- Tajā zooveikalā ielas galā ir parādījusies darba vieta, - es ieminējos mātei.
- Tiešām, dārgais? - māte teica, nemaz neklausīdamās.
- Jā. Tur esot vajadzīgs jauns, uzticams asistents. Es… es domāju pieteikties, - bezrūpīgi teicu.
- Kāda laba doma, - Larijs piezīmēja. - Varbūt tu tur varēsi turēt visus savus zvērus.
- Es gan nedomāju, dārgais, ka viņam to atļaus, - māte šaubījās.
- Kā tev liekas, cik par tādu darbu varētu maksāt? - es prātoju.
- Jādomā, ne pārāk daudz, - Larijs atteica. - Šaubos, vai tu atbildīsi tam, ko viņi uzskata par uzticamu.
- Vienalga, kaut ko taču man maksās, vai ne? - es neatlaidos.
- Vai tu jau esi tajos gados, lai tevi varētu pieņemt darbā? - Larijs apjautājās.
- Man jau ir gandrīz sešpadsmit, - es atteicu.
- Nu ko, tad ej un pamēģini, - Larijs ierosināja.
Tā nu nākamajā rītā es aizgāju uz zooveikalu, atvēru durvis un iegāju iekšā. Tieviņš, tumsnējs, maza auguma cilvēks ar lielām brillēm raga ietvaros pārdejoja pāri telpai pie manis.
- Labrīt! Labrīt! Labrīt, ser! - viņš teica. - Kā varu pakalpot?
- Jums, ēēē… jums vajadzīgs asistents, - es iesāku.
- Asistents, - veikala īpašnieks atkārtoja. - Vai tu gribi teikt, ka meklē darbu?
- Ēēē… jā, - es atbildēju.
- Vai tev ir kāda pieredze? - viņš šaubīdamies jautāja.
- O, jā, man ir papilnam pieredzes, - es apgalvoju. - Es vienmēr esmu turējis rāpuļus, zivis un tamlīdzīgas radības. Man šobrīd ar tiem ir pilna māja.
Mazais vīriņš skatījās uz mani.
- Cik tev gadu? - viņš jautāja.
- Sešpadsmit… gandrīz septiņpadsmit, - es sameloju.
- Labi, - viņš teica. - Zini, es nevaru solīt ļoti lielu algu. Līdzekļi personāla uzturēšanai šajā veikalā ir kaut kas neparasts. Bet mēs varētu sākt ar mārciņu un desmit šiliņiem.
- Tas derēs, - es teicu. - Kad man jāsāk?
- Labāk būtu pirmdien, - viņš atbildēja. - Pirmdien, jo tad
mums būtu skaidrība ar norēķiniem. Citādi mums te būs īsts
>
juceklis, vai ne? Tā, mans vārds ir Romillijs.
Es pateicu viņam savu vārdu, mēs diezgan oficiāli sarokojāmies un tad stāvējām, skatīdamies viens uz otru. Bija skaidri redzams, ka Romillija kungs līdz šim nevienu nav nodarbinājis un īsti nezina, kā tas darāms. Nolēmu, ka varbūt varētu viņam palīdzēt.
- Varbūt jūs tagad varētu parādīt man veikalu, - es ierosināju, - un īsumā pastāstīt, ko man vajadzēs darīt.
- Ak, tā ir teicama doma, - Romillijs atsaucās. - Teicama doma.
Viņš metās dejot apkārt pa veikalu, plivinādams rokas kā tauriņa spārnus, un ierādīja man, kā tīrīt akvārijus, kā iebirdi- nāt miltu tārpus varžu un krupju sprostos, kur stāv suka un slota grīdas slaucīšanai. Zem veikala telpām atradās plašs pagrabs, kur glabājās visdažādākā zivju barība, tīkli un tamlīdzīgas lietas; tur atradās arī krāns, no kura ūdens pastāvīgi pilēja lielā bļodā, kurā atradās kaut kas tāds, kas pirmajā mirklī atgādināja jēlu aitas sirdi. Aplūkojot tuvāk, tas izrādījās cieši savelts pavedienveidīgu tārpu bumbulis. Sie koši sarkanie tārpiņi ir visu zivju, arī dažu rāpuļu un abinieku iecienīta barība. Es atklāju, ka bez pievilcīgajiem, skatlogos izliktajiem dzīvniekiem veikalā ir vēl milzīgs daudzums citu radījumu - sprosti ar ķirzakām, krupjiem, bruņurupučiem, sīrupaini spīdīgām čūskām, akvāriji ar slapjām, gaisu kampjošām vardēm un tritoniem, kuru kruzuļainās astes atgādināja garos jūras vimpelīšus. Pēc tik ilgiem mēnešiem, ko biju pavadījis sausajā, putekļainajā un izkaltušajā Londonā, šis veikals man šķita īsts Ēdenes dārzs.
- Tā, - Romillija kungs atsāka, kad bija man visu izrādījis, - tu sāksi pirmdien, ja? Tieši deviņos. Nenokavē, labi?
Es nepateicu Romillija kungam, ka vienīgi nāve spētu mani aizkavēt ierasties šeit pirmdien tieši deviņos.
Tā nu pirmdien, bez desmit minūtēm deviņos, es jau pastaigājos pa ietvi veikala priekšā, un drīz vien parādījās Romillija kungs, ģērbies garā, melnā mēteli un melnā platmalē, melodiski šķindinādams atslēgu saišķi.
- Labrīt, labrīt! - viņš trallināja. - Priecājos, ka esi laikā. Labs sākums.
Mēs iegājām veikalā, un es ķēros pie sava pirmā dienas darba - gandrīz pilnīgi tīrās grīdas izslaucīšanas, pēc tam apstaigāju akvārijus, barojot zivis ar maziem posmoto tārpu mudžek- līšiem.
Ļoti drīz es atklāju, ka Romillija kungs, kaut gan bija jauks cilvēks, tomēr ļoti maz zināja par aprūpējamajiem radījumiem - lai man nenāktos teikt, ka nezināja neko. Lielākā daļa sprostu, tāpat ari zivju akvāriju, no to iemītnieku viedokļa bija ļoti neveiksmīgi iekārtoti. Romillija kungs darbojās arī saskaņā ar teoriju: ja esi iesācis barot dzīvnieku ar viena veida barību, tad turpini to darīt bez pārmaiņām. Es nolēmu, ka man jāpārņem savās rokās gan sprostu iekārtošana, gan aprūpējamo radījumu dzīves apstākļu uzlabošana, taču zināju, ka man jābūt piesardzīgam, jo Romillija kungs bija augstākajā mērā konservatīvs.
- Vai jums nešķiet, Romillija kungs, ka ķirzakām, krupjiem un pārējiem varētu patikt iebaudīt kaut ko citu, nevis tikai miltu tārpus? - es kādu dienu iejautājos.
- Kaut ko citu? - Romillija kunga acis aiz brillēm izbrīnā iepletās. - Kādu gan vēl citu barību varētu tiem dot?
- Nu, - es teicu, - kā būtu ar mitrenēm? Es savus rāpuļus vienmēr baroju ar mitrenēm.
- Vai tu esi pārliecināts? - mans darba devējs šaubījās.
- Pilnīgi pārliecināts, - es apstiprināju.
- Tās taču nenodarīs viņiem nekādu ļaunumu, vai ne? - viņš bažīgi jautāja.