Izskatījās, ka nekas nespēs izjaukt dambja būvi, un Palermo ostā jau tika izkrauti materiāli un iekārta. Tas bija viss, ko izdevās paveikt. Bokiko Ģimene bija nodibinājusi sakarus ar citiem mafijas vadoņiem un noslēgusi līgumu par savu aizstāvību. Smagākās iekārtas daļas tika sabojātas, vieglākās nozagtas. Mafijas deputāti Itālijas parlamentā organizēja birokrātisku pretuzbrukumu iecerētā plāna autoriem. Tas turpinājās vairākus gadus, un tikmēr pie varas nāca Musolīni. Diktators pavēlēja, ka dambis jāuzceļ. Tomēr to neuzcēla. Diktators zināja, ka mafija apdraudēs viņa režīmu, jo veidos atsevišķu, no viņa neatkarīgu varu. Viņš deva pilnīgu rīcības brīvību kādam augstam policijas ierēdnim, kurš šo jautājumu aši nokārtoja, sabāzdams visus cietumos vai nosūtīdams uz nomaļām salām spaidu darbos. Pāris gadu laikā viņš bija satriecis mafijas varu, gluži vienkārši bez ceremonijām patvaļīgi arestēdams ikvienu, ko turēja kaut vai niecīgākajās aizdomās par piederību mafijai. Tādējādi viņš izputināja arī daudzas pavisam nevainīgas ģimenes.
Bokiko ļaudis bija pietiekami neapdomīgi un pārdroši, lai stātos pretī šai neierobežotajai varai ar spēku. Pusi no viņu vīriem nogalināja bruņotās sadursmēs, otru pusi nosūtīja uz soda vietām nomaļās salās. Niecīgajai saujiņai, kas izspruka sveikā, tika nokārtota iespēja emigrēt uz Ameriku, slepeni iekārtojoties uz kuģa, kurš caur Kanādu devās uz Savienotajām Valstīm. Bēgļu bija gandrīz divdesmit, un viņi apmetās nelielā pilsētiņā Hudzonas ielejā, netālu no Ņujorkas, kur, sākdami no pašas apakšas, viņi pakāpeniski uzstrādājās tiktāl, ka nodibināja savu atkritumu vākšanas firmu un ieguva savā rīcībā smagās mašīnas. Viņi kļuva turīgi, jo viņiem nebija konkurentu. Un konkurentu nebija tāpēc, ka to mašīnas allaž atradās kaut kur sadedzinātas vai sabojātas. Kāds nepiekāpīgs zellis, kurš pastāvīgi nosita cenu, tika atrasts nosmacis zem savas dienā savāktās atkritumu kaudzes.
Bet, kad jaunie vīrieši sāka precēties — protams, ar sicīliešu meitenēm —, drīz saradās bērni, un atkritumu vākšana, kas gan spēja nodrošināt nepieciešamo iztikas mazumiņu, vairs nebija pietiekami ienesīga, lai ļautu izmantot daudzos Amerikas piedāvātos vilinājumus. Un tā Bokiko Ģimene papildus uzsāka vēl vienu veikalu — viņi kļuva par ķīlniekiem un palīgiem miera sarunās starp karojošajām mafijas Ģimenēm.Bokiko dzimtas ļaudis visi likās tādi kā neaptēsti, bet varbūt civilizācija gluži vienkārši nebija spējusi ietekmēt viņu pirmatnību. Tā vai citādi, viņi šo savu trūkumu apzinājās un saprata, ka nevar sacensties ar citām mafijas Ģimenēm, lai izveidotu un pārvaldītu augstāk attīstītas biznesa nozares — prostitūciju, azartspēles, narkotikas vai plaša mēroga viltojumus. Viņi bija tieši un atklāti cilvēki, kas gan varēja piedāvāt kukuli vienkāršam policistam, taču nekādi neprata tuvoties augstāka ranga politiķim. Bokiko ļaudīm bija tikai divi atbalsta punkti — dzimtas goda apziņa un līdz mežonībai nevaldāma daba.Bokiko dzimtas pārstāvis nekad nemeloja, nekad neizdarīja nodevību. Tāda rīcība bija pārāk sarežģīta. Turklāt Bokiko nekad neaizmirsa pārestību un neatstāja to neatriebtu, lai tas maksāja ko maksādams. Un tā tīrās nejaušības dēļ viņi uzsāka darījumus, kas vēlāk izvērtās par viņu visienesīgāko biznesu.Kad karojošās Ģimenes gribēja noslēgt mieru un uzsākt sarunas, tās griezās pie Bokiko dzimtas. Bokiko vadonis palīdzēja ievadīt abu pušu sarunas un sagādāja nepieciešamos ķīlniekus. Kad Maikls, piemēram, devās tikties ar Soloco, pie Korleones ļaudīm tika atstāts Bokiko Ģimenes pārstāvis, kuru par zināmu samaksu bija nolīdzis Soloco — par ķīlu Maikla drošībai. Ja Soloco būtu nogalinājis Maiklu, tad Korleones Ģimene nogalinātu pie viņiem atstāto ķīlnieku. Šādā gadījumā Bokiko ļaudis atriebtos Soloco kā savas cilts pārstāvja nāves vaininiekam. Tā kā Bokiko bija ļoti pirmatnējas dabas cilvēki, viņi nekādiem šķēršļiem un nekādiem iespējamiem sodiem neļāva stāties ceļā atriebībai. Tās dēļ viņi bija gatavi maksāt ar savām dzīvībām, un nodevības gadījumā nekas nespēja glābt vainīgos no atriebības. Bokiko ķīlnieks nozīmēja pirmklasīgu apdrošinājumu.Tāpēc tagad, kad Dons Korleone griezās pie Bokiko Ģimenes, lai varētu ievadīt miera sarunas, un sagādāja ķīlniekus visām Ģimenēm, kuras ierastos uz sanāksmi, Dona nolūku patiesīgumu neviens vairs nedomāja apšaubīt. Nodevība te bija pilnīgi izslēgta. Uz sanāksmi varēja braukt tikpat droši kā uz kāzām.Kad ķīlnieki bija nosūtīti, kādas nelielas komercbankas direktora sēžu zālē tika sarīkota apspriede; bankas prezidents bija Donam Korleonem pateicību parādā, un daļa akciju te patiesībā piederēja Donam, kaut arī formāli skaitījās uz prezidenta vārda. Prezidents glabāja sevī svētas atmiņas par brīdi, kad bija piedāvājies uzrakstīt Donam Korleonem oficiālu dokumentu, kas pierādītu viņa īpašumtiesības uz savām akcijām un novērstu jebkādas nodevības iespēju. Dons Korleone šķita satriekts līdz sirds dziļumiem.— Es jums nevilcinādamies uzticētu visu savu īpašumu,— viņš bija teicis prezidentam.— Es jums varētu uzticēt gan savu dzīvību, gan savu bērnu labklājību. Man ir pilnīgi nepieņemama doma, ka jūs jebkad varētu mani piekrāpt vai izdarīt kādu ļaunprātību. Tad jau sabruktu visa mana pasaule, mana ticība savām spējām novērtēt cilvēka raksturu. Protams, man pašam viss ir reģistrēts un pierakstīts, lai neparedzētas nelaimes gadījumā mani mantinieki zinātu, ka jūsu pārziņā ir kaut kas no viņu īpašuma. Bet es tik un tā zinu: pat tad, ja manis vairs nebūtu pasaulē un es nespētu aizsargāt savu bērnu intereses, jūs tikpat uzticami gādātu par viņu vajadzībām.
Kaut gan bankas prezidents nebija sicīlietis, viņš bija apveltīts ar pietiekami jūtīgu uztveri. Viņš precīzi saprata Dona teikto. Tagad Krusttēva lūgums bija prezidentam tikpat kā pavēle, un tā kādā sestdienas pēcpusdienā bankas administratīvās telpas, sēžu zāle ar dziļajiem ādas klubkrēsliem un pilnīgām savrupības iespējām atradās Ģimeņu rīcībā.
Par bankas drošību rūpējās īpaši izraudzītu, bankas sargu uniformās tērptu vīru armija. Sestdien desmitos no rīta sēžu zālē sāka pulcēties apspriedes dalībnieki. Kopā ar Ņujorkas Piecām Ģimenēm ieradās arī desmit citu Ģimeņu pārstāvji no dažādām valsts malām, izņemot Čikāgu, šo melnās pasaules melno āvi. Pārējās Ģimenes jau bija atmetušas cerību civilizēt Čikāgu un neredzēja nekādu vajadzību aicināt «tos trakos suņus» uz tik svarīgu apspriedi.