Beidzot Džūlza pacietība bija galā. Viņš bija rīkojies kā īsts ārsts, un tas viņam bija devis gandarījumu. Viņš ir izdarījis šim uzpūtīgajam nelgām lielu pakalpojumu, bet tas uzvedas tā, it kā viņš būtu tam nodarījis ļaunumu.
— Paklausieties, mister Fontāne,— Džūlzs ledainā balsī teica.— Es esmu ārsts, medicīnas doktors, nevis «bērniņš», un tā arī palūgšu mani uzrunāt. Un es jums pavēstīju ļoti labas ziņas. Kad atvedu jūs šurp, biju pārliecināts, ka jums balsenē ir ļaundabīgs audzējs, un tas nozīmētu, ka jāizgriež visa jūsu dziedamā rīkle. Citādi jums būtu beigas. Es bažījos, ka man vajadzēs paziņot: jūsu dzīve tikpat kā galā. Un biju bezgala priecīgs, kad varēju pateikt: kārpas. Tāpēc ka jūsu dziedāšana man devusi daudz prieka; tā man palīdzēja pat pavest meitenes, kad biju jaunāks, un es uzskatu jūs par īstu mākslinieku. Bet jūs esat arī ārkārtīgi izlutināts un iedomīgs. Vai jums šķiet — tāpēc, ka esat Džonijs Fontāne, jūs nevarat dabūt vēzi? Vai smadzeņu audzēju, kas vispār nav operējams? Vai piedzīvot sirdslēkmi? Jūs varbūt domājat, ka nekad nemirsiet? Jā, šī vis nav salda mūzika, un, ja gribat redzēt, kas ir īsta nelaime, pastaigājiet tepat pa šo slimnīcu — pēc tam jūs dziedāsiet mīlas serenādi savām kārpām. Tāpēc beidziet reiz ākstīties un dariet tālāk, kas darāms. Jūsu tā saucamais mediķis var sameklēt jums kārtīgu ķirurgu, bet, ja viņš pats mēģinās līst operāciju zālē, viņu vajag arestēt par slepkavības mēģinājumu.Džūlzs pagriezās un devās ārā no istabas, bet tad Valenti aiz muguras noteica:— Forši, dakter, tas viņam derēja.
Apsviedies apkārt, Džūlzs noprasīja:— Vai jūs vienmēr piemetaties jau pirms pusdienlaika?
— Bez šaubām,— Valenti atteica un atsedza zobus tik labsirdīgā smaidā, ka Džūlza balss skanēja laipnāk, nekā viņš bija gribējis.— Tad lieciet aiz auss, ka, tā turpinot, jūs pēc pieciem gadiem būsiet mironis.
Valenti grīļīgā dejas solī pieklumburoja viņam klāt. Viņš apkampa Džūlzu, un viņa elpa oda pēc viskija. Nino smējās.
— Pēc pieciem gadiem?— viņš pārjautāja, nerimdams smieties.— Vai tiešām tas ies tik ilgi?
Mēnesi pēc operācijas Lūsija Mančīni sēdēja viesnīcas baseina malā, vienā rokā turēdama kokteiļa glāzi, ar otru glāstīdama Džūlza galvu, kas gulēja viņai klēpī.
Tev nav jāpūlas saņemt dūšu,— ķircinoši teica Džūlzs.— Manā istabā gaida šampanietis.
Vai tu esi pārliecināts, ka tik drīz jau viss ir kārtībā?— Lūsija jautāja.
Es esmu ārsts,— Džūlzs atbildēja.— Šonakt būs mūsu lielie svētki. Vai vari iedomāties — es būšu pirmais ķirurgs medicīnas vēsturē, kas pats izmēģinājis savas īpašās operācijas rezultātus! Saproti, ar visu «pirms» un «pēc». Es ar gandarījumu rakstīšu par to žurnāliem. Piemēram, tā: «Lai gan dzimumakts stadijā «pirms» bija neapšaubāmi patīkams psiholoģisku iemeslu dēļ, kā arī ķirurga instruktora atjautības dēļ, pēcoperācijas savienošanās process sniedza izcilu baudījumu tieši sava neiroloģiskā . . .»—te viņš bija spiests pārtraukt, jo Lūsija tik spēcīgi parāva viņu aiz matiem, ka Džūlzam paspruka kliedziens.Lūsija pasmaidīja.— Ja tu šovakar nebūsi apmierināts, es varēšu teikt, ka tā ir tava vaina,— viņa sacīja.— Es strādāju ar garantiju. Es taču visu izplānoju pats, kaut arī roku darbu uzticēju vecajam Kelneram,— Džūlzs teica. — Tagad atpūtīsimies — mums priekšā gara pētījumu nakts.Kad viņi uzgāja augšā savā dzīvoklī, kur tagad bija apmetušies abi kopā, Lūsiju gaidīja pārsteigums: galds bija klāts izsmalcinātām vakariņām, un blakām viņas šampanieša glāzei kārbiņā gulēja saderināšanās gredzens ar milzīgu briljantu.— Tas liecina, cik droši es paļaujos uz savu darbu,— teica Džūlzs.— Un tagad tev to vajadzēs nopelnīt.
Viņš bija ļoti maigs, ļoti mīļš. Lūsija sākumā mazliet baidījās un pat sarāvās no viņa pieskāriena, taču drīz nomierinājās un juta, ka visu ķermeni piepilda un pārņem tāda reibinoša kaisle, kādu viņa nekad vēl nebija izbaudījusi, un, kad pirmais tuvības brīdis bija galā un Džūlzs pačukstēja: — Es protu savu darbu, vai ne?— viņa čukstus atsaucās:— Ai, jā, proti, ai, kā proti!—Tad abi iesmējās un, ļaudamies nākamajam kvēles uzplūdam, atkal ieslīga viens otra skaujas.
Pēc pieciem trimdas mēnešiem Sicīlijā Maikls Korleone beidzot sāka saprast sava tēva raksturu un likteni. Viņš sāka saprast tādus cilvēkus kā Luka Brāzi, kā cietsirdīgais caporeigme Klemenca, sāka saprast mātes grūtsirdīgo, bet labprātīgo samierināšanos ar savu lomu. Sicīlijā Maiklam kļuva skaidrs, kas viņa ļaudis būtu, ja tie nebūtu stājušies pretī liktenim. Viņš sāka saprast, kāpēc Dons vienmēr atkārtoja: «Katram cilvēkam ir tikai viens liktenis.» Sāka saprast cilvēku nicinājumu pret varu un likumīgo valdību, naidu pret ikvienu, kas pārkāpa omertu — klusēšanas likumu.Ģērbušos vecās drēbēs un naga cepuri galvā, Maiklu no kuģa piestātnes Palermo nogādāja dziļāk Sicīlijas salas iekšienē, mafijas kontrolēta apgabala pašā vidienē, kur vietējais capomafioso par kādu agrāk izdarītu pakalpojumu bija Maikla tēvam lielu pateicību parādā. Šai apgabalā atradās arī Korleones pilsētiņa, kuras vārdu Dons bija pieņēmis, kad pirms daudziem gadiem emigrēja uz Ameriku. Taču no Dona radiniekiem neviens vairs nebija starp dzīvajiem. Sievietes mirušas no vecuma, vīrieši gājuši bojā vendetās vai arī emigrējuši uz Ameriku, Brazīliju vai Itālijas vidienes apgabaliem. Vēlāk Maikls uzzināja, ka šai mazajā, trūkuma pārņemtajā pilsētiņā ir visaugstākais slepkavību līmenis visā pasaulē.Maiklu nometināja capomafioso neprecētā tēvoča namā. Šis apmēram septiņdesmit gadus vecais vīrs veica vietējā ārsta pienākumus. Pats capomafioso bija vīrs, kuram nedaudz mazāk par sešdesmit, vārdā Dons Tomazīno. Viņš pildīja gabbellotto amatu kādai lielai muižai, kas piederēja vienai no Sicīlijas ievērojamāko muižnieku ģimenēm. Gabbellotto, kas nozīmēja bagātas muižas pārvaldnieku, gādāja arī par to, lai trūcīgie nemēģinātu dabūt sev neapstrādātos zemes gabalus vai kā citādi nepārkāptu muižas robežas, nodarbodamies ar medībām tās teritorijā vai patvaļīgi iekopdami neizmantotu zemi. Citiem vārdiem, gabbellotto bija mafioso, kurš par zināmu atlīdzību aizsargāja bagātnieka muižu pret jebkādām trūcīgo ļaužu likumīgām vai nelikumīgām pretenzijām. Ja kāds nabadzīgs zemnieks centās izmantot likumu, kas ļāva viņam atpirkt neizmantoto zemi, gabbellotto apklusināja viņu, piedraudēdams ar fizisku izrēķināšanos, pat ar nāvi. Tas bija ļoti vienkārši.Dons Tomazīno turklāt pārvaldīja tiesības uz sava apgabala ūdenskrātuvēm un neļāva varas pārstāvjiem celt šajā rajonā jaunus dambjus. Tie izputinātu izdevīgo biznesu — ūdens pārdošanu no viņa kontrolētajām artēziskajām akām, padarītu ūdeni pārāk lētu, iznīcinātu visu nozīmīgo ūdens ekonomiju, kas tik rūpīgi iestrādāta gadsimtu gaitā. Tomēr Dons Tomazīno bija vecmodīgs mafijas vadonis un neko negribēja dzirdēt par narkotisko vielu tirdzniecību vai prostitūciju. Šai ziņā viņš nespēja saprasties ar jaunākās paaudzes mafijas līderiem no Palermo un citām lielākajām pilsētām, kuri pārceļojušo amerikāņu gangsteru ietekmē bija atbrīvojušies no šādiem aizspriedumiem.
Mafijas vadonis bija varen drukns vīrietis — vīrs «ar būdu» gan burtiski, gan pārnestā nozīmē: cilvēks, kas prata apkārtējos iedvest bailes pret sevi. Viņa aizsardzībā Maikls varēja justies drošs, tomēr bēgļa personību vajadzēja paturēt noslēpumā. Tāpēc Maikla dzīvesvieta aprobežojās ar Dona tēvoča, doktora Tacas, mūra sētas ieskauto muižu.