Doktors Taca, salīdzinot ar vidusmēra sicīlieti, bija garš vīrietis brūngansārtiem vaigiem un sniegbaltiem matiem. Kaut gan viņam jau bija ap septiņdesmit gadu, viņš katru nedēļu brauca uz Palermo pagodināt pilsētas jaunākās prostitūtas — un, jo jaunākas, jo labāk. Otrs doktora Tacas netikums bija lasīšana. Viņš lasīja visu, ko varēja dabūt, un pēc tam pārrunāja izlasīto ar vietējiem paziņām un pacientiem — neizglītotiem zemniekiem, muižas ganiem, un tāpēc viņu tuvākajti apkaimē uzskatīja par pamuļķi. Kāda šeit kuram daļa par grāmatām?Vakaros doktors Taca, Dons Tomazīno un Maikls mēdza pasēdēt plašajā dārzā, ko viscaur rotāja marmora statujas — šķita, ka tās šīs salas dārzos izaug tieši no zemes gluži kā vīnogulāji ar melnajiem ķekariem. Doktors Taca labprāt stāstīja par mafiju un par tās varenajiem darbiem gadsimtu gaitā, un Maikls Korleone bija nenogurdināms klausītājs. Gadījās reizes, kad pat Donu Tomazīno savā varā pārņēma liegais gaiss, aromātiskais, reibinošais vīns, klusā dārza elegantā omulība, un arī viņš pastāstīja kaut ko no savas praktiskās pieredzes. Doktors bija leģenda, Dons — realitāte.Šajā senatnīgajā dārzā Maikls uzzināja daudz ko vairāk par tām saknēm, no kurām bija izaudzis viņa tēvs. Viņš uzzināja, ka vārds «mafija» sākotnēji nozīmējis patvērumu, glābiņu. Vēlāk šajā vārdā nosaukta slepena organizācija, kas izveidojusies, lai cīnītos pret valdniekiem, kuri gadsimtu pēc gadsimta postīja zemi un apspieda, tās tautu. Sicīlija bija zeme, kas vēstures gaitā cietusi smagāk par daudzām citām. Inkvizīcija bija vienlīdz nežēlīgi spīdzinājusi bagātos un nabagos. Zemesīpašnieki un katoļu baznīcas kardināli baudīja neierobežotu varu pār fermeriem un ganiem. Policija bija ierocis viņu rokās un visu apziņā tik cieši saistījās ar apspiedējiem, ka policista vārds kļuva par smagāko apvainojumu, ko viens sicīlietis var veltīt otram.
Pastāvīgi ciezdami no šīs neierobežotās varas nežēlības, apspiestie iemācījās neizrādīt savas dusmas un slēpt savu naidu aiz bailēm no izrēķināšanās. Viņi iemācījās neizaicināt likteni, izsakot jebkādus draudus, jo tādai rīcībai mēdza sekot drīza atmaksa. Viņi nāca pie atziņas, ka sabiedrība ir viņu ienaidnieks, un tāpēc ar saviem pāridarījumiem griezās pēc palīdzības pie slepenās atriebēju pasaules — mafijas. Un mafija nostiprināja savu varu, nodibinādama klusēšanas likumu omerta. Sicīlijas laukos svešinieks, kurš prasa ceļu uz tuvāko pilsētu, nesaņems pat atbildi. Smagākais noziegums, kādu mafijas loceklis varēja pastrādāt, bija paziņot policijai tā vīra vārdu, kurš šāvis uz viņu vai citādi viņu aizskāris. Omerta kļuva par cilvēku reliģiju. Sieviete, kurai nogalināts vīrs, nenosauca policijai viņa slepkavas vārdu. Pat bērna slepkavas vai meitas izvarotāja vārdu ne.
No likumīgās varas taisnību nevarēja gaidīt, tāpēc cilvēki arvien griezās pie sava Robina Huda — pie mafijas. Un kaut kādā mērā mafija vēl tagad pildīja šo lomu. Ļaudis gāja pie sava vietējā capomafioso pēc palīdzības ikvienā ārkārtējā gadījumā. Viņš bija šo cilvēku sabiedriskais darbinieks, viņu apgabala pārvaldnieks, kas savējiem vienmēr atradīs maizi un darbu,— viņu aizstāvis.
Bet turpmāko mēnešu gaitā Maikls uzzināja arī to, ko doktors Taca nepateica. To, ka mafija Sicīlijā kļuvusi par nelikumīgu ieroci bagātnieku rokās un pat par likumīgās varas papildu policiju. Tā bija deģenerējusies kapitālistiska organizācija, antikomunistiska un antiliberāla; tā uzlika savus nodokļus jebkuram biznesa pasākumam, lai cik niecīgs tas būtu.
Maikls Korleone pirmo reizi saprata, kāpēc tēvs un viņam līdzīgie labāk izvēlējušies kļūt par zagļiem un slepkavām nekā par likumīgās sabiedrības locekļiem. Pārāk atbaidošs un nepieņemams domājošam cilvēkam bija varas aparāta izraisītais trūkums, bailes un degradēšanās. Un daļa Amerikā ieceļojušo sicīliešu tūlīt saprata, ka turienes valdība būs tikpat nežēlīga.
Doktors Taca piedāvāja paņemt Maiklu līdzi kādā no saviem iknedēļas braucieniem uz Palermo priekanamiem, taču Maikls atteicās. Bēgšana uz Sicīliju nebija ļāvusi viņam kārtīgi saārstēt iedragāto žokli, un tagad viņš sejas kreisajā pusē nēsāja piemiņu no kapteiņa Makkiaskeja. Kauli bija slikti saauguši, profils izveidojies greizs, un no sāniem Maikls atstāja gandrīz vai pagrimuša cilvēka iespaidu. Maikls vienmēr bija lepojies ar savu glītumu, un pašreizējais izskats viņu uztrauca vairāk, nekā viņš pats būtu varējis iedomāties. Par atkārtotajām sāpju lēkmēm Maikls bēdāja vismazāk. Doktors Taca deva viņam remdinošas tabletes. Taca solījās savest kārtībā arī pašu seju, taču Maikls atteicās. Viņš šeit bija nodzīvojis jau pietiekami ilgi, lai zinātu, ka doktors Taca ir varbūt pats sliktākais ārsts visā Sicīlijā. Doktors Taca lasīja it visu, tikai ne medicīnas literatūru — viņš atzinās, ka nespējot to saprast. Eksāmenus medicīnā viņš bija kārtojis ar Sicīlijas galvenā mafijas vadoņa kantoru laipno starpniecību; pats mafijas vadonis īpaši brauca uz Palermo, lai apspriestos ar Tacas profesoriem par viņam liekamajām atzīmēm. Vēl viens piemērs, kas liecināja par mafijas negatīvo lomu Sicīlijā. Nopelni nenozīmēja neko. Talants nenozīmēja neko. Darbs nenozīmēja neko. Mafijas Krusttēvs pasniedza profesiju kā dāvanu.Maiklam bija daudz laika visu pamatīgi pārdomāt. Dienā viņš reizēm pastaigājās pa laukiem, un tad viņu vienmēr pavadīja divi gani no Dona Tomazīno muižas. Salas gani nereti veica mafijas nolīgto slepkavu uzdevumus un darīja to tikai tāpēc, lai nopelnītu. Maikls domāja par tēva organizāciju. Ja tā turpinās zelt un iet plašumā, tā kļūs tāda pati kā mafija šajā salā, tik ļaundabīga, ka beidzot izpostīs visu valsti. Sicīlija jau bija kļuvusi par rēgu zemi, tās iedzīvotāji emigrēja uz visām pasaules malām, lai nopelnītu maizi vai arī lai izbēgtu no nāves par to, ka uzdrīkstējušies izmantot savas politiskās un ekonomiskās tiesības.Garajās pastaigās Maiklu visvairāk pārsteidza šīs zemes neredzētais skaistums. Viņš klaiņoja pa apelsīnu birzīm gluži kā pa ēnainām alām, kas vijās cauri līdzenumiem; vēsas strūklas šļācās no senlaicīgo ūdensvadu akmenī grebtajām, ilkņotajām mutēm, kas laikam gan bija darinātas vēl pirms šīs ēras sākuma. Vietvietām slējās seno romiešu villām līdzīgas mājas ar milzīgiem marmora portāliem un plašām griestu velvēm — citas pussagruvušās, citas kļuvušas par patvērumu noklīdušām aitām. Uz apvāršņa līnijas, baltas un mirdzošas, izcēlās kalnu smailās šķautnes. Dārzu un tīrumu dzidrais zaļums kā zaigojoša smaragda kaklarota iezīmējās uz klajo līdzenumu fona. Reizēm Maikls aizgāja līdz pat Korleones pilsētiņai, kuras astoņpadsmit tūkstoši iedzīvotāju mitinājās tuvējā kalna pakājē sarindotajos mājokļos — nabadzīgās būdās no melna, tai pašā kalnā izcirsta klintsakmens. Pagājušajā gadā Korleones pilsētiņā bija notikušas vairāk nekā sešdesmit slepkavības, un nāves ēna šķita gulstam pār visu apkārtni. Mazliet tālāk līdzenuma pirmatnīgo vienmuļību pāršķēla Fikucas mežs.
Abi Maikla miesassargi — gani, pavadīdami viņu pastaigās, vienmēr nēsāja līdzi luparas. Šī nāvējošā sicīliešu šautene bija mafijas iecienītākais ierocis. Ne velti minētais policijas priekšnieks, ko Musolīni nosūtīja uz Sicīliju likvidēt mafiju, vispirms pavēlēja visus akmens mūrus un sētas nojaukt tiktāl, lai tie nepaceltos augstāk par trim pēdām un slepkavas ar savām luparām nevarētu izmantot tās par uzbrukuma slēpņiem. Tas daudz nelīdzēja, un policijas šefs atrisināja šo problēmu, arestēdams un nosūtīdams uz soda vietām ikvienu vīrieti, ko turēja aizdomās par piederību mafijai.