Pēc tam Fontāne šķita viņu vairs neredzam un pievērsa visu uzmanību Lūsijai, izturēdamies pret viņu ar tikpat neatvairāmu burvību kā pret visām sievietēm. Džūlzs cītīgi klausījās viņa balsī. Tā nepārprotami liecināja par audzēju balss saitēs. Nu bet, velns lai parauj, tas taču speciālistiem bija jāredz! Varbūt ļaundabīgs, neārstējams veidojums? Un, kas zina, tur var slēpties arī kaut kas cits.
Pārtraukdams Fontāni, viņš noprasīja:— Kad jūs pēdējo reizi skatīja speciālists?
Fontāne bija acīm redzami saniknots, tomēr Lūsijas dēļ centās izturēties pieklājīgi.— Apmēram pirms pusotra gada,— viņš atteica.
Vai jūsu ārsts šad tad apskata jums kaklu?— Džūlzs jautāja.
Bez šaubām,— Džonijs Fontāne ērcīgi atmeta.— Viņš man izsmidzina kaklu ar kodeīnu un izpēta visu, ko vajag. Viņš man teica, ka balss sākusi novecot un cietusi no dzeršanas, smēķēšanas un tā tālāk. Varbūt jūs zināt vairāk nekā viņš?
— Kā viņu sauc?— Džūlzs noprasīja.
Fontāne atbildēja ar tikko jaušamu lepnumu balsī:— Takers, ārsts Džeimss Takers. Ko jūs par to sakāt?
Džūlzam šis vārds bija pazīstams un saistījās ar slavenām kinozvaigznēm un dārgu ārstniecības iestādi.
— Tas māk pelnīt,— Džūlzs ar smīnu noteica. Fontāne vairs neslēpa dusmas.— Jūs varbūt domājat, ka esat labāks ārsts par viņu?
Džūlzs iesmējās.— Vai jūs esat labāks dziedātājs par Karmenu Lombardo?
Viņam par pārsteigumu Nino Valenti sāka nevaldāmi smieties, sizdams galvu pret krēsla atzveltni. Tik izcila jau nu šī asprātība nebija. Tad skaļie rēcieni uzvēdīja viņam kukurūzas viskija smaržu, un Džūlzs saprata, ka šis misters Valenti, lai kas viņš būtu, pamanījies piedzerties jau tik agrā rīta stundā.Fontāne veltīja draugam greizu smīnu.— Ei, tev pienākas smieties par maniem jokiem, nevis par šamējiem!— Tikmēr
Lūsija izstiepa Džūlzam pretī roku un pievilka viņu tuvāk pie gultas.
— Džūlzs izskatās pēc klaidoņa, bet viņš ir izcils ķirurgs,— Lūsija sacīja draugiem.— Ja viņš saka, ka ir labāks par ārstu Takeru, tad viņš ir labāks par ārstu Takeru. Klausi viņu, Džonij!
Ienāca medmāsa un sacīja, ka apmeklētājiem laiks doties projām, jo pacientei nepieciešama vietējā ārsta apskate. Džūlzs ar uzjautrinājumu ievēroja, ka Lūsija atvadoties pagriež galvu sānis, lai Džonija Fontānes un Nino Valenti skūpsts trāpītu uz vaiga, nevis uz lūpām, taču izskatījās, ka viņus tas nepārsteidz. Džūlzam viņa atļāva noskūpstīt sevi uz lūpām un pačukstēja:— Lūdzu, atnāc pēcpusdrenā, labi?— Viņš pamāja ar galvu.
Kad visi trīs bija izgājuši gaitenī, Valenti Džūlzam jautāja: — Kas tā bija par operāciju? Vai kaut kas nopietns?
Džūlzs papurināja galvu.— Sīka sieviešu vaina, nieka pielāpīšana. Pavisam parasta lieta, varat man ticēt. Es esmu vēl vairāk ieinteresēts nekā jūs, jo ceru šo meiteni apprecēt.
Abi atzinīgi palūkojās viņā, un Džūlzs apjautājās:— Kā jūs uzzinājāt, ka viņa ir slimnīcā?
Fredijs piezvanīja un lūdza ieskriet pie viņas,— Fontāne paskaidroja.— Mēs visi uzaugām vienā apkaimē. Fredija māsas kāzās Lūsija bija līgavas māsa.
Ak tā,— noteica Džūlzs. Viņš neizrādīja, ka visu to jau zina,— varbūt tāpēc, ka juta abu vīriešu piesardzīgo vairīšanos skart sarunā Lūsijas dēku ar Saniju.
Ejot projām pa gaiteni, Džūlzs sacīja Fontānem:— Man šeit ir viesārsta privilēģijas — vai negribat, lai es apskatu jūsu kaklu?
Fontāne papurināja galvu.— Man nav laika.
Nino Valenti piebilda:—Tas kakls tak ir miljona vērts, vai tad viņš ļaus šādiem tādiem dakterīšiem tajā skatīties!— Džūlzs redzēja, ka Valenti viltīgi smīn un acīm redzami ir viņa pusē.
— Es neesmu šāds tāds dakterītis,— Džūlzs bezbēdīgi attrauca.— Es biju spožākais no Austrumu krasta jaunajiem ķirurgiem un diagnostiķiem, iekams mani par abortiem iebāza melnajā sarakstā.
Kā jau Džūlzs bija paredzējis, tas viņiem lika palūkoties uz ārstu nopietni. Atzīdams likuma pārkāpumu, viņš izraisīja ticību savai augstajai kvalifikācijai. Valenti atguvās pirmais. — Ja Džonijs nevar jūs izmantot, tad es gribētu, lai jūs apskatāt vienu manu draudzeni —tiesa, ne jau viņas kaklu.
— Cik ilgi tas ies?— Fontāne nervozi noprasīja.
Desmit minūtes,— atbildēja Džūlzs. Tie bija meli, bet viņš uzskatīja, ka pacientiem ir jāmelo. Patiesība un medicīna, pēc viņa domām, bija savienojamas tikai īpaši ārkārtējos gadījumos un arī tad ne vienmēr.
Nu labi,— noteica Fontāne. Viņa balss bija kļuvusi vēl dobjāka un asāka, tajā jautās bailes.
Džūlzs sameklēja medmāsu un izmeklēšanas kabinetu. Tur gan nebija visu nepieciešamo piederumu, taču varēja iztikt. Nepagāja pat desmit minūtes, kad viņš jau zināja, ka Fontānem uz balss saitēm izveidojies audzējs, kuru konstatēt bija pavisam viegli. To nu vajadzēja redzēt pat tādam nejēgam kā Takeram, šim nolāpītajam Holivudas dīkdienim,— gatavais miesnieks, ne ārsts! Dievs pasarg, diez vai tam velnam vispār ir ārsta diploms, un, ja ir, tad to vajadzētu atņemt. Džūlzs vairs abiem klātesošajiem vīriem neveltīja nekādu uzmanību. Viņš pacēla klausuli un palūdza atnākt šurp slimnīcas kakla ārstu. Pēc tam viņš pagriezās pret Nino Valenti un teica:— Man šķiet, ka jums būs pārāk ilgi jāgaida,— varat iet projām!
Fontāne pārsteigts blenza uz viņu, neticēdams savām ausīm.— Un tu, mērkaķi, domā turēt mani šeit? Tu domā, ka es tev ļaušu grābstīties pa savu rīkli?Ar lielāku gandarījumu, nekā cerējis, Džūlzs viņam izlika visu kā uz delnas.— Jūs varat darīt, kā jums tīk,— viņš teica.— Bet jums balsenē, uz balss saitēm ir izveidojies audzējs. Ja paliksiet vēl dažas stundas šeit, mēs varam to izpētīt un noskaidrot, vai tas ir ļaundabīgs vai labdabīgs. Varam vienoties par operāciju vai ārstēšanu. Varam vēl vairāk. Varu jums nosaukt vislabākā Amerikas speciālista vārdu, un mēs varam kaut šovakar ataicināt viņu ar lidmašīnu šurp — protams, par jūsu naudu un tikai tad, ja man tas liksies nepieciešams. Bet tikpat labi jūs varat iet projām un taisnā ceļā doties pie sava dārgā pūšļotāja vai arī baiļu sviedros meklēt sev citu ārstu un varbūt atkal nokļūt kāda nejēgas rokās. Ja nu audzējs izrādīsies ļaundabīgs un pa to laiku izaugs pietiekami liels, viņi jums izgriezīs visu balseni vai arī jūs nomirsiet tāpat. Vai arī dzīvosiet nemitīgās bailēs. Ja paliksiet tepat pie manis, mēs pēc dažām stundām jau būsim skaidrībā. Vai jums ir kaut kas svarīgs darāms?— Velns lai parauj, Džonij, paliksim tepat,— teica Valenti.— Es noiešu lejā un piezvanīšu uz kinostudiju. Neko sīkāk nestāstīšu, tikai pateikšu, ka mums iznāk aizkavēties. Pēc tam atnākšu pakavēt tev laiku.Pēcpusdiena iznāca ļoti gara, taču pūliņi nebija veltīgi. Cik Džūlzs varēja spriest pēc rentgena uzņēmuma un uztriepes analīzes, vietējā ārsta diagnoze bija rūpīga un pamatota. Kad izmeklēšana bija pusceļā, Džonijs Fontāne, rīstīdamies caur marles tamponiem, kas bija sabāzti ar jodu iztrieptajā mutē, mēģināja iet projām. Nino Valenti sagrāba viņu aiz pleciem un iegrūda atpakaļ krēslā. Kad izmeklēšana bija galā, Džūlzs smaidīdams paziņoja Fontānem:— Kārpas.
Fontāne nesaprata. Džūlzs atkārtoja:— Dažas nieka kārpiņas. Nogriezīsim kā desai ādu. Pēc pāris mēnešiem būsiet kārtībā.
Valenti sajūsmā ieaurojās, bet Fontāne joprojām rauca pieri.— Bet kā pēc tam būs ar dziedāšanu — vai es varēšu dziedāt?
Džūlzs paraustīja plecus.— To mēs garantēt nevaram. Bet kāda tam nozīme, ja tagad tikpat jūs to nevarat?
Fontāne veltīja viņam sašutuma pilnu skatienu.— Bērniņ, tu taču neapjēdz, ko runā! Iedomājies, ka esi pavēstījis man labas ziņas, kad īstenībā stāsti, ka es varbūt vairs nevarēšot dziedāt! Vai patiešām tas iespējams, ka es vairs nedziedāšu?