Kad Sicīliju atbrīvoja sabiedroto armijas, amerikāņu militārā pārstāvniecība nolēma, ka ikviens, kurš ieslodzīts cietumā fašistu režīma laikā, ir demokrāts, un daudzus no šiem cietušajiem mafijas vadoņiem iecēla par ciemu vecākajiem vai militārās varas tulkiem. Šī veiksme ļāva mafijai atkopties, un tā kļuva varenāka un draudīgāka nekā iepriekš.
Garās pastaigas un pudele stipra vīna vakariņās kopā ar pamatīgu makaronu un gaļas šķīvi veicināja nakts miegu, un Maikls gulēja labi. Doktora Tacas bibliotēkā bija daudz itāliešu grāmatu, un, kaut gan Maikls prata noteiktu itāliešu dialektu un bija mācījies itāliešu valodu arī koledžā, šīs grāmatas prasīja daudz laika un pūļu. Viņš iemanījās runāt gandrīz bez akcenta, un, kaut gan neviens viņu nenoturētu par vietējo šajā apvidū, viegli varēja nodomāt, ka viņš ir no tiem dīvainajiem itāliešiem, kas dzīvo pašos Itālijas ziemeļos blakām šveiciešiem un vāciešiem.
Sakropļotā sejas kreisā puse darīja viņu vēl vairāk līdzīgu šejieniešiem. Šādas sejas Sicīlijā bieži gadījās redzēt, jo medicīniskā palīdzība šeit bija grūti pieejama. Šādus nelielus kropļojumus nereti atstāja neaprūpētus naudas trūkuma dēļ. Daudzi bērni un vīrieši te staigāja ar redzamām traumu sekām, ko Amerikā novērstu ar pavisam vienkāršu ķirurģisku iejaukšanos vai mūsdienīgām ārstēšanas metodēm.
Maikls bieži domāja par Keju, par viņas smaidu, augumu, un ik reizes izjuta mokošus sirdsapziņas pārmetumus, ka atstājis viņu tik rupji, bez jebkāda atvadu vārda. Lai cik dīvaini, viņu nekad nemocīja sirdsapziņa par abiem nogalinātajiem vīriem: Soloco bija mēģinājis nošaut viņa tēvu, bet kapteinis Makklaskejs uz visiem laikiem izkropļojis viņa seju.Doktors Taca allaž centās pierunāt Maiklu operēt seju, jo Maikls viņam bieži prasīja pretsāpju tabletes — sāpes ievainotajā vietā kļuva arvien biežākas un nepatīkamākas. Taca paskaidroja, ka zem acs atrodoties sejas nervs, no kura atdaloties vesels nervu kopums. Tā esot iecienīta vieta mafijas spīdzinātājiem, kuri to mēdzot uztaustīt ar ledus cērtes smailo, aso galu. Tieši šis nervs Maiklam esot ievainots, vai varbūt tajā iedūrusies kāda sīka kaulu drumsla. Vienkārša operācija Palermo slimnīcā sāpes noņemtu uz visiem laikiem.Maikls atteicās. Kad Taca gribēja zināt iemeslu, viņš tikai pasmīnēja un teica:—Tā man ir piemiņa no mājām.
Sāpes viņu patiešām sevišķi neuztrauca — patiesībā tā bija tikai tāda trula smeldze, pukstoša dunoņa galvaskausā.Pagāja gandrīz septiņi mēneši dīkajā lauku dzīvē, iekams Maikls sāka just īstu garlaicību. Ap šo laiku Dons Tomazīno kļuva ļoti nevaļīgs un reti parādījās viņu villā. Viņam bija klapatas ar jaunā kaluma mafiju, kas plauka Palermo,— tie bija jauni cilvēki, kuri pilsētas pēckara celtniecības drudzī grāba naudu riekšavām. Ar šo bagātību tie centās dabūt savā ziņā veco laiku mafijas vadoņu lauku muižas un to saimniekus nicīgi saukāja par ūsainajiem lempjiem. Donam Tomazīno bija jāpieliek daudz pūļu, lai aizsargātu savu valstību. Tāpēc Maiklam ar viņu vairs neiznāca būt kopā un vajadzēja apmierināties ar doktora Tacas stāstiem, kuri nu jau sāka atkārtoties.Kādu rītu Maikls nolēma doties garākā pastaigā pa kalniem, kas slējās aiz Korleones pilsētiņas. Abi gani — miesassargi, protams, viņu pavadīja. Patiesībā tā nebija sargāšanās no Korleones Ģimenes ienaidniekiem. Jebkuram, kas nebija vietējais, būtu bīstami klaiņot te apkārt vienam pašam. Pat vietējam iedzīvotājam tas bija zināms risks. Apkaime bija pilna bandītu, mafijas vīri karoja cits ar citu un apdraudēja ikvienu, kurš gadījās ceļā. Turklāt viņu varēja noturēt par pagfiaio zagli.Par pagliaio sauca salmiem apjumtu būdu, kādas cēla šur un tur lauku vidū darbarīku glabāšanai, lai laukstrādniekiem nevajadzētu tos nēsāt visu garo ceļu no savām mājām, kas atradās ciematā. Sicīlijā zemnieks nedzīvo uz zemes, kuru apstrādā. Tas ir pārāk bīstami, un jebkura aramzeme, ja tā viņam pieder, ir pārāk dārga, lai laupītu tīrumam kaut vai niecīgu tiesu. Viņš dzīvo ciematā un līdz ar saullēktu dodas ceļā uz tālīnajiem laukiem. Strādnieks, kurš ierodas savā pagliaio un atrod to izlaupītu, patiešām cieš smagus zaudējumus. Tajā dienā viņa mutei tiek atrauts prāvs maizes kumoss. Kad likums izrādījās nevarīgs, mafija ņēma šīs zemnieku rūpes savā ziņā un nokārtoja visu sev raksturīgajā veidā. Tā vienkārši izsekoja un nogalināja visus pagliaio zagļus. Protams, neizbēgami cieta arī nevainīgie. Ja Maikls paietu garām kādai nupat izlaupītai pagliaio, viņu varētu noturēt par vainīgo, ja viņam nebūtu drošu galvotāju.Tā kādā saulainā rītā viņš devās ceļojumā pāri laukiem, un abi uzticamie gani viņam sekoja. Viens no viņiem bija vienkāršs, neizskatīgs vīrs, no izskata gandrīz vai aprobežots; viņš allaž klusēja kā mēms, un viņa seja bija bezkaislīga kā indiānim. Stiegrainais, nelielais stāvs maz atšķīrās no tipiska sicīlieša auguma būves, kamēr tam nav iestājies pusmūža tuklums. Šo puisi sauca Kalo.Otrs gans, vārdā Fabricio, bija jaunāks un dzīvāks, turklāt vairāk iepazinis pasauli. Lielākoties gan okeānus, jo kara laikā bija dienējis Itālijas flotē un paspējis pat notetovēties — īsi pirms tam, kad kuģi nogremdēja angļi un viņu pašu saņēma gūstā. Tetovējums darīja puisi slavenu visā ciematā. Sicīlieši parasti nemēdz tetovēties — tam viņiem nav ne iespēju, ne patikšanas. (Arī gans Fabricio to bija darījis, pirmkārt lai noslēptu izplūdušu, sarkanu dzimumzīmi uz vēdera.) Tomēr mafijas tirgus ratu sānmalas greznoja koši uzkrāsotas ainas — brīnišķi primitīvi gleznojumi, veidoti ar mīlošu rūpību. Tā vai citādi, atgriezies dzimtajā ciematā, Fabricio pārlieku nelepojās ar šo tetovējumu uz krūtīm, kaut arī tas atveidoja sicīliešu «godam» glaimojošu ainu: pievilts vīrs nodur savu kailo sāncensi un sievieti, kuri savijusies kopā uz viņa spalvainā vēdera. Fabricio labprāt jautri pajokoja ar Maiklu un izjautāja viņu par Ameriku, jo noturēt šos vīrus pilnīgā neziņā par savu īsto dzīvesvietu Maiklam nebija izdevies. Tomēr sīkāk par viņu tie neko nezināja — vienīgi to, ka viņš slēpjas un ka par to nedrīkst daudz pļāpāt. Fabricio reizēm atnesa Maiklam svaigu sieru, vēl norasojušu sīkām piena lāsītēm.
Vīri soļoja pa putekļainiem lauku ceļiem, pa kuriem ēzeļi vilka koši izkrāsotus ratus. Visapkārt pletās pļavas ar sārtām puķēm, apelsīnu dārzi, mandeļu un olīvkoku birzis viscaur vienos ziedos. Tas Maiklam šai zemē bija viens no lielākajiem pārsteigumiem. Izdaudzinātās sicīliešu nabadzības dēļ viņš bija gatavojies ieraudzīt kailu, tuksnesīgu zemi. Bet šī sala slīgtin slīga dabas pārpilnībā, puķēs un citronziedu smaržā. Tā bija tik skaista, ka Maikls nespēja saprast, kā cilvēki atrod spēku to atstāt. Masveidīgā izceļošana no šī Ēdenes dārza runāja par cilvēka neizmērojamo cietsirdību pret otru cilvēku.Viņš bija iecerējis aiziet līdz piekrastes ciematam, ko sauca Madzara, tad pievakarē ar autobusu aizbraukt līdz Korleonei un pietiekami nokausēt sevi, lai naktī varētu labi gulēt. Abi gani nesa mugursomas ar maizi un sieru, lai ceļā varētu iestiprināties. Savas luparas viņi nēsāja gluži atklāti, itin kā iedami medībās.Rīts bija brīnišķīgs. Maikls jutās kā senajās bērnības dienās, kad agrā vasaras rītā tika izskrējis ārā paspēlēt bumbu. Katra diena tolaik bija dzidra un skaidra kā avotā mazgāta, krāsas dabā tik svaigas un spilgtas kā nupat pabeigtā gleznā. Tieši tā bija arī tagad. Sicīlijas zemi sedza košu puķu paklāji, apelsīnu un citronu ziedi smaržoja tik spēcīgi, ka viņš to juta, par spīti savam ievainotajam deguna dobumam.Sejas kreisās puses ievainojums bija pilnīgi sadzijis, taču kauli saauguši nepareizi, un spiediens uz deguna dobumu izraisīja sāpes kreisajā acī. Turklāt deguns nemitīgi tecēja, un Maikls izlietoja dučiem mutautu un nereti šņauca degunu zemē kā vietējie zemnieki — zēna gados viņš allaž bija riebumā novērsies, redzot, kā vecie itālieši, kas mutautus uzskatīja par nicināmu angļu švītību, šņauc degunu ielu notekās.Maiklu mocīja smaguma sajūta sejā. Doktors Taca bija teicis, ka tur vainojams nepareizi sadzijušā lūzuma spiediens uz deguna dobumu. Viņš sauca to par šķembainu vaigakaula lūzumu un apgalvoja, ka sākumā, iekams kauli vēl nebija sadzijuši, šī vaina bijusi viegli likvidējama ar nelielu ķirurģisku iejaukšanos — ar karotītei līdzīgu instrumentu kauls būtu izspiests uz āru vajadzīgajā formā. Taču tagad, apgalvoja doktors Taca, vajadzēšot doties uz Palermo slimnīcu, lai tur pārciestu nopietnāku ķirurģisku procedūru, ko saucot par augšžokļa operāciju, un tās gaitā vecais saaugums būšot jāatlauž. Maiklam ar to pietika. Viņš atteicās. Un tomēr smagums sejā apgrūtināja viņu vairāk par sāpēm un deguna tecēšanu.