— Runa nav par to! — Hičkoks iesaucās, pietvīkdams dusmās par biedru acīm redzamo izvairīšanos. — Runa ir par to, vai mēs to pieļausim. Ko darīsim mēs?
— Nesaprotu, kādēļ mums vajadzētu iejaukties, — ierunājās Vercs. — Ja reiz tiešām tā nolemts, tad ta arī notiks un nekas nav līdzams. Tādas ir viņu paražas. Tas pieder pie viņu reliģijas, un mums gar to nav nekādas daļas. Mūsu darbs ir savākt zelta smiltis un pēc tam pazust no šās nolādētās zemes. Te spēj dzīvot vienīgi zvēri. Sitie tumšādainie velni taču arī ir tikai zvēri! Tā no mūsu puses būtu traki muļķīga rīcība.
— Es domāju tieši tāpat, — Hozs viņam pievienojās. — Mēs te esam četri vīri, no Jukonas un baltajiem cilvēkiem mūs šķir trīssimt jūdzes. Ko mēs varam iesākt pret pussimt indiāņu? Ja sastrīdēsimies ar viņiem, mums jā- lasas prom. Ja uzsāksim cīņu, mūs nožmiegs. Turklāt mēs esam uzgājuši zelta dzīslu, un es, dieva vārds, netaisos to pamest!
— Pareizi! — Vercs piebalsoja.
Hičkoks nepacietīgi pavērsās pret Zigmundu, kurš klusi d ungoja:
Paies gads, ienāksies atkal vīnogas, Steigšu mājup jāt.
— Jā, Hičkok, — puisis beidzot ierunājās, — esmu vienis pratis ar pārējiem. Ja piecdesmit indiāņu nosprieduši meiteni nogalināt, tad mēs tur nekā nespējam darīt. Kā viņi nāks mums virsū, tā no mums ne pēdu nepaliks. Un kas ar to būs līdzēts? Meitene tikpat paliks viņiem. Pret tautas ierašām var cīnīties tikai tad, ja tavā pusē ir pārspēks.
— Mums taču ir pārspēks! — iesaucās Hičkoks. — Četri baltie var droši stāties pretī četrsimt indiāņiem. Padomā jel par meiteni!
Zigmunds domīgi paijāja suni.
— Tieši par meiteni es domāju. Acis viņai ir zilas kā vasaras debesis un smejošas kā jūra vasarā, mati gaiši, tāpat kā man, un sapīti bizēs vīra rokas dclma resnumā. Viņa gaida mani tur, siltajā pusē. Gaida jau ilgi, un tagad, kad mērķis gandrīz sasniegts, negribu visu zaudēt.
— Man būtu kauns skatīties meitenes zilajās acīs un atcerēties melnās acis un to meiteni, kuras asinis lips pie tavām rokām, — Hičkoks dzēlīgi noteica; viņš pēc dabas bija godīgs un biedrisks un, lai darīja ko darīdams, nedomāja par sekām vai pašlabumu.
Zigmunds papurināja galvu.
— Tev neizdosies sajaukt man prātu, Hičkok, vai piespiest rīkoties kā jukušam tādēļ vien, ka tu pats esi jucis. Jādomā ar vēsu galvu un jāņem vērā fakti. Neesmu braucis šurp uzlabot veselību, turklāt mūsu iejaukšanās neko negrozīs. Jo ļaunāk meitenei, ja tas patiešām notiks, vairāk tur nav ko teikt. Tadas ir viņas cilts paražas, un mūsu atrašanās te šajā brīdī ir tīrā nejaušība. Tā viņi ir darījuši tūkstošiem gadu, tā izdarīs arī šoreiz un darīs vel nezin cik ilgi. Bez tam viņi nav mūsu ļaužu. Arī meitene ne. Nē, cs stingri palieku pie tā paša, ko teica Vcrcs un Hozs un …
Suņi ieņurdējās un saspiedās bariņā, un Zigmunds, spēji apklusis, sāka klausīties daudzu slēpju ņirkstēšanā pa sniegu. Ugunskura gaismas lokā cits pēc cita parādījās indiāņi — drūmi, liela auguma, zvērādās tērpušies vīri, kas neteica ne vārda, viņu ēnas sniegā spokaini lēkāja. Viens no viņiem — šarnanis — guldzošā balsī uzrunāja Sipsu. Seja viņam bija izraibināta mežonīgiem krāsu plankumiem, bet ap pleciem apmesta vilka āda, negantā, atplestā rīkle ar baltajiem zobiem rēgojās viņam uz galvas. Vairāk nekas netika runāts. Arī zeltrači nebilda ne vārda. Sipsu piecēlās un uzāva slēpes.
— Ardievu, ak, mans draugs, — viņa sacīja Hičkokam.
Taču vīrietis, kas sēdēja viņai līdzās uz kamanām, nekā neatbildēja, nepacēla pat galvu, kad indiāņi rindā cits aiz cita aizslīdēja piesnigušajā mežā.
Kaut arī viņam piemita lielas pielāgošanās spējas, viņš tomēr atšķirībā no daudziem citiem vīriešiem nekad nebija centies nodibināt tuvas attiecības ar Ziemeļu sievietēm. Viņa kosmopolītiskais raksturs nesaskatīja nekā peļama laulībā ar iezemiešu meitenēm. Viņa dzīves uzskati nebūtu tam bijuši par šķērsli. Viņam tikai nebija radusies tada vēlēšanās. Sipsu? Viņš labprāt patērzēja ar meiteni pie ugunskura, taču ne ar apziņu, ka viņš ir vīrietis un viņa — sieviete, drīzāk kā pieaugušais ar bērnu, un cilvēkam ar viņa raksturu šajā draudzībā nebija citu nolūku kā vien pādarīt mazliet jaukāku vienmuļo dzīvi. Tas bija viss. Kaut arī viņš pēc izcelsmes bija īsts jenkijs un uzaudzis Jaunanglijā, viņam bija karstas asinis un netrūka arī zināma bruņnieciskuma; dzīves praktiskā puse viņam lāgiem šķita gluži nenozīmīga, pat pretruna ar dziļākajām jūtām.
Viņš sēdēja klusēdams, noliektu galvu, juzdams sevī mostamies pirmatnēju spēku, varenāku par viņu pašu, juta sarosāmies savu senču nevaldāmo spēku. Vercs un Hozs ik pa brītiņam iesāņis paskatījās uz viņu, un šajos skatienos jautas tikko manāms, taču neapslēpjams nemiers. To juta arī Zigmunds. Hičkoks bija stiprs vīrs, un šo spēku viņi dažu labu reizi kopīgajās, briesmu pilnajās gaitas bija izjutuši uz savas ādas. Tādēļ viņi tagad ar zināmu ziņkāri un bailēm gaidīja, kas notiks, kad viņš sāks rīkoties.
Bet Hičkoks klusēja ilgi, ugunskurs jau sāka plēnēt, kad Vercs izstaipījās, nožāvājās un ieteicās, ka būtu laiks likties pie miera. Tad Hičkoks piecēlās un izslējās visā augumā.
— Esiet nolādēti pēdīgajās pekles ugunīs, gļēvie zaķ- pastalas! Es jūs vairs acīs negribu redzēt! — viņš mierīgi sacīja, bet viņa varenais spēks skanēja katrā vārdā, balss noskaņa pauda visciešāko apņēmību.
— Tagad, — viņš turpināja, — norēķināsimies, un lai tas notiek tādā veidā, kāds jums šķiet izdevīgāks. Man pieder ceturtā daļa iegūtā zelta, tā teikts mūsu līgumos. Esam izskalojuši divdesmit piecas vai trīsdesmit unces. Sameklējiet svarus. Sadalīsim zeltu. Un tu, Zigmund, nomēri man ceturto daļu pārtikas un noliec malā. Četri suņi pieder man, un man vajag vēl četru. Par suņiem samaksāšu jums ar savu inventārā un darba rīku daļu. Pieme- tīšu vēl savas sešas vai septiņas unces un rezerves šauteni ar patronām. Esat ar mieru?
Visi trīs vīri pagājās nostāk apspriesties. Kad viņi atgriezās, Zigmunds runāja visu vārdā:
— Mēs ar tevi norēķināsimies godīgi, Hičkok. No visa tu dabūsi savu ceturto tiesu, ne vairāk, ne mazāk; vari to ņemt līdzi vai atstāt. Suņi mums ir vajadzīgi ne mazāk kā tev, tātad tu dabūsi savus četrus, ne vairāk. Ja nevēlies saņemt savu daļu inventāra un darba rīku, ta ir tava darīšana. Ja gribi — ņem, ja negribi — atstāj.
— Viss pēc likuma burta, — Hičkoks grīni iesmējās. — Lai iet! Esmu ar mieru. Tikai pasteidzieties! Nevaru sagaidīt, kad tikšu prom no šīs nometnes un no jums, salašņas.
Visu sadalīja, nerunājot ne vārda. Hičkoks sakrāva savu trūcīgo mantību vienās kamanās, savāca un iejūdza savus četrus suņus. Inventāru un darba rīkus viņš neaiztika, toties iemeta kamanās pusduci suņu iejūgu un izaicinoši nolūkojas pārējos, vai tie ko neteiks. Taču tie tikai paraustīja plecus un nolūkojās, kā viņš pazūd mežā.
Pa sniegu uz vēdera lida cilvēks. Abās pusēs tumši rēgojās ar aļņadām nosegtās indiāņu nometnes teltis. Šur tur kāds izbadējies suns iegaudojās vai uzņerkstēja savam kaimiņam. Viens pat sāka tuvoties cilvēkam, kas līda pa sniegu, bet cilvēks sastinga. Suns ošņādamies pieskrēja tuvāk, tad vēl tuvāk, līdz varēja piegrūst purnu nepazīstamajam priekšmetam, kura, tumsai iestājoties, sniegā vēl nebija. Tad Hičkoks, jo rāpotājs bija viņš, piepeši pietraucās kājās, ar kailu roku sagrābdams dzīvnieka pinkaino kaklu. Sunim šis tvēriens nozīmēja galu; kad cilvēks nometās zemē un līda tālāk, suns palika guļam zvaigžņu gaismā ar pārlauztu sprandu.