Klīvlendas sindikātu, varbūt pašu varenāko Savienoto Valstu azartspēļu centru, pārstāvēja padzīvojis jūtelīga izskata vīrietis ar kalsnu seju un sniegbaltiem matiem. Aizmuguriski viņu dēvēja par Žīdu, jo viņš ap sevi bija sapulcinājis lielākoties ebreju palīgus, nevis sicīliešus. Runāja pat, ka viņš labprāt arī par consigliori sev izraudzītos ebreju, ja vien uzdrīkstētos to darīt. Tāpat kā Dona Korleones ģimeni dēvēja par «īru varzu» Heigena izcelsmes dēļ, Dona Vinsenta Forlencas Ģimeni saukāja par «žīdiem», kas mazliet vairāk atbilda patiesībai. Taču viņš savu organizāciju vadīja ar izcilu prasmi un, par spīti smalkajiem sejas pantiem, nekad nebija baidījies uzlūkot asinis. Viņš valdīja ar dzelzs roku, kas paslēpta samtainā politiķa cimdā.
Pēdējās ieradās Ņujorkas Piecas Ģimenes, un Heigens ar pārsteigumu vēroja, cik uzkrītoši pārāki un iespaidīgāki izskatās šie pieci vīri, salīdzinot ar provinciāļiem no tālākajiem rajoniem. Vispirms jau šie pieci Ņujorkas Doni bija īsti veco laiku sicīlieši, «vīri ar būdu», kas pārnestā nozīmē raksturoja varu un drosmi, un burtiski—fizisko spēku, un likās, ka viņos iemiesojušās abas šīs īpašības, kā tas, šķiet, bijis savulaik Sicīlijā. Visi pieci Ņujorkas Doni bija plecīgi, korpulenti vīri ar masīvam lauvu galvām, lieliem sejas pantiem, iespaidīgiem, gaļīgiem deguniem, biezām lūpām, smagnējām vaigu krokām. Viņu āriene neliecināja par izsmalcināta friziera vai drēbnieka pūliņiem; viņi izskatījās pēc lietišķiem biznesmeņiem, kas nav nedz sīkumaini, nedz ārišķīgi.
Viens no viņiem bija Antonijs Strači, kurš pārvaldīja Ņūdžersijas rajonu un kuģus Manhetenas Vestsaidas dokos. Viņa pārziņā bija sava rajona azartspēles, un viņš baudīja spēcīgu atbalstu no demokrātu politiķu puses. Viņam piederēja kravas mašīnu kolonna, kas ienesa pamatīgu naudu, pirmkārt jau tāpēc, ka viņa mašīnas varēja krietni pārsniegt noteikto svaru, tomēr šoseju kravas inspektori tās nekad neapturēja un nelika maksāt sodu. Šīs mašīnas cītīgi palīdzēja bojāt braucamos ceļus, un tad viņa ceļu būves firma slēdza ienesīgus valsts kontraktus un bojājumus atkal saveda kārtībā. Neviens lietišķs cilvēks nevarēja palikt vienaldzīgs pret tik meistarīgu veikalu, kur viena veida bizness rada vēl piedevām citu biznesu. Arī Strači bija vecmodīgs un nekad neielaidās prostitūcijas darījumos, taču no narkotiku kontrabandas viņš, darbodamies piekrastes zonā, gluži vienkārši nevarēja izvairīties. No Piecām Ņujorkas Ģimenēm, kas bija kļuvušas par Korleones pretiniekiem, viņš baudīja vismazāko varu, taču bija vislabvēlīgāk noskaņots.
Ģimeni, kura pārvaldīja Ņujorkas štata ziemeļdaļu, nodarbojās ar itāliešu imigrantu nelegālu ievešanu no Kanādas, kontrolēja visas šī apvidus azartspēles un baudīja veto tiesības atļauju piešķiršanā sacīkšu automobiļiem, vadīja Otiljo Kuneo. Šis cilvēks bija neatvairāms savā omulīgajā labsirdībā un ar jautro, apaļo seju atgādināja lauku maiznieku; viņa likumīgā nodarbošanās bija līdzdalība lielā piena produktu firmā. Kuneo bija no tiem ļaudīm, kas dievina bērnus un allaž nēsā pilnas kabatas ar saldumiem cerībā iepriecināt kādu no saviem daudzajiem mazbērniem vai darbabiedru un draugu atvasēm. Viņš nēsāja brūnu filca platmali ar viscaur nolaistām malām kā sieviešu vasaras cepurēm, un tā piešķīra viņa apaļajai sejai īstu pilnmēness omulību. Šis Dons bija viens no retajiem, kas ne reizes nebija ticis arestēts, un par viņa galveno nodarbošanos nevienam nebija radušās pat aizdomas. Vēl vairāk: viņš bija piedalījies pilsoņu komitejās, un Tirdzniecības palāta izvirzījusi viņu par «Gada labāko Ņujorkas štata biznesmeni».
Tataljas Ģimenei vistuvākais sabiedrotais bija Dons Emiljo Bardzīni. Viņa pārziņā atradās daļa no Bruklinas un Kvīnsas azartspēlēm. Viņš nodarbojās arī ar prostitūcijas biznesu. Viņš plaši izmantoja algotu vardarbību. Bardzīni pilnībā pārvaldīja Steitenailendu. Bronksā un Vestčesterā viņam piederēja daļa peļņas no sporta spēļu totalizatoriem. Arī no narkotiskajām vielām viņš neatteicās. Viņam bija cieši sakari ar Klīvlendu un Rietumu krastu, un viņš bija pietiekoši asredzīgs, lai interesētos par Lasvegasu un Reno, Nevadās štata brīvpilsētām. Zināmas intereses saistīja viņu arī ar Maiamibīču un Kubu. Iespējams, ka aiz Korleones Ģimenes viņš bija nākamais stiprākais Ņujorkā un tātad arī visā valstī. Viņa ietekme sniedzās līdz pat Sicīlijai. Ikvienā nelikumīgā darījumā klāt bija arī viņa pirksts. Klīda valodas, ka pat Volstrītā viņam esot ievērojama teikšana. Jau kopš kara sākuma viņš bija atbalstījis Tataljas Ģimeni gan ar naudu, gan ar ietekmi. Tagad viņa godkārais mērķis bija izstumt no segliem Donu Korleoni — visspēcīgāko un visvairāk godāto mafijas vadoni — un piesavināties daļu no Korleones impērijas. Šis cilvēks bija savā ziņā ļoti līdzīgs Donam Korleonem, taču mūsdienīgāks, izsmalcinātāku domāšanu un lietišķāku dabu. Viņu nekad neviens nesauktu par «veco ūsaini», un uz viņu labprāt paļāvās jaunākie, topošie vadoņi, kam vēl nebija pieredzes, bet pietika nekaunības un kas nebija izvēlīgi savu mērķu īstenošanā. Bardzīni piemita savdabīgs, salts personības spēks, kurā nebija nekā no Dona Korleones sirsnības, un iespējams, ka šobrīd viņš šajā pulkā baudīja vislielāko respektu.Pēdējais ieradās Tatalju Ģimenes vadonis — Dons Filips Tatalja, kas bija metis atklātu izaicinājumu Korleones varai, atbalstīdams Soloco, un gandrīz vai guvis virsroku. Un tomēr, lai cik tas dīvaini, pārējie viņu klusībā gandrīz vai nicināja. Pirmkārt, bija zināms, ka viņš ļāvis Soloco spēlēt pirmo vijoli un patiesībā izsmalcinātā Turka roka prasmīgi vazājusi viņu aiz deguna. Viņu uzskatīja par vainīgu pie visa radītā jucekļa, pie šiem nemieriem, kas tik ļoti bija ietekmējuši Ņujorkas Ģimeņu biznesa ikdienas norises. Turklāt Tatalja savos sešdesmit gados bija švīts un meitu mednieks. Un viņam netrūka iespēju izdabāt savai vājībai, jo Tatalju Ģimene pelnījās ar sievietēm. Viņu bizness bija prostitūcija. Tataljas turklāt pārvaldīja lielāko daļu Savienoto Valstu naktsklubu un tādējādi tūlīt pamanīja ikvienu daudzsološu zvaigzni jebkurā Amerikas malā. Filips Tatalja neatteicās arī no algotas vardarbības, lai iegūtu varu pār talantīgiem dziedātājiem un komiķiem vai iekarotu vietu skaņu ierakstu firmās. Taču galveno peļņu Ģimenei ienesa prostitūcija.Tatalja kā cilvēks pārējiem nebija patīkams. Viņš allaž činkstēja un žēlojās par sava Ģimenes biznesa izmaksām. Visu peļņu aprijot rēķini veļas mazgātavai, un, ak, tie mūžīgie dvieļi! (Viņam gan piederēja pašam sava veļas mazgātava, kas padarīja visu vajadzīgo.) Skuķes esot slinkas un neuzticamas, te bēgot projām, te izdarot pašnāvību. Palīgi nekrietni un negodīgi, uz tiem nevarot ne drusciņas paļauties. Kārtīgus strādniekus atrast tikpat kā neesot iespējams. Jauni sicīliešu puiši raucot degunu par tādu darbu — tirdzniecība ar sievietēm un to izmantošana esot zem viņu goda! Bet rīkles griezt — to viņi var svilpodami, ar visu krustiņu pie svārku atloka! Tā Filips Tatalja vaimanāja, izpelnīdamies vienīgi klausītāju nepatiku un nicinājumu. Dažas skaļākās vaimanas viņš pietaupīja varas iestādēm, kuru spēkos bija izdot un anulēt dzērienu pārdošanas atļaujas viņa naktsklubiem un kabarē. Viņš apzvērēja, ka ar naudu, ko sagrūdis tiem laupītājiem, oficiālo zīmogu turētājiem, esot padarījis tik daudzus par miljonāriem, ka pat Volstrīta netiekot līdzi.Dīvainā kārtā Tataljas itin sekmīgais karš pret Korleones Ģimeni nebija nesis viņam pelnīto godu. Pārējie zināja, ka viņa spēks nācis vispirms no Soloco un pēc tam no Bardzīni Ģimenes. Arī tas apstāklis, ka viņš pretinieku pārsteidzis negaidot un tomēr nav guvis īstu uzvaru, liecināja pret viņu. Ja viņš būtu rīkojies lietpratīgāk, visas šīs nepatikšanas būtu aiztaupītas. Dona Korleones nāve būtu nozīmējusi kara beigas.Tā kā Dons Korleone un Filips Tatalja, karodami viens pret otru, abi bija zaudējuši dēlus, gluži saprotams, ka viņi sasveicinājās tikai ar oficiālu galvas mājienu. Uzmanības centrā šobrīd bija Dons Korleone, un pārējie cītīgi vēroja, kādas pēdas viņā atstājuši pārciestie ievainojumi un sakāves. Visus mulsināja tas apstāklis, ka Dons Korleone ierosinājis slēgt mieru pēc sava mīļotā dēla nāves. Tas izskatījās pēc sakāves atzīšanas un neapšaubāmi draudēja vājināt viņa varu un autoritāti. Bet gan jau drīz viss noskaidrosies.Sanācēji apsveica cits citu, saņēma pasniegtos dzērienus, un pagāja vēl pusstunda, iekams Dons Korleone beidzot apsēdās pie pulēta riekstkoka galda. Heigens neuzkrītoši ieņēma vietu Donam kreisajā pusē, nedaudz aizmugurē. Tā bija zīme visiem pārējiem Doņiem sēsties pie galda. Viņu pavadoņi apsēdās katrs savam Donam aizmugurē, un tie, kuri pildīja consig/iori amatu, novietojās pēc iespējas tuvāk, lai vajadzīgajā brīdī varētu dot savu padomu.