Džeralda Darela Labākais mantojums
Sastādījusi Lī Darela
PATEICĪBA
Kamēr es 1995. gada rudenī laiskojos pa Madagaskaru un Ziemeļameriku, Džeimss Rodžerss pārlasīja visus Džerija darbus un izrakstīja daudzas piezīmes. Vēlāk mēs apsēdāmies viņa virtuvē pie galda un apspriedām šīs grāmatas saturu; Gūčs tostarp rāmi snauda uz paklāja pie sildītāja. Paldies, Džeims, par ieguldīto laiku un rūpēm!
BEKINGEMAS PILS
Lūgums uzrakstīt priekšvārdu šai Džeralda Darela darbu antoloģijai mani iepriecināja vairāku iemeslu dēļ. Droši vien visnozīmīgākais no iemesliem ir tāds, ka grāmatā atspoguļojas patiesi ievērojama cilvēka unikālais talants izpaust sevi ar rakstīto vārdu. Tas ļāva finansēt pilnīgi jaunas koncepcijas zvērudārza rašanos - zvērudārzs kā apdraudēto sugu patvēruma un vairošanās vieta.
Manas atmiņas par Džerija grāmatām saistās, piemēram, ar braucienu vilcienā uz Liverpūli, kad lasīju "Manu ģimeni un citus zvērus" un ar savām nemitīgajām, negaidītajām smieklu brāzmām piesaistīju sev vaicājošus, uzjautrinātus, piktus vai varbūt vienkārši skaudīgus skatienus. Lasot aprakstus par viņa mājas lutekļiem, to izdarībām un iedarbību uz dažādiem ģimenes locekļiem, nebija iespējams skaļi nesmieties.
"Noķeriet man kolobusu" ieveda mani Džerija ceļojumu pasaulē. Šajā grāmatā viņš viegli, ar dabisku humoru uzsvēra, cik sarežģītas ir attiecības starp sugām, to dzīves vidi un cilvēka atbildību, lai noturētu visu līdzsvarā.
Džērsijas Brīvās dabas aizsardzības trests un zoodārzs ir paraugs visai pasaulei, kā mācībās un praksē pavairot apdraudētās sugas nebrīves apstākļos, kā tās no jauna atgriezt dabiskajā vidē un aprūpēt, bet tieši šā, viena cilvēka novērojumu, pieredze un apņēmība ļāva teorijai kļūt par praksi. Grāmata stāsta par ievērojamu cilvēku, uzrunā mūs ar viņa darbu fragmentiem, kurus izraudzījusies viņa spējīgā un apņēmīgā atraitne Lī, kas vienmēr bijusi Les Augrēs Manor komandas nozīmīga dalībniece un nu labprāt uzņēmusies turpināt Džerija mūža darbu.
Džerija darbs nav beidzies, un mēs visi saprotam, cik svarīgi turpināt un plaši atbalstīt Džērsijas Brīvās dabas aizsardzības trestu. Arī šī grāmata ir daļa atbalsta.
Viņas Augstība princese Anna, Džērsijas Brīvās dabas aizsardzības tresta patronese
IEVADS
Pirmo reizi Džeralds Darels mani uzrunāja 20. gadsimta septiņdesmito gadu vidū Madagaskaras dienvidaustrumu misijas nama bēniņos. Misijā biju apmetusies, kad viesuļvētra bija sagrāvusi manu mazo vasaras namiņu. Tajā pašā viesuļvētras dienā ar militāru apvērsumu tika gāzta Madagaskaras valdība, nedarbojās nekādi sakaru līdzekļi, starptautiskie lidojumi bija atcelti, tādēļ man nācās samierināties ar nenosakāma ilguma uzturēšanos šajā valstī, kaut gan tikko biju beigusi savas pusotru gadu ilgās studijas doktorantūrā un dedzīgi vēlējos atgriezties mājās. Taču tobrīd es misijas bibliotēkā biju sameklējusi "Manu ģimeni un citus zvērus". Atlaidusies salmu cisās, es kopā ar savu tuvāko kompanjonu - augļēdāju sikspārni - lāktura gaismā lasīju šo grāmatu, un dzīve pēkšņi vairs nešķita tik drūma. Patiesībā Džerija aprakstītā dzīve bija brīnišķīga - dzīvnieku, saules gaismas un laimes pilna, es smējos bez gala, nepārprotami mulsinādama man pie rokas pieķērušos sikspārni.
Mana nākamā saskarsme ar Džeriju notika divus gadus vēlāk, kad ASV ieguvu akadēmisko grādu. Tolaik jau zināju, ka viņš sarakstījis daudzas grāmatas, kurās ne tikai brīnišķīgi attēlojis visās pasaules malās sastaptos dzīvniekus, bet arī aizkustinoši rāda, kas ar tiem notiek, kad augošā cilvēku populācija kā paisuma vilnis izposta viņu pasauli. Es ari uzzināju, ka viņš kādā no Normandijas grupas saliņām - Džērsijā - nodibinājis pavairošanas patvērumu visapdraudētākajām sugām. Varat iedomāties manu sajūsmu, kad vairāki profesori nolēma sarīkot viesības par godu izcilā rakstnieka un dabaszinātnieka vizītei universitātē un ielūdza arī mani! Kad mans varonis ienāca istabā, visa telpa pēkšņi it kā iezaigojās viņa apbrīnojamās personības spožumā. Tovakar es sarunājos tikai un vienīgi ar Džeriju. Viss pārējais, tā sakot, jau ir vēsture: es aizbraucu uz Džērsiju (kur drīz vien pārliecinājos, cik maldīgs bijis mans priekšstats par salu kā vienu vienīgu apdraudēto sugu pavairošanas centru - lai man piedod draugi salinieki!), iesaistījos Brīvās dabas aizsardzības tresta un zoodārza darbībā, kopā ar Džeriju apceļoju Kanādu, Franciju, Kostariku un manu iemīļoto Madagas- karu; kādā Spānijas pilī, Džerijam lūkojoties man pār plecu, pieliku punktu savas doktora disertācijas nobeigumā, un mēs salaulājāmies manu vecāku Tenesī štata mājas dārzā - vijolīšu un meža zemenīšu pilnā maurā, ko ieskāva ziedošas acālijas un kizila krūmi.
Tas viss izklausās pēc skaistas pasakas - vienkārši - tāda tā arī bija, un tā turpinājās. Mēs kopā apceļojām vairākas valstis, sarakstījām vairākas grāmatas un organizējām daudzas televīzijas pārraides; visas šīs darbības saistījās ar savvaļas dabu un cilvēkiem, kas centās to aizsargāt. Reizumis mēs patvērāmies savā mazajā namiņā Francijas dienvidos - garigā; mēs tur gatavojām saviem draugiem maltītes ar timiānu un rozmarīnu, kas auga kalnu nogāzēs, vērojām, kā kāpuri pārvēršas tauriņos un kā vāveres pilnām mutēm mielojas ar priežu čiekuriem. Taču mēs allaž atgriezāmies Džērsijā - zoodārzā, Džērsijas Brīvās dabas aizsardzības tresta galvenajā mītnē, ko Džerijs bija nodibinājis jau 1963. gadā, - pie mūsu brīnišķīgajiem dzīvniekiem un nepārspējamās komandas, kas tos aprūpēja.