Beidzot klusumu pārtrauca Dona Korleones atbildes vārdi.
— Mani draugi,— viņš teica,— es nebūt neatteicos piedalīties aiz stūrgalvības. Jūs visi mani pazīstat. Kad gan es esmu atteicies palīdzēt? Tas gluži vienkārši nav manā dabā. Bet šoreiz man vajadzēja atteikt. Kāpēc? Tāpēc, ka esmu pārliecināts: šis narkotiku bizness mūs nākotnē pazudinās. Šajā zemē pārāk naidīgi skatās uz tādu tirdzniecību. Tas nav viskijs, azartspēles vai, manis dēļ, kaut sievietes — netikumi, pēc kuriem tiecas vairums cilvēku un kurus viņiem aizliedz baznīcas un varasvīri. Narkotikas ir bīstamas ikvienam, kas ar tām saistīts. Tās var izputināt jebkuru citu biznesu. Turklāt ļaujiet man piebilst, ka man gaužām glaimo jūsu ticība manai varai pār tiesnešiem un advokātiem — kaut jel tā tiešām būtu! Tiesa, man ir zināma ietekme, taču daudzi no tiem, kas mani ciena un uzklausa, mainītu savu nostāju, ja mūsu attiecībās ienāktu narkotiskās vielas. Tādos darījumos iesaistīties šie cilvēki baidās un ir pret tiem ļoti nelabvēlīgi noskaņoti. Pat tie policisti, kuri mums palīdz kontrolēt azartspēles un daudz ko citu, atteiksies palīdzēt narkotiku biznesā. Tāpēc lūgt man pakalpojumu šajā jomā nozīmē lūgt, lai es nodaru ļaunu pats sev. Taču es esmu ar mieru darīt pat to, ja jūs domājat, ka tas nepieciešams, lai normalizētu stāvokli.
Kad Dons Korleone beidza, sasprindzinājums telpā manāmi atslāba, sākās sačukstēšanās un savstarpējas sarunas. Dons Korleone bija piekāpies pašā svarīgākajā jautājumā. Viņš parūpēsies par aizsardzību jebkādam organizētam biznesa pasākumam ar narkotikām. Viņš būtībā bija gandrīz pilnīgi piekritis Soloco sākotnējam priekšlikumam, ja šo priekšlikumu akceptētu te sanākusī valsts mēroga sapulce. Bija skaidrs, ka Dons Korleone nekad nepiedalīsies pašās operācijās un neieguldīs tajās naudu. Viņš tikai izmantos savu ietekmi tieslietu aprindās biznesa aizsardzībai. Taču arī tā bija milzu piekāpšanās.
Tad ierunājās Losandželosas Dons Frenks Falkone:
— Mūsu cilvēkus no šī biznesa nevar atturēt ne ar kādiem līdzekļ iem. Viņi metas taja uz savu roku un tad iekuļas nepatikšanās. Tas sola pārāk daudz naudas, lai varētu turēties pretī. Tāpēc ir vēl bīstamāk, ja mēs to neuzņemsimies. Ja mēs paši to pārvaldīsim, varēsim to labāk nosegt, labāk organizēt, parūpēties, lai tas sagādā mazāk likstu. Piedalīties šajā biznesā nav nemaz tik ļauni, tam ir vajadzīga kontrole, vajadzīga aizsardzība, vajadzīga darba organizācija. Mēs nevaram pieļaut, lai katrs skrien uz savu pusi un dara, kā patīk,— kā tāds anarhistu bars.
Detroitas Dons, kurš pret Korleoni bija draudzīgāk noskaņots nekā jebkurš no pārējiem, arī saprātīguma interesēs iebilda pret drauga viedokli.
— Es neatzīstu narkotiskās vielas,— viņš teica.— Gadiem ilgi esmu maksājis saviem cilvēkiem lieku naudu, lai viņi tādos pasākumos neielaistos. Taču tas neko nelīdzēja. Kāds atnāk pie viņiem un pasaka: «Man ir pulveris; ja ieliksiet trīs četrus tūkstošus dolāru, pēc realizācijas dabūsim piecdesmit tūkstošus.» Kurš var atteikties no tādas peļņas? Un viņi tā aizraujas ar savu kreiso biznesiņu, ka atstāj novārtā darbu, par kuru es viņiem maksāju. Narkotikas ienes vairāk naudas. Un kļūst arvien ienesīgākas. Nav nekādu iespēju šo procesu apturēt, tāpēc mums vajag šo procesu kontrolēt un turēt pieņemamos rāmjos. Es negribu, lai tās parādītos skolu tuvumā, negribu, lai tās pārdod bērniem. Tas būtu inramita. Savā pilsētā es tās censtos izplatīt starp melnajiem un krāsainajiem. Tie ir vislabākie pircēji — nesagādā nekādas klapatas, un dzīvnieki vien jau viņi ir. Ne viņi godā sievas, ne ģimenes, ne paši sevi. Lai ripo uz elli ar visām narkotikām. Bet kaut kas ir jādara — mēs nedrīkstam pieļaut, lai katrs rīkojas, kā patīk, un sagādā nepatikšanas visiem citiem.Detroitas Dona vārdus uzņēma ar paskaļu, atzinīgu murdoņu. Viņš bija trāpījis naglai uz galvas. Tātad pat nauda nepalīdz atturēt cilvēkus no narkotisko vielu tirdzniecības. Tās piebildes par bērniem — tā jau viņa labi zināmā vājība, mīkstā sirds. Kuram tad ienāktu prātā pārdot narkotikas bērniem? Un kur bērni ņemtu naudu? Piebildes par krāsainajiem neviens neņēma nopietni un laida gar ausīm. Nēģerus vispār neuzskatīja par jebkādas ievērības cienīgiem. Tas, ka viņi ļāvuši sabiedrībai sabradāt sevi kājām, pierādīja, ka viņi nav neko vērti, un tas, ka Detroitas Dons viņus pieminējis, tika uztverts kā apliecinājums tam, ka viņa domas allaž novirzās uz nesvarīgiem sīkumiem.
Cits pēc cita izteicās visi Doni. Ikviens atzina, ka narkotiskās vielas ir nosodāma parādība, kas izraisīs daudz nepatikšanu, taču piekrita, ka to izplatību nav iespējams apturēt. Bizness gluži vienkārši sola pārāk daudz naudas, un no tā var secināt: vienmēr atradīsies ļaudis, kuri riskēs ar visu un metīsies tajā. Tāda ir cilvēka daba.
Beidzot pieņēma vienošanos. Narkotisko vielu tirdzniecība jāpieļauj, un Donam Korleonem jārūpējas par tās aizsardzību likuma priekšā Austrumu piekrastē. Kļuva skaidrs, ka lielāko daļu plaša mēroga operāciju veiks Tatalju un Bardzīni Ģimenes. Kad tas bija nokārtots, apspriedes dalībnieki pārgāja pie citiem jautājumiem, kas skāra visu intereses. Vēl bija kārtojamas daudzas sarežģītas problēmas. Tika nolemts, ka Lasvegasa un Maiami būs brīvpilsētas, kurās drīkstēs darboties ikviena no Ģimenēm. Visi aptvēra, ka šīm pilsētām pieder nākotne. Tika arī nolemts, ka šajās pilsētās netiks pieļauta nekāda vardarbība un ka no turienes jāattur visa veida sīkie noziedznieki. Tika nolemts, ka svarīgākie jautājumi, kā arī atsevišķu cilvēku likvidācija, kas ir nepieciešama, bet var izraisīt pārāk skaļu sabiedrības protestu, jāapstiprina padomei pašreizējā sastāvā. Tika nolemts, ka ierindnieki un pārējie padotie jāattur no vardarbīgiem noziegumiem un savstarpējas personiskas atriebības. Tika nolemts, ka vajadzības gadījumā Ģimenes neliegs cita citai pakalpojumus — nepieciešamo nāvessodu izpildītājus, tehniskas dabas palīdzību dažādiem nolūkiem, piemēram, zvērināto uzpirkšanai, kam reizēm var būt izšķiroša nozīme. Šīs pārrunas, kas ritēja atraisīti, neoficiālā noskaņojumā un augstā līmenī, ievilkās līdz pusdienu pārtraukumam, kad no bufetes bāra tika pasniegti dzērieni. Beidzot Dons Bardzīni nolēma sacīt galavārdu.
— Tātad mēs visu esam izrunājuši un izlēmuši,— viņš teica.— Mums būs miers, un es vēlos izteikt visu cieņu Donam Korleonem, ko mēs visus šos gadus esam pazinuši kā vīru, kurš tur vārdu. Ja atkal radīsies nesaskaņas, varam satikties vēlreiz, un nav nekādas vajadzības darīt jaunas muļķības. Es no savas puses ķēros pie turpmākā darba ar jaunu spēku un tīru sirdi. Priecājos, ka viss ir nokārtojies.
Vienīgi Filips Tatalja vēl bija nedaudz noraizējies. Ja atkal sāktos karš, viņam draudētu lielākas briesmas nekā visiem citiem — Santīno Korieones noslepkavošanas dēļ. Pirmo reizi viņš uzsāka garāku runu:
— Es pievienojos visam, kas šeit tika nolemts, un esmu gatavs aizmirst arī pats savu nelaimi. Bet man gribētos kādu drošu garantiju no Korieones. Vai viņš nemēģinās meklēt personīgu atriebību? Laika gaitā viņš varbūt nostiprinās savas pozīcijas un vai tad neaizmirsīs, ka esam zvērējuši savstarpēju draudzību? Kā lai es zinu, vai pēc gadiem trīs četriem viņš nesāks domāt, ka ir cietis pārestību, bijis spiests pieņemt šo vienošanos pret savu gribu un tāpēc var bez bažām to lauzt? Vai mums visu laiku būs jāuzmanās vienam no otra? Jeb vai patiesi varam slēgt vienošanos ar mierīgu sirdi? Vai Korleone dos mums visiem garantiju tāpat, kā to dodu es?