Un tad Dons Korleone teica runu, kas ilgi visiem palika atmiņā un kas nostiprināja viņam vistālredzīgākā politiķa autoritāti šo cilvēku vidū,— tā triumfējoši apliecināja viņa veselo saprātu, bija tieša un atklāta un izteica lietas pašu dziļāko būtību. Tajā viņš iepina frāzi, kas laika gaitā kļuva tikpat slavena kā Cērčila «dzelzs priekškars», lai gan plašākai sabiedrībai tā kļuva pazīstama tikai desmit gadus vēlāk.
Pirmo reizi viņš piecēlās kājās, uzrunādams padomi. Viņš bija augumā neliels un pēc «slimības» mazliet novārdzis; iespējams, ka viņa sešdesmit gadi bija redzami labāk nekā citkārt, taču nepalika nekādu šaubu, ka Dons atguvis agrāko spēku un domas viņam strādā ar nevainojamu skaidrību.— Kas gan mēs būtu par cilvēkiem, ja nespētu domāt saprātīgi?— viņš teica.— Tad jau mēs neatrastos uz augstākas pakāpes kā zvēri džungļos. Mums ir dots saprāts, mēs varam saprātīgi apspriesties cits ar citu un paši ar sevi. Kālab gan lai es atkal uzsāktu visas šīs likstas, šo kņadu un slaktiņus? Mans dēls ir miris, un tā ir nelaime, kas man jāpārcieš, nevis jāliek nevainīgai pasaulei ciest līdz ar mani. Un tāpēc es saku — dodu godavārdu, ka nekad nemeklēšu atriebību un necentīšos izpētīt, kas vainojams pie notikušā. No šejienes es aiziešu ar tīru sirdi.
Vēl gribu piebilst, ka mums vienmēr jārīkojas saskaņā ar savām interesēm. Mēs esam vīri, kas atteikušies būt nerri, atteikušies būt marionetes, ko rausta un dancina tie, kuri sēž augšā. Mums šajā zemē ir labi veicies. Jau vairums mūsu bērnu ir iekārtojušies labākā dzīvē. Daži no jūsu dēliem ir profesori, zinātnieki, mūziķi, un jūs varat uzskatīt sevi par veiksminiekiem. Varbūt jūsu mazbērni kļūs par nākotnes dižvīriem. Neviens mēs negribam redzēt bērnus ejam savās pēdās — tāda dzīve ir pārāk grūta. Viņi var būt tādi kā visi citi, un viņu stāvokli un drošību būs izcīnījusi mūsu drosme un uzņēmība. Arī man ir mazbērni, un es ceru, ka viņu bērni kādu dienu kļūs, kas zina, par gubernatoriem, prezidentiem ... te, Amerikā, viss ir iespējams. Taču mums jāiet kopsolī ar laiku. Šaušanās un slaktiņi pieder pagātnei. Mums jābūt slīpētiem kā biznesmeņiem, tas dod vairāk peļņas un lielāku labumu mūsu bērniem un mazbērniem.
Kas attiecas uz mūsu pašu darbiem, par tiem mēs neesam atbildīgi nevienam no augsti sēdošajiem, kas ar mūsu dzīvēm grib rīkoties mūsu vietā, kas grib, lai mēs karojam, viņu labumu vairodami un sargādami. Kur tas teikts, ka mums jāpakļaujas likumiem, kurus viņi sacerējuši sev par labu un mums par ļaunu? Un kas viņi tādi ir, ka drīkst stāties mums ceļā, kad mēs vēlamies apmierināt savas intereses? Sonna cosa nostra,— Dons Korleone noteica.— Tā ir mūsu lieta. Mēs savu pasauli pārvaldīsim paši un sev, jo tā ir mūsu pasaule, cosa nostra. Un tāpēc mums jāturas kopā, lai aizsargātos pret šiem ārējiem traucētājiem. Citādi viņi mums ievērs riņķi degunā, kā to jau izdarījuši ar miljoniem neapoliešu un citu itāliešu šajā valstī.Šī iemesla dēļ es atsakos no sava mirušā dēla atriebšanas, atsakos kopīgā mērķa labā. Un es zvēru: kamēr vien pats būšu atbildīgs par savas Ģimenes rīcību, ne pret vienu netiks pacelta roka bez taisna iemesla vai galējas provokācijas. Esmu gatavs upurēt arī savas komerciālās intereses kopīgā mērķa labā. Dodu savu vārdu un zvēru pie sava goda, un šeit klātesošie zina, ka ar tādiem vārdiem velti nemētājos.Taču man ir arī savtīgas intereses. Manu jaunāko dēlu apvainoja Soloco un policijas kapteiņa slepkavībā, un viņam vajadzēja bēgt. Man tagad jādara viss, lai viņš varētu droši atgriezties mājās, brīvs no visiem nepatiesajiem apvainojumiem. Tas ir mans uzdevums, un to nokārtošu es pats. Varbūt man jāatrod īstie vaininieki, varbūt jāpārliecina varas iestādes par viņa nevainību, varbūt jāpierunā liecinieki un ziņneši, lai tie atsauc savus melus. Bet es atkārtoju: tā ir mana darīšana, un es ticu, ka varēšu panākt, lai mans dēls atgriežas mājās. Tomēr paklausieties, kas man vēl sakāms. Es esmu māņticīgs cilvēks — varbūt tā ir smieklīga vājība, taču jāatzīst, ka tā man piemīt. Un tāpēc, ja ar manu jaunāko dēlu notiktu kāda nelaimīga nejaušība, ja kādam policistam gadītos viņu nošaut, ja viņš pakārtos savā cietuma kamerā, ja uzrastos jauni liecinieki, kas censtos pierādīt viņa vainu, mana māņticība liktu man domāt, ka cēlonis tam bijusi nelabvēlība pret mani, kas vēl palikusi sirdī kādam no klātesošajiem. Iešu vēl tālāk. Ja manu dēlu nospertu zibens, es vainotu kādu no klātesošajiem. Ja viņa lidmašīna nogāztos jūrā vai arī kuģis nogrimtu okeāna viļņos, ja viņam piemestos nāvējoša slimība, ja viņa mašīna saskrietos ar vilcienu, es vainotu jūsu, klātesošo, nelabvēlību. Tik stipra ir mana māņticība. Un šo nelaimīgo nelabvēlību, kungi, es nemūžam nespētu piedot. Bet, ja tā nenotiks, zvēru pie savu mazbērnu dzīvības, ka nekad nelauzīšu noslēgto mieru. Vai tad mēs galu galā esam vai neesam labāki par tiem augstajiem pezzonovanti, kuri nogalinājuši neskaitāmus miljonus jau mūsu dzīves laikā vien?
To pateicis, Dons Korleone atstāja savu vietu un devās gar galdu turp, kur sēdēja Filips Tatalja. Tatalja piecēlās, lai viņu saņemtu, un abi vīri apkampās un noskūpstīja viens otru uz vaiga. Pārējie Doni aplaudēja un piecēlās, lai paspiestu roku visiem, kas atradās tuvumā, un apsveiktu Donu Korleoni un Tatalju un abu jauno draudzību. Varbūt tā nebija sirsnīgākā draudzība pasaulē, un Ziemsvētku dāvanas viņi viens otram diezin vai sūtīs, bet viņi vismaz neķersies viens otram pie rīkles. Ar tādu draudzību šajā pasaulē pietiek, un vairāk nekas šajos apstākļos nav vajadzīgs.
Tā kā Dona Korleones dēls Fredijs atradās Molināri Ģimenes aizsardzībā rietumos, Dons Korleone pakavējās brīdi pēc sanāksmes beigām, lai pateiktu paldies Sanfrancisko
Donam. Molināri pasacīja pietiekami daudz, lai Dons Korleone saprastu, ka Fredijs tur atradis sev piemērotu vietu, jūtas apmierināts un kļuvis par lielu sieviešu cienītāju. Izskatījās, ka viņam ir ķēriens viesnīcas vadīšanā. Dons Korleone nobrīnīdamies pašūpoja galvu, kā dara daudzi tēvi, uzzinājuši par savu bērnu slēptajiem talantiem. Vai tad nav tiesa, ka reizēm pat lielākās nelaimes nes negaidītus ieguvumus? Abi Doni piekrita šai domai. Vienlaikus Korleone lika skaidri saprast Sanfrancisko Donam, ka jūtas viņam liels parādnieks par palīdzību Fredija aizsargāšanā. Viņš ļāva nojaust, ka izmantos savu ietekmi, lai Molināri ļaudīm vienmēr būtu brīva pieeja svarīgākajām sporta spēlēm, neatkarīgi no gadu gaitā iespējamām izmaiņām varas struktūrā,— tā bija ļoti svarīga garantija, jo par ietekmi sporta pasaulē risinājās nemitīga cīņa, un šo allaž sāpīgo vietu vēl vārīgāku darīja tas apstāklis, ka arī Čikāgas vīri bija izstiepuši pēc tās savu smago roku. Taču Dons Korleone pat tajā barbaru teritorijā baudīja zināmu ietekmi, tāpēc viņa solījums bija zelta vērts.
Bija jau vakars, kad Dons Korleone, Toms Heigens un miesassargs — šoferis, kurš šoreiz bija Roko Lampone,— ieradās Longbīčā. Ieejot mājā, Dons teica Heigenam:— Paturi acīs mūsu šoferi, šo Roko Lamponi. Man liekas, viņš ir labāka darba vērts.— Heigenu šī piezīme pārsteidza. Lampone visu dienu nebija izrunājis ne vārda, pat skatienu nebija pametis uz aizmugurē sēdošajiem vīriem. Viņš bija atvēris Donam durvis, piebraucis mašīnu pie bankas durvīm tieši pirms viņu iznākšanas, visu darījis pareizi, taču ne vairāk, kā darītu jebkurš prasmīgs šoferis. Acīmredzot Dona acs pamanījusi kaut ko tādu, kas Heigenam paslīdējis garām.