Pirmo reizi Lūsija viņu no tiesas pārsteidza. Viņa pagriezās pret Džūlzu ar mīklainu, tikko jaušamu smaidu (Monas Lizas smaidu, viņš nosprieda, un viņa zinātniskais prāts tūdaļ pievērsās citai domai: vai tāds varētu būt šīs gadsimtiem vecās mīklas atminējums?) un klusi sacīja:— Ar Saniju es darīju visu.— Šī bija pirmā reize, kad viņa kādam to atļāvās pateikt.
Pēc divām nedēļām Džūlzs Segals stāvēja Losandželosas slimnīcas operāciju zālē un skatījās, kā viņa draugs ārsts Frederiks Kelners operē. Pirms anestēzijas Džūlzs vēl pārliecās pār Lūsiju un pačukstēja:— Es viņam teicu, ka tu man esi īpaša meitene, tāpēc viņš tev uztaisīs kārtīgas sieniņas.— Taču iedzertā tablete jau bija Lūsiju mazliet apdullinājusi, un viņa neiesmējās un pat nepasmaidīja. Tomēr draiskā piezīme mazināja bailes no gaidāmās operācijas.
Ārsts Kelners izdarīja iegriezumu ar tādu pašpaļāvību, ar kādu haizivs sakampj drošu laupījumu. Iegurņa muskulatūras plastiskā operācija sastāvēja no divām daļām. Vajadzēja savilkt kopā ļenganos muskuļu kūlīšus. Un, protams, maksts ieeja, pati par sevi iegurņa pamata vārīgākā vieta, bija jāpaceļ, lai tā nesaņemtu tiešu spiedienu no augšas. Maksts sieniņas un iegurņa muskulatūras plastisko operāciju sauca par kolpoperineorafiju.
Džūlzs redzēja, ka tagad ārsts Kelners rīkojas ļoti uzmanīgi, jo vajadzēja piesargāties, lai grieziens nebūtu pārāk dziļš un neskartu taisno zarnu. Nekā īpaši sarežģīta tur nebija, Džūlzs bija pārbaudījis visus rentgena uzņēmumus un analīzes. Nekam neparedzētam nevajadzēja gadīties, taču jāņem vērā, ka ķirurģijā kaut kas neparedzēts var gadīties vienmēr.
Kelners darbojās ap starpsienas joslu un ar T veida pinceti turēja maksts strēmeli, atsedzot tūpļa muskuli un šķiedras, kas veidoja tā apvalku. Kelnera cimdotie pirksti atbīdīja sānis vaļīgos saistaudus. Džūlzs pētīja maksts sieniņu, bažīdamies, vai neatklāsies vēnas — bīstams signāls, kas liecinātu par zarnas ievainojumu. Bet vecais Kelners savu darbu prata. Viņš savienoja audus jaunā veidojumā tikpat veikli, kā galdnieks sanaglo divus koka spraišļus.
Ārsts atdalīja lieko maksts sieniņu un uzmanīgi uzlika šuvi, raudzīdamies, lai neizveidotos nevēlami izciļņi. Tad viņš mēģināja iebīdīt sašaurinātajā atverē trīs pirkstus, pēc tam divus. Ar šiem diviem viņš dziļi iztaustīja maksti un īsu mirkli pacēla skatienu pret Džūlzu; zilās acis virs maskas nebēdīgi iezibējās, kā jautājot, vai jaunais veidojums būs pietiekami šaurs. Nākamajā brīdī viņš bija atkal visu uzmanību pievērsis šuvēm.Un tad viss bija galā. Viņi izstūma ratus ar Lūsiju pēcoperāciju telpā, un Džūlzs tagad varēja aprunāties ar Kelneru. Kelners šķita lieliskā omā, un tā bija droša zīme, ka viss izdevies labi.— Bez. sarežģījumiem, veco zēn,— viņš sacīja Džūlzam.— Nekādu izaugumu, ļoti vienkāršs gadījums. Viņai ir brīnišķīgs miesas tonis, šajos gadījumos tāds parasti nemēdz būt, un tagad viņa ir pilnīgi gatava visiem dzīves jaukumiem. Es jūs apskaužu, veco zēn. Protams, jums drusciņ būs jāpagaida, bet pēc tam es garantēju, ka būsiet apmierināts ar manu darbu.Džūlzs iesmējās.— Jūs esat īsts Pigmalions, dakter! Nudien, jūs bijāt lielisks.Ārsts Kelners tikai nosēcās.— Tā ir tīrā bērnu spēle, tāpat kā tie jūsu aborti. Ja vien sabiedrība būtu saprātīgāka, tādi patiešām talantīgi vīri kā mēs varētu darīt atbildīgu darbu un šo niekošanos atstāt pūšļotājiem. Starp citu, es jums nākošnedēļ aizsūtīšu vienu meiteni — ļoti jauku meiteni; taisni viņas ir tās, kas vienmēr iekļūst ķibelē. Tad mēs par šodienu būsim kviti.Džūlzs paspieda viņa roku.— Paldies, dakter. Atbrauciet kādreiz arī pats, un es parūpēšos, lai spēļu nams jūs uzņem, kā pieklājas.Kelners greizi pasmaidīja.— Es ar azartspēlēm nodarbojos katru dienu, un man nav nekādas vajadzības pēc jūsu ruletes ratiem un kāršu galdiem. Es jau tāpat pietiekami bieži sacenšos ar likteni. Jūs šeit iztukšosiet sevi, Džūlz. Vēl pāris gadu, un varēsiet teikt sveikas jebkādai nopietnai ķirurģijai. Tur nekas vairs nesanāks.— Un viņš aizgriezās.Džūlzs zināja, ka tas nav pārmetums, bet brīdinājums. Tomēr viņa sirdi tas sažņaudza kā knaiblēs. Tā kā Lūsijai vismaz vēl divpadsmit stundas bija jāpavada pēcoperāciju telpā, viņš devās uz pilsētu un piedzērās. Pa daļai arī aiz priecīgā atvieglojuma par to, ka Lūsijas operācija izdevusies tik veiksmīgi.Nākamajā rītā, kad Džūlzs aizgāja uz slimnīcu apraudzīt Lūsiju, viņš pārsteigts ieraudzīja, ka pie viņas gultas sēž divi vīrieši un istaba pilna puķēm. Lūsija gulēja pussēdus, atbalstījusies spilvenos, un viņas seja staroja priekā. Džūlzs bija pārsteigts tāpēc, ka Lūsija viņam bija teikusi — ar savu ģimeni viņai sakari pārtraukti un nevienam nevajag neko ziņot, ja vien negadās liktenīgi sarežģījumi. Protams, Fredijs Korleone zināja, ka Lūsija aizgājusi uz slimnīcu izdarīt nelielu operāciju; tas bija jāpaziņo, lai viņi abi dabūtu dažas brīvdienas, un Fredijs bija teicis Džūlzam, ka viesnīca parūpēšoties par Lūsijai piesūtītajiem rēķiniem.Lūsija iepazīstināja atnācējus, un vienu no vīriešiem Džūlzs pazina tūlīt. Slavenais Džonijs Fontāne. Otrs viesis bija liels, muskuļots parupja izskata itāliešu puisis, vārdā Nino Valenti. Abi paspieda Džūlzam roku un pēc tam vairs nepievērsa viņam nekādu uzmanību. Viņi jautri sarunājās ar Lūsiju, pļāpāja par vecajiem laikiem Ņujorkā, par ļaudīm un notikumiem, kas Džūlzam bija pilnīgi sveši. Tāpēc viņš sacīja Lūsijai:—Es ieskriešu vēlāk — man vēl jāsatiek ārsts Kelners.
Bet tad Džonijs Fontāne vērsa visu savu galanto pievilcību pret viņu.— Ei, vecīt, mums pašiem laiks doties projām — tagad jūs pakavējiet viņai laiku! Un rūpējieties par viņu, kā nākas, dakter!
Džūlzs ievēroja, ka Džonija Fontānes balss ir dīvaini piesmakuši, un pēkšņi atcerējās, ka dziedonis nekur nav uzstājies jau vairāk nekā gadu un ka Oskaru viņš ieguvis par labāko tēlojumu. Vai tas var būt, ka cilvēkam viņa gados mainījusies balss un avīzes par to klusē — visi par to klusē? Aizkulišu sīkie noslēpumi Džūlzu interesēja, un viņš uzmanīgāk ieklausījās Fontānes balsī, cenzdamies noteikt kaites diagnozi. Iespējams, ka parasta pārpūle, varbūt pārmērības ar alkoholu un cigaretēm vai pat ar sievietēm. Balss bija ieguvusi nepatīkamu tembru, un tagad šo vīru neviens nesauktu par burvīgi samtainas balss īpašnieku kā agrāk.
Izklausās, ka jūs esat saaukstējies,— Džūlzs teica Džonijam Fontānem.
Esmu tikai drusciņ piepūlējis balsi,— Fontāne laipni atbildēja.— Vakar vakarā mēģināju dziedāt. Laikam vēl nespēju samierināties, ka mana balss mainījusies,— vecums, ko lai dara!— Greizais smaids, ko viņš veltīja Džūlzam, skaidri teica: «Kāda tev tur velna daļa!»
Vai ārstam esat rādījies?— Džūlzs nevērīgi apjautājās. — Varbūt tur var kaut ko līdzēt.
Tagad Fontāne vairs nepūlējās būt tik pievilcīgs. Viņš veltīja Džūlzam ilgu, ledainu skatienu.— Tas bija pirmais, ko es darīju,— jau pirms diviem gadiem. Pārbaudīja vislabākie speciālisti. Un mans ārsts, kurš te, Kalifornijā, skaitās augstākā klase. Viņi man teica, lai es vairāk atpūšoties. Nav nekādas vainas, vienkārši kļūstu vecāks. Ar gadiem cilvēka balss mainās.