— Es, tāpat kā jūs, nebaidos tik daudz par tiešajiem pierādījumiem, cik par tiem, kurus viņi safabricēs,— teica Heigens.— Arī kāds policistu sabiedrotais var nogalināt Maiklu, kad viņš tiktu arestēts. Tie var nogalināt viņu turpat kamerā vai arī likt to izdarīt kādam no cietumniekiem. Manuprāt, mēs nedrīkstam pat pieļaut, ka viņu arestē vai apsūdz.
Dons Korleone nopūtās.— Zinu, zinu. Tur jau ir tā bēda. Taču ilgi stiept mēs nevaram. Sicīlijā iet karsti. Jaunie vecos vairs neklausa, un daudzi vīri, kas aizsūtīti turp no Amerikas, nevar saprasties ar turienes vecā kaluma Doņiem. Maiklu var samalt pa vidu. Es daudzmaz esmu pret to nodrošinājies, un viņam vēl aizvien ir drošs aizsegs, taču tā nebūs mūžīgi. Bardzīni Sicīlijā ir draugi, un tie jau sākuši okšķerēt Maikla pēdas. Šī ir viena no atbildēm tavai mīklai. Man vajadzēja noslēgt mieru dēla drošības labad. Nekas cits neatlika.Heigens nepūlējās noskaidrot, kā Dons to visu dabūjis zināt. Viņš pat nejutās pārsteigts, un šī ziņa patiesi daļēji atrisināja jauno mīklu.
— Kad es tikšos ar Tataljas ļaudīm, lai vienotos par sīkākām detaļām, vai nevajadzētu pieprasīt, lai visiem viņa narkotiku starpniekiem būtu tīras biogrāfijas? Tiesneši var drusku noraustīties, ja vajadzēs dot vieglus spriedumus večiem, kas jau sasmērējušies.
Dons Korleone paraustīja plecus.— Tik daudz sajēgas viņiem pašiem jābūt, lai to iedomātos. Pasaki, bet nepieprasi. Darīsim, ko varēsim, bet, ja viņi nolīgs kādu īstu karātavu putnu un tas iekritīs, mēs nepacelsim ne pirkstu. Vienkārši pateiksim viņiem, ka neko nevar darīt. Bet Bardzīni ir vīrs, kurš to sapratīs bez teikšanas. Padomā vien, cik veikli viņš apslēpa līdzdalību visos šajos notikumos. Nevarētu ne prātā ienākt, ka viņam tur vispār kāda daļa. Tas ir vīrs, kurš zaudētājos nepaliks.
Heigens satrūkās.— Jūs gribat sacīt, ka viņš visu laiku ir stāvējis aiz Soloco un Tataljām?
Dons Korleone nopūtās.— Tatalja ir nelga, brunču mednieks. Viņš nekad nebūtu pratis pieveikt Santīno. Tāpēc arī man nav jāzina, kas un kā noticis. Pietiek, ja es zinu, ka tas bija Bardzīni pirksts.
Heigens brīdi ļāva prātam aptvert dzirdēto. Dons viņam deva pavediena galu, taču kaut kas ļoti svarīgs vēl izpalika. Heigens nojauta, kas īsti, taču saprata, ka neklājas jautāt. Pateicis arlabunakti, viņš pagriezās, lai dotos projām. Dons vēl pēdējo reizi viņu aizturēja.
— Atceries, ka tev jāpieliek visas pūles, lai atrastu iespēju pārvest mājās Maiklu,— viņš sacīja.— Un vēl kas. Nokārto ar mūsu telefonistu, lai es katru mēnesi dabūtu sarakstu ar visām telefona sarunām, kas bijušas Klemencam un Tesio. Es viņus neturu aizdomās. Varētu pat zvērēt, ka viņi mani nekad nenodos. Taču nekaitē zināt ikvienu sīkumu, kas var palīdzēt, pirms noticis kas lielāks.
Heigens pamāja ar galvu un izgāja no kabineta. Interesanti, vai Dons kontrolē arī mani, viņš nodomāja un tad nokaunējās par savām aizdomām. Taču tagad viņam bija skaidrs, ka Krusttēva asajā, visaptverošajā prātā dzimis tālejošas darbības plāns, pret kuru šīs dienas notikumi nozīmē tikai taktisku atkāpšanos. Un kaut kur līdzās melnēja tas viens tumšais laukums, tas nenoskaidrotais jautājums, kuram neviens nepieskaras, ko arī viņš nebija uzdrīkstējies pajautāt un ko Dons Korleone izvairījās pieminēt. Viss liecināja par to, ka atmaksas diena vēl priekšā.
Tomēr apritēja gandrīz vēl vesels gads, kamēr Donam Corieorvem izdevās nokārtot visu, lai Maikls varētu atgriezties Savienotajās Valstīs. Visu šo laiku Ģimene cītīgi meklēja un gudroja daždažādus variantus. Pat Karlo Riči, kopš viņš ar Koniju dzīvoja alejā, tika uzklausīts. (Pa šo laiku viņiem piedzima otrs mazulis — zēns.) Taču nevienu variantu Dons neatzina par apmierinošu.
Visbeidzot šo problēmu atrisināja Bokiko Ģimene, kurai uzbrukusī nelaime ļāva atrast teicamu izeju no stāvokļa. Bokiko bija kāds jauneklis, vārdā Fēlikss, ne vairāk kā divdesmit piecus gadus vecs. Viņš bija dzimis Amerikā un šķita esam krietni gudrāks un saprātīgāks par citiem Ģimenes locekļiem. Viņš bija atteicies piedalīties atkritumu pārvadāšanā, kas ilgu laiku kalpoja par Ģimenes galveno biznesu, apprecējis jaunu angļu izcelsmes amerikāņu meiču un tādējādi vēl vairāk padziļinājis plaisu starp sevi un Ģimeni. Vakaros viņš apmeklēja nodarbības augstskolā, lai kļūtu par advokātu, un dienā strādāja par pasta kalpotāju. Šai laikā viņam piedzima trīs bērni, bet sieva prata būt taupīga saimniece, un ģimene iztika no Fēliksa algas, līdz viņš saņēma advokāta diplomu.
Fēlikss Bokiko, tāpat kā daudzi jauni cilvēki, nešaubījās, ka tagad viņa pūles iegūt izglītību un apgūt profesijai nepieciešamās iemaņas tiks automātiski atalgotas un viņš turpmāk gūs pieklājīgus ienākumus. Tā diemžēl nenotika. Tomēr Fēlikss Bokiko nezaudēja lepnumu un atteicās no jebkādas radinieku palīdzības. Tad kāds viņa paziņa, advokāts ar augstiem sakariem un daudzsološu karjeru lielā tieslietu firmā, pierunāja Fēliksu izdarīt viņam nelielu pakalpojumu. Darāmais bija visai sarežģīts, šķietami likumīgs un saistījās ar bankrota viltošanu. Iekrišanas iespēja bija tikpat kā izslēgta. Fēlikss Bokiko piekrita. Tā kā viltošana prasīja izmantot universitātē apgūtās juridiskās iemaņas, pasākums nelikās nemaz tik nosodāms un dīvainā kārtā arī pretlikumīgs ne.
Viss beidzās ar to, ka viltojumu atklāja. Minētais paziņa advokāts atteicās jebkādā veidā Fēliksam palīdzēt un pat neatbildēja uz viņa telefona zvaniem. Divi galvenie viltošanas vaininieki, slīpēti pusmūža biznesmeņi, kas visu vainu par neveiksmi gāza uz Fēliksa Bokiko neizdarību juridiskajā sfērā, atzina savu vainu un pārsviedās apsūdzētāju pusē, uzrādīdami Fēliksu Bokiko par viltojuma operācijas barvedi un apgalvodami, ka viņš ar draudiem pārņēmis kopīgo biznesu savās rokās un piespiedis abus piedalīties savos noziedzīgajos plānos. Atradās liecība, kas saistīja Fēliksu ar viņa tēvočiem un brālēniem no Bokiko dzimtas, kuru biogrāfijās bija ne viena vien vardarbība, un šī liecība iedarbojās satriecoši. Abi biznesmeņi tika cauri ar nosacītiem sodiem. Fēlikss Bokiko nosēdēja cietumā trīs gadus. Radinieki negriezās pēc palīdzības pie citām Ģimenēm, arī pie Korleonēm ne, jo Fēlikss bija atteicies no viņu pašu palīdzības un viņam vajadzēja mācību. Mācību, ka palīdzību var gaidīt vienīgi no Ģimenes, ka Ģimene ir daudz uzticamāka nekā sabiedrība.
Sā vai tā, pēc trim gadiem Fēliksu Bokiko atbrīvoja no cietuma. Viņš atgriezās mājās, noskūpstīja sievu un savus trīs bērnus, mierīgi nodzīvoja veselu gadu un tad parādīja, ka viņa dzīslās tomēr rit Bokiko asinis. Pat necenzdamies nekādi noslēpt pēdas, viņš sadabūja pistoli un nošāva savu veco paziņu advokātu. Tad viņš sadzina pēdas abiem biznesmeņiem un aukstasinīgi ietrieca tiem galvā lodes, kad tie nāca ārā no restorāna. Atstājis abus līķus guļam uz ielas, viņš iegāja restorānā, pasūtīja tasi kafijas un, mierīgi to malkodams, gaidīja, kad policija ieradīsies viņu arestēt.
Tiesa bija ātra un spriedums nesaudzīgs. Melnās noziedznieku pasaules loceklis aukstasinīgi nogalinājis apsūdzības lieciniekus, kuru liecības viņu pelnīti novedušas cietumā. Tas bija neģēlīgs spļāviens sabiedrības vaigā, un šoreiz publika, prese, sabiedriskā doma un pat mīkstsirdīgie nelgas filantropi izjuta kopīgu vēlēšanos redzēt Fēliksu Bokiko elektriskajā krēslā. Štata gubernators par apžēlošanu vairs negribēja ne dzirdēt un, kā izteicās viens no tā tuvākajiem politiskajiem konsultantiem, bija tikpat nesaudzīgi noskaņots pret vainīgo kā suņu ķērāji pret traku suni. Bokiko dzimta nežēloja naudu un rakstīja lūgumus augstākām tiesām: tagad viņi lepojās ar Fēliksu. Taču spriedums bija negrozāms. Laika sprīdis starp sprieduma pasludināšanu un izpildi nevarēja būt garš, un drīz vien Fēliksam Bokiko bija jāmirst elektriskajā krēslā.