Dona uzmanību šim gadījumam pievērsa Heigens, pie kura bija griezies viens no Bokiko dzimtas locekļiem, cerēdams, ka puisim vēl varēs palīdzēt. Dons Korleone strupi atteicās. Viņš taču nav nekāds burvis. Cilvēki gaida no viņa neiespējamo. Taču nākamajā dienā Dons iesauca Heigenu kabinetā un lika viņam vēlreiz atkārtot notikušo līdz pēdējam sīkumam. Kad Heigens bija beidzis, Dons Korleone lika viņam uzaicināt Bokiko Ģimenes galvu pie viņa alejā uz apspriedi.
Turpmākais risinājums izcēlās ar ģeniālu vienkāršību. Dons Korleone garantēja Bokiko Ģimenes galvām, ka Fēliksa Bokiko sieva un bērni saņems lielisku materiālo nodrošinājumu. Naudu šim nolūkam Bokiko Ģimenes galva saņems tūlīt uz vietas. Fēliksam Bokiko savukārt jāatzīstas Soloco un policijas kapteiņa Makklaskeja slepkavībā.
Vēl vajadzēja vienoties par daudziem sīkumiem. Fēliksam Bokiko bija jāatzīstas pārliecinoši, tas ir, viņam vajadzēja zināt daļu notikuma patieso apstākļu, ko ietvert savā liecībā. Turklāt viņam arī jāsaista policijas kapteiņa persona ar narkotisko vielu darījumiem. Jāpierunā «Lunas» restorāna oficiants identificēt Fēliksu Bokiko ar toreizējo slepkavu. Tas gan prasīs vairāk drosmes, jo radikāli mainīsies ārējais apraksts — Fēlikss Bokiko bija ievērojami mazāks un druknāks. Taču par to Dons Korleone parūpēsies pats. Un, tā kā notiesātais svēti ticēja augstākajai izglītībai un pats bija beidzis koledžu, viņš, protams, vēlēsies, lai viņa bērni mācītos koledžā. Tāpēc Dons Korleone piešķirs viņa ģimenei naudas summu, kas nodrošinās bērniem koledžas izglītību. Tad vēl vajadzēja pārliecināt Bokiko dzimtu, ka uz apžēlošanu viņu radiniekam tāpat nav ne mazāko cerību. Jaunā atzīšanās tikai galīgi izlemtu jau gandrīz negrozāmo Fēliksa likteni.
Viss tika izdarīts, nauda samaksāta un nodibināti sakari ar notiesāto, lai viņu par visu informētu un dotu padomus.
Beidzot plāns tika īstertots, un visās laikrakstu slejas parādījās trekni virsraksti, kas komentēja jauno atzīšanos. Viss izdevās spīdoši. Taču vienmēr piesardzīgais Dons Korleone nogaidīja, līdz četrus mēnešus vēlāk Fēliksam Bokiko tiešām izpildīja nāvessodu, un tikai tad deva ziņu, ka Maikls Korleone var atgriezties mājās.
Gadu pēc Sanija nāves Lūsija Mančīni joprojām ļoti mokoši izjuta viņa trūkumu un sēroja tik nevaldāmi, ka reta mīlētāja varētu ar viņu mēroties. Viņa nesapņoja bāli salkanus skolnieces sapņus, viņa neloloja uzticamas sievas ilgas. Viņas izmisumu neizraisīja «dzīves līdzgaitnieka» zaudējums, viņa nesēroja pēc zudušā drauga vīrišķīgajām rakstura īpašībām. Viņa neglabāja sentimentālas atmiņas par saņemtajām dāvaniņām, par mīļotā smaidu vai uzjautrinājuma dzirkstīm acīs, kad viņa pateikusi kaut ko mīļu vai asprātīgu.Nē. Lūsija izjuta Sanija trūkumu tā svarīgā iemesla dēļ, ka viņš bija vienīgais vīrietis, kas spējis sniegt mīlas baudu viņas miesai. Un savā jaunības neziņā viņa joprojām ticēja, ka to spējis viņš vienīgais pasaulē.
Tagad, gadu vēlāk, Lūsija sauļojās zem liegajām Nevadās debesīm. Viņai pie kājām gulēja slaids, jauns gaišmatis un spēlējās ar viņas kāju pirkstiem. Abi baudīja svētdienas pēcpusdienu pie viesnīcas baseina, un, par spīti daudzajiem ļaudīm visapkārt, jaunā cilvēka roka lēnām slīdēja augšup pa Lūsijas kailo augšstilbu.
— Ai, izbeidz, Džūlz!— Lūsija iesaucās.— Es domāju, ka vismaz ārsti nav tik dumji kā pārējie vīrieši.
Džūlzs pasmīnēja.— Es esmu Lasvegasas ārsts.— Viņš pakutināja Lūsijas augšstilba iekšpusi un jutās pārsteigts, ka tāds sīkums spēj meiteni tik ļoti uzbudināt. Kaut arī Lūsija pūlējās to slēpt, tas bija skaidri izlasāms viņas sejā. Patiešām ļoti vienkārša, naiva meiča. Tad kāpēc viņam neizdodas to pielauzt? Jāizdibina iemesls, un tas nevar būt nekāda zaudēta, neatkārtojama mīlestība — tās ir tukšas blēņas. Te, zem viņa rokas, ir dzīva miesa un asinis, un tām vajadzīga cita dzīva miesa un asinis. Ārsts Džūlzs Segals nosprieda, ka šovakar savā istabā jāsper izšķirošais solis. Viņš bija gribējis iegūt meiteni bez sīkām viltībām, bet, ja tādas vajadzīgas, ar to viņš tiks gala. Protams, viss zinātnes interesēs. Turkiat šis nabaga meitēns taču beidzas vai nost aiz gribēšanas!
— Džūlz, lūdzu, izbeidz,— Lūsija teica. Viņas balss drebēja.
Džūlzs ar nožēlu sejā paklausīja.— Labs ir, kaķīt.
Ielicis galvu meitenei klēpī un izmantodams maigos augšstilbus par spilvenu, viņš atlaidās nosnausties. Lūsijas saraušanās Džūlzu tīkami uzjautrināja, un viņš sajuta pārsteidzošu karstumu strāvojam no viņas klēpja. Kad meitene pārlaida roku viņa matiem, viņš rotaļīgi satvēra nelielo plaukstu itin kā mīlošā žestā, taču patiesībā sataustīja viņas pulsu. Tas dauzījās negantā ātrumā. Diezgan — šovakar viņa jāiegūst un šī mīkla jāatrisina, lai tur lūst vai plīst! Apņēmīgs un pašpārliecināts, ārsts Džūlzs Segals ielaidās miegā.
Lūsija vēroja baseina tuvumā sanākušos cilvēkus. Viņa pat iedomāties nebūtu varējusi, ka nepilnu divu gadu laikā dzīve tik ļoti var pārvērsties. Savu «muļķību» Konijas Korleones kāzās viņa nekad nebija nožēlojusi. Tas bija brīnišķīgākais, ko viņa jebkad piedzīvojusi, un sapņos viņa baudīja šos mirkļus vēl un vēlreiz. Tāpat kā visus turpmākos mēnešus.Sanijs bija nācis pie viņas katru nedēļu, reizēm arī biežāk, bet retāk nekad. Pāris dienu pirms viņa apciemojuma Lūsijas ķermenis jau dega mokošās ugunīs. Šī abpusējā kaisle bija pati primitīvākā dzīvu būtņu tieksme, ko neatšķaidīja nekāda poēzija, nekādas intelekta piedevas. Tā bija primitīva, pirmatnēja mīlestība, fiziska mīla, miesas savstarpējs pievilkšanās spēks.
Kad Sanijs piezvanīja viņai un solīja atnākt, Lūsija parūpējās, lai mājās netrūktu dzērienu un lai vakariņām un brokastīm būtu pietiekami daudz ēdamā, jo parasti viņš palika līdz nākamās dienas pavēlai rīta stundai. Abu savstarpējās piepildījuma alkas bija vienlīdz spēcīgas. Sanijam bija pašam sava atslēga, un, līdzko viņš ienāca pa durvīm, Lūsija metās viņa spēcīgo roku apkampienos. Viņi abi bija līdz brutalitātei tieši un primitīvi. Pirmā skūpsta laikā abi drudžaini atrāva viens otra apģērbu, Sanijs pacēla Lūsiju gaisā, un viņa apvija kājas ap Sanija masīvajiem gurniem. Stāvēdami dzīvokļa priekštelpā, viņi nodevās mīlas priekam ar tādu skubu un apņēmību, it kā ikreiz gribētu atkārtot savu pirmo intīmo tikšanos. Pēc tam Sanijs ienesa viņu guļamistabā.
Tur viņi, gulēdami gultā, atkal un atkal baudīja tuvību. Pilnīgi izģērbusies, viņi pavadīja kopā sešpadsmit stundas. Lūsija gatavoja viņam pamatīgas maltītes. Reizēm Saniju kāds aicināja pie telefona, acīmredzot biznesa darīšanās, bet Lūsija nekad neklausījās, ko viņš runā. Viņa bija pārlieku aizņemta, mīlinādamās un rotaļādamās ar viņa ķermeni; viņa to glāstīja, skūpstīja, pieplaka tam ar muti. Reizēm, kad Lūsija piecēlās, lai aizietu pēc dzeramā, un Sanijs nāca līdzi, viņa nespēja pārvarēt tieksmi pastiepties un aizskart viņa kailo ķermeni, turēties pie tā, mīlināties ar viņa īpašajām miesas daļām kā ar rotaļlietiņu, kas, reizē sarežģīta un vienkārša, allaž atgādina par labi zināmo, bet joprojām pārsteidzošo baudu, ko spēj sniegt. Sākumā Lūsija kautrējās par šīm savām pārdrošībām, taču drīz ievēroja, ka mīļāko tās iepriecina, ka viņam glaimo meitenes pilnīgā jutekliskā pakļaušanās viņa ķermeņa magnētiskajam spēkam. Viņu attiecībās valdīja dzīvnieciska nevainība. Viņi jutās laimīgi viens ar otru.