Līdz piekrastei todien viņš tomēr netika. Nosoļojuši apmēram piecpadsmit jūdzes, vīri apmetās apelsīnu birzs vēsajā, ūdenszaļganajā paēnā, lai iestiprinātos un iedzertu vīnu. Fabricio čaloja par to, kā viņš kādreiz aizceļošot uz Ameriku. Paēduši un padzēruši vīri atlaidās koku ēnā, un Fabricio, atpogājis kreklu, sasprindzināja un atslābināja vēdera muskuļus, itin kā atdzīvinādams tetovējumu. Kailais pāris uz viņa krūtīm locījās mīlas agonijā, un vīra iecirstais duncis drebēja to caururbtajās miesās. Ceļotājus tas uzjautrināja. Un tad Maikls piedzīvoja to, ko sicīlieši sauc par «zibens spērienu».
Aiz apelsīnu birzs pletās kādas barona muižas spirgti zaļie lauki. Tālāk, gabaliņu no ceļa, pacēlās barona villa, kas tik ļoti atgādināja romiešu senās būves, ka šķita pacēlusies tieši no Pompejas drupām. Tā bija neliela pils ar milzīgu marmora portiku un rievotām grieķu kolonnām. Caur šīm kolonnām no villas iznāca pulciņš ciemata meiteņu, ko pavadīja divas melni tērptas matronas. Viņas acīmredzot bija nākušas no ciemata veikt savu senseno pienākumu pret vietējo baronu — uzkopt viņa villu un sagatavot to ziemas periodam. Pašlaik viņas devās uz pļavu lasīt puķes, ar ko izrotāt istabas. Meitenes plūca sārtos sulla ziedus, koši sarkanās glicīnijas, pievienodamas pušķiem apelsīnu un citronu ziedus. Neredzēdamas apelsīnu birzs paēnā atlaidušos vīrus, viņas pamazām nāca tiem arvien tuvāk.
Meitenes bija ģērbušās vienkāršās, koši raibās kleitās, kas cieši piegulēja augumam. Viņas visas bija vēl ļoti jaunas, taču jau pilnā sievišķības plaukumā, kas karstajā dienvidu saulē mēdz iestāties agri. Trīs vai četras no viņām sāka draiskodamās tvarstīt vienu, un visas skrēja uz birzs pusi. Bēdzēja kreisajā rokā turēja vīnogu ķekaru ar milzīgām melnām ogām un ar labo roku rāva ogas un svieda ar tām vajātājām. Meitenes cirtainie mati bija tikpat koši melni kā vīnogas, un ziedošais augums gluži kā piebriedis pumpurs šķita laužamies ērā no sava apvalka.
Gandrīz pie pašas birzs viņa satrūkusies apstājās, pamanījusi ainavā neiederīgos krāsas plankumus — vīru kreklus. Brīdi viņa stāvēja, izslējusies uz pirkstgaliem, kā briedis gatava skrējienam. Meitene atradās ļoti tuvu, un vīri varēja redzēt ikvienu vaibstu viņas sejā.
Visas līnijas viņā bija maigi ieapaļas — acu veidojums, sejas forma, uzacu izliekums. Melnīgsnējo krēmkrāsas seju apēnoja neparasti lielas, tumšas acis ar garām, biezām skropstām. Pilnīgās, valdzinošās lūpas vīnogu sula bija nokrāsojusi tumši sārtas. Meitene bija tik neredzēti skaista, ka Fabricio nomurmināja:— Kungs Dievs, pieņem manu dvēseli, es esmu pagalam.— It kā jokojot sacītie vārdi tomēr izskanēja tādā kā mazliet piesmakušā, aizžņaugtā balsī. Gluži kā tos izdzirdējusi, meitene pagriezās un skriešus metās atpakaļ pie savām ķērājām. Viņas gūžas zem raibā, pieguļošā katūna kustējās ar savvaļas dzīvnieka dabisko grāciju, izstrāvodamas pirmatnību un nevainīgi kairu tīksmi. Pieskrējusi pie draudzenēm, viņa vēlreiz apsviedās apkārt, un melnīgsnējā seja tumši izdalījās pret košo puķu paklāju. Viņa izstiepa roku ar vīnogu ķekaru uz birzs pusi. Meitenes smiedamās metās projām, un melni tērptās, druknās matronas bārdamās viņas paskubināja.
Maikls Korleone pamanīja, ka ir pielecis kājās. Sirds krūtīs dobji dauzījās, un galvā bija iesities tāds kā reibonis. Asinis uzbangoja visā ķermenī, un karstums ielija kājās un rokās līdz pat pirkstu galiem. Visas smaržas, kas vien bija šai salā,— apelsīnu, citronu ziedu, vīnogu, puķu — savijās ap viņu vienā mākonī. Ķermenis piepeši šķita neparasti viegls un brīvs, it kā atsvabinājies pats no savām zemes važām. Un tad Maikls izdzirda abus ganus smejamies.
— Dabūji zibens spērienu, ko?— uzsauca Fabricio, uzsizdams viņam pa plecu. Pat Kalo kļuva laipnāks, paplikšķināja Maiklam pa roku un draudzīgi noteica:— Rāmi, rāmi, puis!— Abi izturējās tā, it kā Maikls būtu laimīgi izkļuvis no kāda satiksmes negadījuma. Fabricio pasniedza viņam vīna pudeli, un Maikls iedzēra pamatīgu malku. Tas palīdzēja atgūties.
— Ko jūs tur muldat, sasodītie?— viņš izgrūda. Gani atkal iesmējās. Tad Kalo krietnajā sejā parādījās visdziļākās nopietnības izteiksme, un viņš paskaidroja:
— Zibens spērienu nevar noslēpt. Kad tas ķer, ikviens var redzēt. Ak tu kungs, mīļo cilvēk, no tā jau nav jākaunas — daudzi lūdz Dievu, lai dabūtu zibens spērienu. Tu esi laimīgs puisis.
Maikls gan nepriecājās, ka viņa izjūtas citiem tik skaidri redzamas. Bet kaut kas tāds ar viņu notika pirmo reizi mūžā. Tas nelīdzinājās agrās jaunības jūtu uzliesmojumiem, tas nelīdzinājās mīlestībai pret Keju, mīlestībai, kuras pamatā bija gan viņas pievilcība, gan saprāts, gan pretpolu — gaišā un tumšā — pievilkšanās spēks. Šī bija neremdināma, visu pārņemoša vēlēšanās iegūt; meitenes tēls bija neizdzēšami nogulsnējies viņa smadzenēs, un Maikls zināja, ka šis tēls turpmāk vajās viņu ik nakti un dienu, ja viņš meiteni neiegūs. Viņa dzīve bija vienkāršojusies, koncentrēta vienam mērķim, un viss pārējais kļuvis nenozīmīgs, pat ne mirkļa uzmanības vērts. Visus trimdas mēnešus viņš bija allaž domājis par Keju, kaut arī zināja, ka viņi vairs nevar būt ne mīlētāji, ne draugi. Viņš taču ir slepkava, mafioso, kurš izcietis «ugunskristības». Bet šobrīd Kejas tēls bija pilnīgi izgaisis no viņa apziņas.
— Es došos uz ciemu,— enerģiski noteica Fabricio,— un mēs uzzināsim, kas tā ir par meiteni. Kas zina, varbūt viņa vieglāk pieejama, nekā mums liekas. Zibens spērienam ir tikai vienas zāles, vai ne, Kalo?
Otrs gans svinīgā nopietnībā pamāja ar galvu. Maikls neteica ne vārda. Klusēdams viņš sekoja abiem ganiem, kuri devās lejup pa ceļu uz tuvējo ciemu, kura virzienā bija aizskrējis meiteņu pulciņš.
Ciema centrā, kā visur, atradās neliels laukums ar strūklaku. Ta kā to šķērsoja svarīgs satiksmes ceļš, tepat atradās arī vairāki veikali, vīna tirgotavas un mazs traktieris ar trim galdiņiem uz nelielas terases. Gani apsēdās pie viena no šiem galdiņiem, un Maikls viņiem pievienojās. Meitenes bija pazudušas bez pēdām. Ciems šķita kluss kā pamests, tuvumā skraidīja tikai mazi puišeļi un klaiņoja kāds ēzelis.
Traktiera saimnieks iznāca apkalpot viesus. Viņš bija neliela auguma drukns vīrs un pēc izskata gandrīz atgādināja punduri, taču viņa sveiciens bija laipns un jautrs.— Jūs te esat svešinieki,— viņš teica, nolicis uz galda šķīvi ar zirņiem,— tāpēc es jums ieteikšu, ko nobaudīt. Pamēģiniet manu vīnu. Vīnogas ir no maniem dārziem, un vīnu mani dēli brūvē paši. Viņi liek klāt apelsīnus un citronus. Tas ir labākais vīns visā Itālijā.