Dzīvās dabas aizsardzība gan mūsu pašu, gan nākamo paaudžu labā ir gan gigantisks, gan komplicēts pasākums. Pasaulē ir daudz valstu, kur, kā jau minēju, dzīvniekiem piešķir aizsardzību "uz papīra", jo valdība gan izdod likumu kāda noteikta radījuma aizsardzībai, taču nepiešķir pietiekami daudz naudas, lai rezervāta projektu īstenotu, nedz arī nodrošina pietiekami lielus līdzekļus, kas ļautu reiz izveidotā rezervāta darbību pienācīgi kontrolēt. Es kādā valstī apvaicājos par rezervātiem, atbildīgais par faunas saglabāšanu atritināja milzu karti, kas bija noklāta ar zaļiem plankumiem. Viņš man lepni paskaidroja, ka visi šie plankumi esot rezervāti. Pēc tam es kā neviļus apvaicājos, vai šo teritoriju izvēli pārvēršanai rezervātos apstiprinājuši zoologi, ekologi vai biologi. "Nav gan," atbildīgā amatpersona atteica, "tādiem pasākumiem trūkstot naudas." Es turpināju izprašņāt, vai teritorijās - iespaidīgajos zaļajos laukumos - veikti pētījumi par to, kādi dzīvnieki tur sastopami un cik tur piemēroti dzīves apstākļi. Arī tas nebija darīts, jo, kā atbildīgais paskaidroja, valdībai nepietiekot līdzekļu vajadzīgo speciālistu algošanai… Vaicāju, vai šajos rezervātos vismaz notiek patrulēšana? Nē, nevarot atļauties algot sargus vai uzraugus… Tātad patiesībā zaļie plankumi skaistajā kartē nenozīmēja neko.
Kā jau teicu, šādus aizbildinājumus nākas dzirdēt praktiski katrā pasaules valstī, kur pastāv vides un faunas aizsardzības noteikumi, un ir arī daudz tādu valstu, kur nav izdota vispār nekāda likumdošana. Dabas aizsargi to apzinās un dara visu, kas viņu spēkos, taču process virzās uz priekšu lēni. Bīstos, ka līdz dabas aizsardzības likumu ieviešanai dzīvē mēs būsim zaudējuši vēl daudzas dzīvnieku sugas.
Attīstītākajās valstīs ir daudz ornitologu vai citu dabas pētnieku klubu, apvienību un biedrību, kuras dara visu, kas viņu spēkos, lai glābtu vietējo faunu. Plašākos mērogos darbojas Starptautiskā dabas aizsardzības savienība, Pasaules dabas fonds un citas. Varu ar prieku teikt, ka daudzos gadījumos šīs organizācijas darbojas sekmīgi. Tās, piemēram, glābušas milzīgu teritoriju Spānijā - sešsimt divdesmit piecus akrus plašo Gvadalkiviru. Austrālijā tām izdevās no jauna atrast kādu krūmu putnu sugu, ko jau uzskatīja par izmirušu. Nelaimīgā kārtā putna ligzdošanas vieta atradās teritorijā, kur bija plānots celt lielu pilsētu. Vēl pirms piecdesmit gadiem būtu uzskatīts, ka putns savu ligzdošanas vietu izvēlējies ārkārtīgi nepārdomāti un pilsētas būvniecību tas nebūtu apturējis, taču tagad projekts tika pārplānots tā, lai putns varētu mierīgi dzīvot savā rezervātā. Šādi piemēri vieš cerību, taču tumšo plankumu joprojām ir daudz vairāk nekā gaišo.
Vienlaikus ar centieniem saglabāt dzīvniekus viņu dabiskajā vidē varam darīt arī ko citu, un tāpēc es nodibināju savu trestu. Daudzas dzīvnieku sugas izglābušās tieši tādēļ, ka tām zoodārzos dota iespēja vairoties speciālistu uzraudzībā. Tas, protams, nav labākais risinājums, taču tik un tā pasargā sugas no pilnīgas izzušanas, un pastāv cerības, ka kādreiz nākotnē, kad attiecīgā dzīvnieka mītnes zemē dabas aizsardzības likumi būs ievirzīti pareizajās sliedēs, mēs varēsim no zoodārzos izaudzētā kodola pārcelt dzīvniekus atpakaļ uz mājām. Šādā veidā izglābto dzīvnieku saraksts ir garš un iespaidīgs. Tāds ir, piemēram, Dāvida briedis, kas nonāca uz izmirstības sliekšņa Ķīnas Bokseru dumpja laikā. Par laimi, Bedfordas hercogs savāca visus Dāvida briežus, kādus spēja sameklēt Eiropas zoodārzos, un iemitināja savos Voburnas īpašumos, kur brieži lieliski iejutās un savairojās. Kad ganāmpulks bija pietiekami liels, vērtīgo dzīvnieku pāri ceļoja uz zoodārziem visā pasaulē un nesen nosūtīti arī atpakaļ uz mājām - Ķīnu. Ja Ķīnā izdosies briežus sekmīgi pavairot - un nav iemesla, kāpēc lai tas neizdotos — tieši viņu vajadzībām varēs ierīkot pienācīgi vadītu un uzraudzītu rezervātu, un Dāvida brieži atkal dzīvos brīvā dabā. Vēl viens piemērs ir Havaju zosis. Šis brīnišķīgais putns jau bija gandrīz izmiris, taču, pateicoties Havaju valdības iestāžu saprātīgajai rīcībai un Pītera Skota tālredzībai, izglābts no drošas iznīcības. Šādā pašā veidā izdevies palīdzēt sumbram, bizonam, Saigas antilopei, Prževaļska zirgam un citiem, tomēr vēl daudz vairākām sugām palīdzība ir ārkārtīgi nepieciešama.
Manis izveidotais trests cenšas veikt tieši šo funkciju. Es saprotu, ka tas ir tikai sīks ritentiņš mūsdienu komplicētajā dabas aizsardzības mehānismā, taču ceru, ka gana nozīmīgs. Trests nav izveidots vien tādēļ, lai tajā dzīvniekus turētu būros. Es to uzlūkoju kā rezervuāru - tādu kā noenkurotu šķirstu, kurā es ceru vēl ilgi vākt un pavairot tos dzīvniekus, kuriem vissteidzamāk nepieciešama palīdzība. Un kaut kad nākotnē mēs būsim spējīgi pārvest šos dzīvniekus viņu īstajās mājās. Es ar prieku slēgtu trestu jau rīt, ja atklātos, ka pēc tā vairs nav vajadzības. Tomēr šobrīd baidos, ka tas vēl ir ļoti vajadzīgs, un es vēlos, kaut redzētu līdzīgus trestus veidojamies visā pasaulē.