Es zināju, ka pagūšu iztīrīt verandu, pirms ģimene atgriežas no pilsētas, taču savā sajūsmā biju pilnīgi aizmirsis faktu, ka viesistabā Leslijs atgūstas no slimības. Bruņurupuča iekšu smaka - tik kodīga, ka bija gandrīz saredzama - cauri balkonam ieplūda istabā un ieskāva dīvānu, uz kura Leslijs gulēja. Pirmais mani par katastrofu brīdināja asinis stindzinošs rēciens no viesistabas. Iekams es paguvu kaut ko saprātīgu iesākt, Leslijs, segās ievīstījies, parādījās balkona durvīs.
- Kas tā, sasodīts, par atbaidošu smirdoņu? - viņš aizsmacis noprasīja. Tad, tiklīdz mana brāļa skatiens krita uz gabalos sadalīto bruņurupuci un tā uz akmens plāksnēm glīti sarindotajiem iekšējiem orgāniem, viņa acis izspiedās un seja ieguva heliotropa nokrāsu. - Ko tas, pie velna, nozīmē?
Es mazliet bikli paskaidroju, ka tas ir bruņurupucis, kuru es patlaban secēju. Cerēdams samulsināt Lesliju ar detaļām, es steidzīgi ņēmos skaidrot, ka tā ir mātīte. Lūk, te viņš var aplūkot tās apburošās olas, kuras biju izcēlis no bruņurupucienes iekšām.
- Pie joda viņas olas! - Leslijs kliedza tā, ka tas izklausījās pēc dīvaina viduslaiku lāsta. - Dabū to draņķi prom no šejienes! Tas piesmirdinājis visu māju.
Es sacīju, ka sekcija ir jau gandrīz pabeigta un ka esmu nolēmis visas bruņurupuča mīkstās daļas aprakt, paturot tikai skeletu, ko grasos pievienot savai kolekcijai.
- Neko tādu tu nedarīsi, - Leslijs auroja. - Tu tūlīt pat ņemsi un apraksi visu to sasodīto draņķi. Tad drīksti nākt atpakaļ un izberzt verandu.
Trača pievilināta, balkona durvīs līdzās Leslijam parādījās mūsu ķēkša Lugarēcija. Viņa jau atvēra muti, lai apjautātos par šā skandāla būtību, kad pusceļā viņu trāpīja bruņurupuča smaka. Lugarēcijai pastāvīgi sagādāja raizes piecpadsmit vai sešpadsmit kaites, kuras viņa loloja ar mīlestību, kādu citi cilvēki veltī balkona puķēm vai pekiniešiem. Konkrēti šajā laikā viņai vislielākās nepatikšanas sagādāja vēders. Rezultātā viņa divas vai trīs reizes vārgi ierāva elpu kā zivs, aizžņaugtā balsī izdvesa "Svētais Spiridon!" un ieslīga Leslija rokās labi tēlotā bezsamaņā.
Man par šausmām, tieši tajā mirklī pa piebraucamo ceļu tuvojās auto ar pārējiem ģimenes locekļiem un apstājās pie verandas.
- Sveiks, mīļais, - māte teica, izkāpa no mašīnas un devās augšup pa kāpnēm. - Vai tev bija jauks rīts?
Pirms vēl es paguvu kaut ko atbildēt, bruņurupucis, tā sakot, aizsteidzās man priekšā. Māte pāris reižu savādi iekliedzās, gluži kā žagodamās, izrāva mutautiņu un piespieda sev pie deguna.
- Kas te tik drausmīgi smird? - viņa apslāpēti noprasīja.
- Tas sasodītais puika! - Leslijs rēca no balkona un veltīgi pūlējās atbalstīt vaidošo Lugarēciju pret durvju aplodu.
Pa to laiku Larijs un Margo bija piebiedrojušies mātei uz kāpnēm un ieraudzījuši uzšķērsto bruņurupuci.
- Kas…? - Larijs iesāka, un tad arī viņu sagrāba konvulsīva klepus lēkme. - Tas sasodītais puika, - viņš elsa.
- Jā, mīļais, - māte caur mutautiņu apstiprināja. - Leslijs man tikko pateica.
- Tas ir atbaidoši, - Margo vaimanāja, vēdinādamās ar mutautiņu. - Izskatās pēc dzelzceļa katastrofas.
- Kas tas ir, mīļais? - māte man vaicāja.
Es paskaidroju, ka tas ir ārkārtīgi interesants knābjainais bruņurupucis - mātīte ar olām.
- Un tev noteikti vajadzēja to sakapāt te, verandā? - māte aizrādīja.
- Tas puika ir traks! - Larijs ar pārliecību paziņoja. - Visa māja smird kā sasodīts vaļu medību kuģis.
- Es nudien domāju, ka tev vajadzēs to visu aiznest kaut kur citur, mīļais, - māte teica. - Mēs nevaram pieļaut šo smaku mājas priekšā.
- Liec viņam aprakt to draņķi! - Leslijs pavēlēja, vēl ciešāk ietldamies segās.
- Kāpēc tu neatdod viņu adopcijai kādā eskimosu ģimenē? - Larijs noprasīja. - Viņiem ļoti garšo trāns, tārpi un tamlīdzīgas preteklības.
- Larij, neesi riebīgs! - Margo noskurinājās. - Viņi nevar ēst kaut ko tādu. Man kļūst nelabi no domām vien.
- Es domāju, mums vajadzētu iet iekšā, - māte vārgi ierosināja. - Varbūt tur tik ļoti nesmirdēs.
- Te smird vēl trakāk, ja tas vispār iespējams, - Leslijs auroja no balkona.
- Džerij, mīļais, tev te viss jāsatīra, - māte izrīkoja, ļoti uzmanīgi lavierēdama starp bruņurupuča iekšām, - un jādezinficē akmens plāksnes.
Ģimene iegāja mājā, un es ķēros pie bruņurupuča palieku iztīrīšanas no verandas. Līdz manām ausīm atplūda viņu niknās, strīdīgās balsis.
- Sasodīts uzbrukums, - Leslijs klāstīja. - Es tur gulēju un mierīgi lasīju, kad mani pēkšņi sagrāba pie rīkles.
- Pretīgi, - Margo teica. - Nebrīnos, ka Lugarēcija noģība.
- īstais laiks sagādāt viņam nākamo privātskolotāju, - Larijs paziņoja. - Tu, cilvēks, atstāj māju uz piecām minūtēm un atgriezies ieraugi viņu izķidājam Mobiju Diku tieši mājas priekšā!
- Esmu pārliecināta, ka viņš negribēja nodarīt neko ļaunu, - māte labinājās, - bet no zēna puses to darīt verandā bija diezgan muļķīgi.
- Muļķīgi! - Larijs dzēlīgi teica. - Nākamos sešus mēnešus mums nāksies taustīties apkārt pa māju gāzmaskās.
Es sakrāvu bruņurupuča atliekas ķerrā un aizvedu uz kalna virsotni aiz villas. Tur es izraku bedri un apglabāju rāpuļa mīkstās daļas, tad noliku bruņas un skeletu līdzās draudzīgam skudru pūznim, kura iemītnieces jau agrāk bija man pamatīgi palīdzējušas, noskrubinādamas kaulus tīrus. Ievērojamākais, kam skudras līdz šim tika ķērušās klāt, bija ļoti liela zaļā ķirzaka, tāpēc mani stipri interesēja, ko viņas spēs padarīt bruņurupucim. Skudras metās pie bruņurupuča, taustekļus dedzīgi vicinādamas, tad apstājās, kādu brīdi pārdomāja, noturēja īsu apspriedi un beidzot nozuda atpakaļ pūzni. Acīmredzot pat skudras bija pret mani. Es nomākts atgriezos villā.