Kad beidzot Lūsija nokļuva kabinetā, viņas bažas pilnīgi izgaisa, jo ārsta izturēšanās veidā bija kaut kas neparasti nomierinošs. Viņš runāja ļoti maz un tomēr nelikās ne skarbs, ne arī steidzīgs. Kad Lūsija pavaicāja, kas tas par bumbuli, ārsts pacietīgi paskaidroja, ka tas esot gluži parasts saistaudu saaugums, kas noteikti nevarot būt ļaundabīgs, un raizēm neesot nekāda pamata. Viņš paņēma biezu medicīnas grāmatu un teica:— Izstiepiet roku!
Lūsija vilcinādamās paklausīja. Ārsts viņai pirmo reizi uzsmaidīja.— Es nokrāpšu sev maksu par operāciju,— viņš teica.— Vienkārši uzsitīšu ar šo grāmatu, un tas saplaks. Var gadīties, ka tas izlien atkal, bet, ja es operēšu, jums būs jātukšo maks, jāstaigā ar pārsējiem un tā tālāk. Ar mieru?Lūsija pasmaidīja pretī. Nezināmu iemeslu dēļ viņa pret šo ārstu juta pilnīgu uzticību.— Ar mieru,— viņa atbildēja. Nākamajā brīdī viņai izlauzās skaļš kliedziens, jo smagais medicīnas rakstu sējums jau bija nokritis uz vainīgās rokas. Bumbulis gandrīz pilnīgi saplaka.
— Vai tik ļoti sāpēja?— viņš pajautāja.
— Nē,— Lūsija atbildēja. Brītiņu viņa raudzījās, kā ārsts aizpilda viņas kartīti.— Vai tas ir viss?
Viņš pamāja ar galvu, nepievērsdams vairs pacientei nekādu uzmanību. Lūsija izgāja no kabineta.
Nedēļu vēlāk viņš ieraudzīja Lūsiju kafejnīcā un apsēdās pie letes viņai blakus.— Nu, kā iet rokai?— viņš apvaicājās.
Lūsija pasmaidīja.— Ļoti labi,— viņa atbildēja.— Jūs esat diezgan netradicionāls, bet tas jums nekaitē.
Viņš pasmīnēja.— Jūs jau vēl nezināt, cik netradicionāls es esmu. Un es savukārt nezināju, cik jūs esat bagāta. Vegasas «Sun» nupat ir publicējis viesnīcas akciju īpašnieku sarakstu, un izrādās, ka Lūsijai Mančīni pieder desmit vareni procenti. Es taču varēju no tā bumbulīša pamatīgi iedzīvoties.
Lūsija atcerējās Heigena brīdinājumu un neko neatbildēja. Viņš atkal pasmīnēja.— Neraizējieties, man tie triki labi pazīstami. Jūs esat kārtējais manekens, kādu te, Vegasā, pilnas malas. Kā būtu, ja mēs šovakar aizietu uz izrādi un es jums izmaksātu vakariņas? Es pat varētu izmaksāt jums dažus ruletes žetonus.
Lūsija vilcinājās. Džūlzs neatlaidās. Beidzot viņa teica:
— Labprāt, tikai es baidos, ka vakara nobeigums sagādās jums vilšanos. Es neesmu no tām jautrajām meičām, kādas te, Vegasā, ir lielais vairums.
— Tāpēc jau es jūs aicinu,— Džūlzs bezbēdīgi attrauca.
— Es esmu sev parakstījis nakts atpūtu.
Lūsija pasmaidīja un mazliet skumīgi pajautāja:— Vai tas tik labi redzams?—Viņš papurināja galvu.— Nu labi,— Lusija piekrita,— lai būtu vakariņas, bet ruletes žetonus es pirkšu pati.Viņi aizgāja uz vakara izrādi, un Džūlzs izklaidēja Lusļju, aprakstīdams viņai dažāda tipa atkailinātos gurnus un krūtis medicīniskos terminos, turklāt darīdams to ar labsirdīgu humoru, bez jebkādas neķītras vīpsnās. Pēc tam viņi kopā pie viena rata spēlēja ruleti un laimēja vairāk par simt dolāriem. Vēlāk viņi mēnessgaismā aizbrauca līdz Boldera dambim, un Džūlzs mēģināja viņai tuvoties, bet, kad Lūsija pēc dažiem skūpstiem sāka atvairīties, viņš saprata, ka atteikums domāts nopietni, un aprima. Arī šo sakāvi viņš prata uzņemt ar labsirdīgu humoru.
Es taču tev teicu, ka tas nenotiks,— Lusija pa pusei pārmetoši, pa pusei vainīgi teica.
Bet tu justos šausmīgi apvainota, ja es nebūtu pat mēģinājis,— Džūlzs atsaucās. Un viņa nenoturējās nepasmējusies, jo tā bija taisnība.
Nākamo mēnešu laikā viņi kļuva lieliski draugi. Par mīlas dēku to nevarētu saukt, jo intīmas tuvības nebija — Lusija to nepieļāva. Viņa redzēja, ka Džūlzu šī pretestība mulsina, bet neaizvaino, kā tas būtu vairums gadījumos ar citiem vīriešiem, un tāpēc viņas uzticēšanās vēl vairāk pieauga. Lūsija pārliecinājās, ka aiz profesionāla ārsta nopietnās ārienes slēpjas līksmi aizrautīga un pārgalvīga daba. Nedēļas nogalēs Džūlzs ar forsētu MG piedalījās Kalifornijas autosacīkstēs. Atvaļinājuma laikā viņš devās dziļi Meksikas vidienē, pašos pirmatnējākos nostūros, kur, kā viņš stāstīja Lūsijai, svešinieku viegli var nogalināt kaut kurpju pāra dēļ un kur dzīve tikpat primitīva ka pirms tūkstoš gadiem. Pavisam nejauši Lūsija uzzināja, ka Džūlzs ir ķirurgs un agrāk strādājis kādā plaši pazīstama Ņujorkas slimnīcā.
To uzzinājusi, Lūsija nekādi nesaprata, kāpēc viņš atnācis strādāt uz šejieni. Kad viņa Džūlzam to pajautāja, viņš atbildēja:— Atklāj man savu lielo noslēpumu, un es tev atklāšu savējo.
Lūsija pietvīka un neko vairs nevaicāja. Arī Džūlzs necentās turpināt šo tematu, un viņu attiecības palika tādas pašas kā iepriekš — sirsnīga draudzība, kas Lūsijai nozīmēja vairāk, nekā viņa pati apzinājās.
Tagad, sēdēdama baseina malā ar Džūlza gaišmataino galvu sev klēpī, Lūsija juta pret viņu dziju, visaptverošu maigumu. Iegurnis viņai smeldza, un viņa pat nejuta, ka pirksti jutekliski glāsta Džūlza kaklu. Likās, ka viņš ir aizmidzis un neko nejūt, un jau no saskares ar viņa nekustīgo ķermeni vien Lūsija juta spēcīgu uzbudinājumu. Piepeši Džūlzs pacēla galvu un strauji piecēlās kājās. Satvēris Lūsiju aiz rokas, viņš aizvilka to pāri zālienam līdz asfaltētajam celiņam. Lūsija paklausīgi sekoja un nepretojās pat tad, kad viņš to ieveda vienā no atsevišķajām mājiņām, kur atradās viņa miteklis. Iegājis iekšā, viņš sajauca katram pa lielai kokteiļa glāzei. Pēc karstajā saulē pavadītajām stundām un pašas jutekliskajām domām dzēriens Lūsiju acumirklī apreibināja. Tad Džūlzs viņu apskāva, un abu augumi, ko sedza tikai pieticīgie peldkostīmi, cieši piekļāvās viens otram. Lūsija nomurmināja:— Nevajag,— taču tas skanēja nepārliecinoši, un Džūlzs tam nepievērsa uzmanību. Viņš ātri noņēma Lūsijas peldkostīma augšdaļu un pieplaka viņas pilnīgajām krūtīm, brīdi glāstīja un skūpstīja tās, tad novilka viņai biksītes, visu laiku skūpstīdams viņas augumu, apaļo vēderu, gurnus un augšstilbu iekšpusi. Piecēlies viņš steigšus nometa peldbikses, apskāva viņu, un nākamajā brīdī abi jau gulēja viņa gultā kaili viens otra skaujas. Lūsija tikko paguva sajust viņa locekli ieslīdam sevī, kad jau sasniedza orgasmu, un nākamajā brīdī no Džūlza ķermeņa kustībām viņa sajuta, cik viņš pārsteigts. Lūsiju pārņēma bezgalīgs kauns, tāpat kā tolaik, kad viņa vēl nepazina Saniju, taču Džūlzs enerģiski novietoja viņas augumu pie gultas malas, salieca viņas kājas noteiktā stāvoklī, un Lūsija ļāva, lai viņš rīkojas ar viņas ķermeni pēc sava prāta; tad viņš no jauna iegrima viņas klēpī, sāka viņu skūpstīt, un šoreiz Lūsija juta gan saplūšanas brīdi, gan kaut ko vēl svarīgāku: arī viņš juta, arī viņš tuvojās kulminācijai.
Kad Džūlzs noslīdēja no viņas auguma, Lūsija saritinājās gultas stūrī un sāka raudāt. Viņa juta briesmīgu kaunu. Bet nākamajā brīdī viņu līdz izbīlim pārsteidza un samulsināja Džūlza sirsnīgie smiekli un pēc tam viņa vārdi:— Ak tu nabaga tumsone, tad tāpēc tu mani visus šos mēnešus atstūmi? Ak tu nejēga . . .— Šo «nejēga» viņš izrunāja ar tādu sirsnīgu maigumu, ka Lūsija pagriezās atpakaļ pret viņu, un viņš piespieda tās kailo augumu sev klāt, teikdams:— Nudien, tu taču esi izkāpusi no viduslaikiem!— Lūsija nerimās raudāt, taču viņa balss skanēja saudzīgi un nomierinoši.