ar savstarpējām laulībām, Ģimene veidotu stabilu kopēju fronti pret saviem ienaidniekiem.Viņu pārvaldītajā Sicīlijas nostūrī neviens nedrīkstēja būvēt ne konkurējošu fabriku, ne dambi, kas piegādātu ūdeni viņu konkurentiem vai izjauktu viņu pašu tirgošanos ar ūdeni. Kāds liels zemesīpašnieks reiz mēģināja uzcelt maltuvi tikai pats savām vajadzībām. Maltuve tika nodedzināta. īpašnieks griezās pie policijas un augstākās varas iestādēm, un trīs Bokiko Ģimenes locekļi tika arestēti. Jau pirms tiesas prāvas tika nodedzināta lielīpašnieka savrupmāja. Apsūdzība un apvainojumi tika atsaukti. Dažus mēnešus vēlāk Sicīlijā ieradās kāds ievērojams Itālijas valdības ierēdnis, kurš mēģināja risināt šīs salas hronisko ūdens trūkumu, ierosinādams būvēt lielu dambi. No Romas atbrauca inženieri, lai veiktu mērījumus, un viņus pavadīja vietējo iedzīvotāju — Bokiko cilts piederīgo — naidīgie skatieni. Paredzēto teritoriju viscaur ieņēma policija, kurai tika uzbūvētas īpašas pagaidu barakas.