Telpā bija iekārtots bārs un neliela bufete. Katrs konferences pārstāvis drīkstēja ierasties kopā ar vienu palīgu. Lielākajai daļai Donu šo lomu pildīja consigliori, tāpēc dalībnieku vidū redzēja maz jaunu cilvēku. Viens no šiem nedaudzajiem bija Toms Heigens, kurš turklāt vienīgais visu klātesošo pulkā nebija sicīlietis. Pārējie uzlūkoja viņu kā dīvainību un pārpratumu.
Heigens prata ieņemt apstākļiem atbilstošu stāju. Viņš nesarunājās ar citiem un nesmaidīja. Viņš apkalpoja savu bosu Donu Korleoni ar cieņu, kādu augstdzimušam favorītam pieklājas izrādīt karalim,— pienesa aukstu dzeramo, aizdedzināja cigāru, nolika pa rokai pelnu trauku; tā bija nepārprotama cieņa, bet ne padevība.
Heigens šajā istabā bija vienīgais, kurš zināja, kādi cilvēki atveidoti portretos pie tumšajām paneļu sienām. Galvenokārt tie bija eļļas krāsās sulīgiem toņiem gleznoti pasakaini bagātu finansistu portreti. To vidū bija arī valsts kases pārzinis Hamiltons. Heigens pieķēra sevi pie domas, ka Hamiltons droši vien būtu atzinīgi vērtējis šo miera sanāksmi bankas telpās. Prāta darbībai un spriešanas spējām vislabvēlīgākā un nomierinošākā ir naudas gaisotne.
Ierašanās bija paredzēta starp pusdesmitiem un desmitiem no rīta. Dons Korleone, būdams miera sarunu iniciators un tāpēc savā ziņā namatēvs, ieradās pirmais: precizitāte bija viens no viņa daudzajiem tikumiem. Nākamais ieradās Karlo Tramonti, kurš bija pārņēmis savā ziņā Savienoto Valstu dienvidu teritoriju. Viņš bija uzkrītoši izskatīgs pusmūža vīrietis, gara auguma — vismaz salīdzinot ar vidusmēra sicīlieti —, tumši iededzis, ar izsmalcinātu ārieni, kas liecināja par teicama drēbnieka un friziera roku. Pēc itālieša viņš neizskatījās, drīzāk pēc žurnālu fotogrāfijās bieži skatāmā miljonāra uz jahtas. Tramonti Ģimene pelnīja iztiku ar azartspēlēm, un neviens, tiekoties ar šo Donu, nespētu iedomāties, ar kādu nežēlību viņš ieguvis savu impēriju.
Vēl mazs zēns būdams, viņš bija emigrējis no Sicīlijas, apmeties Floridā un tur arī izaudzis, strādādams kādā amerikāņu sindikātā, kura saimnieki — dienvidu mazpilsētu politiķi — pārvaldīja vietējās azartspēles. Tie bija rūdīti darboņi, kurus atbalstīja tikpat rūdīti policijas ierēdņi, un ne prātā viņiem nenāca, ka viņus varētu pārspēt kaut kāds zaļknābis imigrants. Šie vīri nebija sagatavojušies tādai mežonībai, ar kādu bija apveltīts Tramonti, un nespēja stāties tai pretī tāpēc vien, ka ieguvums, pēl viņu domām, nebija tādas asinsizliešanas vērts. Tramonti dabūja savā pusē policiju, maksādams tai lielāku peļņas daļu; viņš iznīcināja visus aprobežotos bandītus, kas darbojās bez jebkādām izdomas spējām. Tas bija Tramonti, kurš nodibināja sakarus ar Kubu un Batistas režīmu un, sadarbībai attīstoties, ieguldīja krietnu naudu izpriecu vietās pie Havanas azartspēļu namiem — priekamājās, kuru uzdevums bija pārvilināt turp spēlmaņus no Amerikas centrālās daļas. Tagad Tramonti bija daudzkārtējs miljonārs, un viņam piederēja viena no greznākajām viesnīcām Maiami piekrastes daļā.Sava adjutanta, tikpat tumši iedeguša consiglori, pavadībā ienācis sēžu zālē, Tramonti apskāva Donu Korleoni ar līdzjūtības izteiksmi sejā, apliecinādams, ka skumst par viņa bojā gājušo dēlu.
Pamazām ieradās pārējie Doni. Viņi visi pazina cits citu un gadu gaitā bija tikušies gan saviesīgos pasākumos, gan biznesa vajadzībās. Viņi allaž bija izrādījuši cits citam profesionālu laipnību un savās jaunajās, ne tik pārtikušajās dienās veikuši cits citam sīkus pakalpojumus. Otrs ieradās Dons no Detroitas — Džozefs Zaluki. Zaluki Ģimene, nodrošinājusies ar pienācīgu ārieni un aizsegu, bija ņēmusi savā pārziņā vienu no hipodroma skrejceļiem Detroitas apkārtnē. Viņiem piederēja arī krietna daļa no totalizatora ienākumiem. Zaluki bija laipna izskata vīrietis apaļu seju; viņš dzīvoja lepnākajā Detroitas rajonā, un viņa māja maksāja simttūkstoš dolāru. Viens no viņa dēliem bija ieprecējies senā, labi pazīstamā amerikāņu dzimtā. Zaluki, tāpat kā Dons Korleone, bija cilvēks ar izsmalcinātu domāšanu. Detroitā, salīdzinot ar citu Ģimeņu kontrolētajām pilsētām, bija viszemākais fiziskas vardarbības gadījumu skaits; pēdējo trīs gadu laikā šajā pilsētā bija likvidēti tikai divi cilvēki. Zaluki neatzina narkotisko vielu biznesu.
Kopā ar savu consigliori Zaluki pienāca pie Dona Korleones, lai apskautu viņu. Zaluki runāja dobji skanīgā, tipiska amerikāņa balsī ar tik tikko jaušamu akcentu. Viņš bija vecmodīgi ģērbies cilvēks ar ļoti lietišķu ārieni, apveltīts ar reti sastopamu labvēlību.— Vienīgi jūsu balss varēja atsaukt mani uz šejieni,— viņš sacīja Donam Korleonem. Dons Korleone pateikdamies nolieca galvu. Uz Zaluki atbalstu viņš varēja paļauties.
Abi nākamie Doni bija no Rietumu krasta; viņi abi strādāja ciešā saistībā un arī šurp bija atbraukuši ar vienu mašīnu. Tie bija Frenks Falkone un Antonijs Molināri, abi jaunāki par visiem pārējiem gaidāmajiem dalībniekiem — pavisam nesen pārkāpuši četrdesmit gadu slieksni. Viņi bija ģērbušies ne tik svinīgi kā pārējie, un viņos jautās kaut kas no Holivudas; arī viņu izturēšanās bija mazliet draudzīgāka, nekā nepieciešams. Frenks Falkone pārvaldīja kinofilmu arodbiedrības un azartspēles studijās, turklāt vēl ceļojošās prostitūcijas centru, kas piegādāja meitenes tālo rietumu štatu priekanamiem. Neviens no Doņiem neatzina ārišķu, skatuvisku izrādīšanos, bet Falkonem šī tieksme bija diezgan jaušama. Tāpēc pārējie Doni viņam neuzticējās.
Antonijs Molināri pārvaldīja Sanfrancisko piekrasti un spēlēja noteicošo lomu sporta azartspēlēs. Viņš bija itāliešu zvejnieku dzimtas atvase, un viņam piederēja vislabākais Sanfrancisko jūras valstības ēdienu restorāns, ar kuru viņš tik ļoti lepojās, ka ļaudis runāja: restorāns esot nesis viņam zaudējumus, jo viņš, salīdzinot ar prasīto cenu, pasniedzis tajā pārāk labu mantu. Viņam bija profesionāla azartspēlmaņa bezkaislīgā seja, un pārējie zināja, ka viņš saistīts ar narkotiku ievešanu pāri Meksikas robežai un no kuģiem, kuri apceļoja austrumu puses okeānus. Abu šo vīru pavadoņi bija jauni, spēcīgi noauguši cilvēki, pēc visa spriežot, nevis padomdevēji, bet miesassargi, kaut arī ieročus ņemt līdzi uz šādu apspriedi viņi noteikti nebūtu uzdrīkstējušies. Visiem bija zināms, ka šie miesassargi prot karatē; šis apstāklis pārējos Donus jūtami uzjautrināja, bet ne mazākā mērā nesatrauca — tikpat daudz viņiem nozīmētu tas, ja Kalifornijas Doni būtu te ieradušies ar kaklā pakārtiem amuletiem, kas saņēmuši pāvesta svētību. Šeit tomēr jāpiebilst, ka daļa no šiem cilvēkiem bija reliģiozi un ticēja Dievam.
Nākamais ieradās Bostonas Ģimenes pārstāvis. Šis bija vienīgais Dons, pret kuru pārējie neizturējās ar cieņu. Bija zināms, ka viņš nav krietns pret saviem ļaudīm un mēdz tos nežēlīgi krāpt. To vēl varētu piedot — katram ir sava mantkārības mēraukla. Bet nevarēja piedot to, ka viņš neprata uzturēt kārtību savā impērijā. Bostonas teritorijā notika pārlieku daudz slepkavību, pārlieku daudz sīku sadursmju varas dēļ, pārlieku daudz neatkarīgas darbošanās bez pienācīgas aizmugures— tā pārāk klaji nonievāja likumu. Čikāgas mafija bija mežoņi, bet bostonieši — gavones jeb neaptēsti dulburi un huligāni. Bostonas Donu sauca Domeniks Panca. Viņš bija augumā neliels un drukns, un viens no Doniem bija trāpīgi izteicies, ka viņš izskatoties pēc zagļa.