Kad uz ielas sašāva Sanija tēvu, Lūsija pirmoreiz saprata, ka viņas mīļākajam var draudēt briesmas. Palikusi dzīvoklī viena, viņa neraudāja, bet skaļi gaudoja kā ievainots dzīvnieks. Kad Sanijs neparādījās gandrīz trīs nedēļas, Lūsija spēja remdēt izmisumu tikai ar miegazāļu un alkohola palīdzību. Viņu mocīja īstas, fiziskas sāpes visā ķermenī. Kad Sanijs beidzot ieradās, viņa gandrīz ne mirkli neatlaidās no viņa. Pēc tam viņš nāca vismaz reizi nedēļā līdz pat savai liktenīgajai nāves dienai.
Lūsija uzzināja par viņa nāvi no avīžu slejām un tajā pašā vakarā ieņēma pamatīgu miegazāļu devu. Neizdibināma iemesla dēļ tās viņu nenonāvēja, bet viņai palika tik slikti, ka meitene izstreipuļoja no dzīvokļa un nemaņā saļima pie lifta durvīm, kur cilvēki viņu atrada un nogādāja uz slimnīcu. Tā kā par viņas un Sanija attiecībām plašāka sabiedrība neko nezināja, tad šis atgadījums izpelnījās tikai pāris rindiņu mazformāta avīzēs.
Kamēr Lūsija gulēja slimnīcā, pie viņas ieradās Toms Heigens, lai paraudzītos, kā viņai klājas, un palīdzētu saņemties. Toms Heigens arī bija tas, kurš sagādāja viņai darbu Lasvegasas viesnīcā, kuru vadīja Sanija brālis Fredijs. Toms Heigens turklāt pastāstīja Lūsijai, ka viņa saņemšot ikgadēju pabalstu no Korleones Ģimenes, ka Sanijs esot par viņu parūpējies. Viņš painteresējās, vai Lūsija neesot stāvoklī, acīmredzot pieļaudams, ka viņa iedzērusi miegazāles šī iemesla dēļ, un Lūsija atbildēja noliedzoši. Toms vaicāja, vai liktenīgajā vakarā Sanijs esot bijis pie viņas vai zvanījis viņai un solījies nākt, un Lūsija atkal atbildēja noliedzoši. Viņa pastāstīja, ka pēc darba vienmēr uzturējusies mājās, gaidīdama Saniju. Tas viss bija patiesība.— Viņš bija vienīgais vīrietis, ko es spēju mīlēt,— viņa teica.— Nevienu citu es mīlēt nevarēšu.— Toms Heigens tikko jaušami pasmaidīja, taču viņa sejā jautās pārsteigums.
Vai tev tas liekas tik neticami?— viņa jautāja.— Vai tad viņš nebija tas, kurš tevi bērnībā atveda sev līdzi uz mājām?
Toreiz viņš bija cits cilvēks,— atbildēja Heigens. — Pieaudzis viņš kļuva pavisam citāds.
Pret mani ne,— Lūsija atteica.— Varbūt pret visiem citiem, bet pret mani ne.
Viņa vēl jutās pārāk vārga, lai paskaidrotu, ka Sanijs pret viņu vienmēr bijis tikai mīļš un maigs. Nekad viņš nebija dusmojies, pat ērcīgu vai nervozu Lūsija viņu nebija redzējusi.
Heigens nokārtoja visu nepieciešamo Lūsijas aizbraukšanai uz Lasvegasu, kur viņu jau gaidīja noīrēts dzīvoklis. Heigens pats aizveda viņu uz lidostu un lika apsolīt — ja viņa jutīsies vientuļa vai kaut kas nebūs kārtībā, viņa piezvanīs Tomam, un viņš kā spēdams centīsies viņai palīdzēt.
Pirms kāpšanas lidmašīnā Lūsija Heigenam stomīdamās pavaicāja:— Vai Sanija tēvs zina, ko tu dari?
Heigens pasmaidīja.— Es rīkojos tikpat daudz viņa, cik savā vārdā. Viņš šādās lietās ir vecmodīgs un nekad nenostātos pret sava dēla likumīgo sievu. Tomēr viņš uzskata, ka tu esi jauna, nepieredzējusi meitene un Sanijam vajadzēja būt prātīgākam. Un tava zāļošanās visus satrieca ne pa jokam.— Viņš nepaskaidroja, cik neticama tādam vīram kā Donam šķiet iespēja, ka cilvēks — vienalga, kurš,— var vēlēties izdarīt pašnāvību.Tagad, pavadījusi Lasvegasā jau gandrīz pusotra gada, Lūsija pati sev par pārsteigumu jutās te gandrīz vai laimīga. Reizēm naktīs viņa sapņoja par Saniju un, pamodusies pirms rītausmas, turpināja sapņus, glāstīdama pati sevi, līdz atkal izdevās aizmigt. Viņa vairs nebija piederējusi nevienam vīrietim. Bet Lasvegasas dzīve bija viņai pa prātam. Viņa peldējās viesnīcu peldbaseinos, vizinājās ar laivu pa Mīda ezeru un brīvdienās brauca cauri tuksnesim. Viņa novājēja, un augums kļuva pievilcīgāks. Joprojām viņa bija miesās krāšņa, taču drīzāk amerikāņu, nevis itāliešu gaumē. Viņa strādāja par reģistratori viesnīcas informācijas dienestā, un ar Frediju viņai tikpat kā nebija nekādas saskares, tomēr, nejauši satiekoties, viņš vienmēr apstājās brītiņu aprunāties. Lūsija jutās pārsteigta, redzot, cik ļoti Fredijs pārvērties. Viņš bija eleganti ģērbies, kļuvis liels dāmu cienītājs, turklāt izskatījās, ka viņam patiešām ir ķēriens spēļu namu vadīšanā. Viņš pārvaldīja viesnīcu jomu, ar ko kazino saimnieki parasti nenodarbojās. Garo un ļoti karsto vasaru iespaidā vai varbūt savu spraigo mīlas prieku dēļ viņš bija novājējis, un Holivudas piegriezuma apģērbs piešķīra viņam tādu kā izsmalcināti bezrūpīgu, mazliet biedējošu izskatu.
Pēc sešiem mēnešiem Toms Heigens ieradās Lasvegasā, lai pārliecinātos, kā Lūsijai klājas. Piedevām algai viņa katru mēnesi saņēma čeku par sešsimt dolāriem. Heigens paskaidroja, ka šai naudai esot oficiāli jāpienāk no kādas konkrētas vietas, un lūdza viņu parakstīt neierobežotu pilnvaru advokātam, lai tas varētu visu atbilstoši nokārtot. Viņš pastāstīja, ka Lūsija savā viesnīcā formāli skaitīšoties piecu procentu akciju īpašniece. Viņai būšot jānokārto visas juridiskās formalitātes, ko prasa Nevadās likumi, bet par turpmāko rūpēšoties citi, un viņas ērtības tas ietekmēšot ļoti maz. Tomēr par to viņai nevajagot ne ar vienu runāt bez Heigena piekrišanas. Juridiski viņa būšot pilnīgi aizsargāta, un ikmēneša nauda viņai tikšot nodrošināta. Ja viņu jebkad sāktu iztaujāt varas iestādes vai kāda likumu izpildes inspekcija, lai vienkārši raidot tos pie sava advokāta, un neviens viņu vairs netraucēšot.Lūsija piekrita. Viņa saprata notiekošo, bet pret savu lomu viņai nebija nekādu iebildumu. Tā šķita gluži pieņemama pretimnākšana. Bet, kad Heigens lūdza, lai viņa vērīgāk paseko visam, kas notiek viesnīcā, un lai patur acīs Frediju un Fredija šefu — viesnīcas galveno saimnieku, kam piederēja vairums akciju,— viņa iesaucās:—Ai, Tom, tu taču negribēsi, lai es izspiegoju Frediju?
Heigens pasmaidīja.— Tēvs ir noraizējies par Frediju. Tas zēns ir cieši sapinies ar Mou Grīnu, un mums gribas justies drošiem, ka viņš neiekulsies nepatikšanās.— Heigens nepūlējās paskaidrot, ka Dons atbalstījis šīs viesnīcas būvi Lasvegasas tuksnesī ne tikai tāpēc, lai sagādātu dēlam patvērumu, bet arī tāpēc, lai nodrošinātu sev pamatu plašākiem darījumiem.
Neilgi pēc šīs sarunas uz viesnīcu strādāt atnāca ārsts Džūlzs Segals. Viņš bija ļoti kalsns, ļoti izskatīgs un pievilcīgs un šķita neparasti jauns, lai būtu ārsts,— vismaz Lūsijai tā likās. Pirmo reizi viņi satikās, kad Lūsijai uz delnas locītavas bija izaudzis kaut kāds bumbulis. Dažas dienas viņa staigāja noraizējusies, tad beidzot kādu rītu viesnīcas administrācijas spārnā uzmeklēja ārsta kabinetu. Uzgaidāmajā telpā sēdēja divas rēvijas meitenes un kaut ko čaloja savā starpā. Lūsija allaž bija apskaudusi šādas gaišmatainas skaistules ar firziķu krāsas ādu. Viņas izskatījās gluži kā eņģeļi. Bet tad viena no viņām teica:— Goda vārds, ja es atkal būšu saķērusi triperi, tad ar dejošanu ir cauri.
Kad Džūlzs Segals atvēra kabineta durvis un aicināja vienu no meitenēm iekšā, Lūsijai ļoti sagribējās iet projām, un, ja viņas kaite būtu nopietnāka un intīmāka, viņa tā arī būtu izdarījusi. Ārsts Segals bija ģērbies ērtās ikdienas biksēs un kreklā ar vaļēju apkaklīti. Vienīgi raga brilles un rāmi nosvērtā izturēšanās kaut cik uzlaboja iespaidu, tomēr kopumā viņš radīja ap sevi pārāk brīvu un nepiespiestu gaisotni, kas nekādi nesaderējās ar Lūsijas, tāpat kā daudzu vecmodīgu cilvēku, priekšstatiem par ārsta profesiju.