- Nē, - es apgalvoju, - viņiem ļoti garšo mitrenes. Tās padara diētu daudzveidīgāku.
- Bet kur mēs tās ņemsim? - Romillija kungs bezcerīgi jautāja.
- Domāju, parkos to ir pa pilnam, - es teicu. - Paskatīšos, vai varu kādas salasīt, labi?
- Ļoti labi, - Romillija kungs negribīgi piekrita, - ja vien tu esi pilnīgi pārliecināts, ka tas nenodarīs dzīvniekiem kādu ļaunumu.
Tā nu es pavadīju veselu pēcpusdienu parkā un pielasīju ļoti lielu kārbu ar mitrenēm; noglabāju tās pagrabā trūdošās lapās, un, kad nolēmu, ka miltu tārpi sākuši vardēm, krupjiem un ķirzakām apnikt, pamēģināju tiem dot miltu vabolītes, bet, kad šķita, ka dzīvnieki arī tās atēdušies, liku tiem priekšā mitrenes. Sākumā Romillija kungs mēdza blenzt krātiņos ar tik bažīgu sejas izteiksmi, it kā paredzētu, ka atradīs visus rāpuļus un abiniekus beigtus. Bet, kad viņš atklāja, ka tie no jaunās barības ne tikai atkopjas, bet arī sāk savos sprostos kurkstēt, viņa sajūsmai vairs nebija robežu.
Mans nākamais mazais sasniegums saistījās ar diviem ļoti lieliem, labsirdīgiem Ziemeļāfrikas leopardkrupjiem. Romillija kunga priekšstats par Ziemeļāfriku bija - nebeidzams tuksnesis, kur saule kveldē dienu un nakti un kur temperatūra ne mirkli nenoslīd zem 190° [2] ēnā, ja tāda vispār kaut kur atrodama. Saskaņā ar šo pārliecību viņš abus nabaga krupjus bija ievietojis nelielā kastē ar stikla sienu un divām spožām elektriskām spuldzēm virs tās. Abi tupēja uz baltu smilšu kaudzes, kur nebija neviena akmens, zem kura paslēpties, un temperatūra nokritās vienīgi nakti, kad veikalā tika izslēgta gaisma. Rezultātā krupju acis bija aizmiglojušās un izskatījās, it kā viņi slimotu ar kataraktu, āda kļuvusi sausa un plēkšņaina, bet pēdas noberztas jēlas.
Es zināju, ka piedāvājums izdarīt kaut ko tik radikālu kā pārvietot abus krupjus uz jaunu, mitrām sūnām izklātu sprostu Romillija kungam būtu licies neprātīgs, tāpēc sāku paslepšus un centos padarīt krupju dzīvi mazliet laimīgāku. Vispirms nočiepu mātes virtuvē drusku olīveļļas un brīdī, kad veikala īpašnieks aizgāja pusdienot, iemasēju ar to abu krupju ādu. Tas mazināja ādas plēkšņainumu. Tad es no aptiekāra dabūju ziedi, iepriekš viņam par lielu uzjautrinājumu pastāstījis, kādam nolūkam man tā vajadzīga, un ierīvēju krupju pēdas. Tas palīdzēja, tomēr pilnīgi pušumus nesadziedēja. Sadabūju arī mazliet Zeltacs balzama, kas parasti domāts suņiem, un ar apbrīnojamiem panākumiem lietoju krupju acu ārstēšanai. Turklāt katru reizi, kad Romillija kungs aizgāja pusdienot, es tiem sarīkoju siltu dušu, par ko abi ļoti priecājās. Viņi tupēja, laipnīgi kampdami gaisu un mirkšķinādami acis, un, ja es novirzīju strūklu sāņus, tie nadzīgi šļūkāja pāri krātiņam, lai tikai atkal nokļūtu zem ūdens. Kādu dienu es ieliku krātiņā gabaliņu sūnu, un abi krupji tūlīt pat paslēpās zem tā.
- O, paskatieties, Romillija kungs! - es iesaucos labi tēlotā izbrīnā. - Es kļūdas pēc biju ielicis krupju krātiņā mazliet sūnu, un, liekas, viņiem tās patīk.
- Sūnas? - Romillijs pārjautāja. - Sūnas? Bet viņi taču dzīvo tuksnesī!
- Nu, manuprāt, dažviet ari tuksnesī ir mazliet augu, - es aizrādīju.
- Es domāju, ka tur ir tikai smiltis, - Romillija kungs apgalvoja. - Tikai smiltis. Cik vien tālu acs var redzēt.
- Nē, domāju, ēēē… tur ir gan daži mazi kaktusi, un tamlīdzīgi, - es teicu. - Lai nu kā, viņiem tas patīk, vai ne?
- Pilnīgi noteikti patīk, - Romillija kungs piekrita. - Vai tev liekas, ka mums vajadzētu atstāt sūnas tur iekšā?
- Jā, - es teicu. - Varbūt pielikt drusku klāt?
- Nedomāju, ka tas nodarīs viņiem kādu ļaunumu. Viņi taču nevar sākt sūnas ēst un aizrīties, vai ne? - viņš bažīgi jautāja.
- Nedomāju vis, ka viņi tā darīs, - es pārliecinoši apgalvoju.
Tā nu manu skaisto krupju sprostā turpmāk atradās sūnas,
kurās paslēpties, un, kas vēl svarīgāk, sūnu spilvens, uz kura tupēt, tā ka viņu pēdas drīz pilnīgi sadzija.
Pēc tam es pievērsu uzmanību zivīm, jo jutu, ka arī viņām, kaut gan tām ļoti garšoja tārpiņi, vajadzīgas zināmas pārmaiņas ēdienkartē. >
- Vai nebūtu iespējams, - es izmēģinādams ieminējos misteram Romillijam, - iebarot zivīm dažas dafnijas?
Dafnijas ir mazas ūdensblusiņas, kuras mums sūtīja no fermas, kas apgādāja veikalu ar visa veida produkciju pārdošanai - ūdenszālēm, ūdens gliemežiem un saldūdens zivīm. Un dafnijas mēs mēdzām pārdot zivtiņu turētājiem mazos podiņos kā zivju barību.
- Dafnijas? - Romillija kungs apjuka. - Barot zivis ar dafni- jām? Bet viņas taču tās neēdīs, vai ne?
- Jā, bet, ja zivis neēd dafnijas, kāpēc mēs tās pārdodam kā zivju barību? - es aizrādīju.
Šāda loģika Romillija kungu pamatīgi pārsteidza.
- Vai zini, tev taisnība, - viņš atzina, - tev taisnība. Pagrabā mazliet ir palicis pāri. Rīt mums atvedīs jaunas. Pamēģini kādu drusku, un tad redzēsim.
Es iebēru tējkaroti dafniju katrā akvārijā, un zivis kā trakas metās tām virsū, tieši tāpat kā krupji un vardes tika uzklupuši mitrenēm.
Nākamais darbs, ko es gribēju paveikt, bija mēģināt izdekorēt sprostus un akvārijus, lai padarītu tos pievilcīgākus, taču pie tā vajadzēja ķerties vēl daudz piesardzīgāk. Šo uzdevumu Romillija kungs vienmēr uzņēmās pats un veica ar stūrgalvīgu neatlaidību. Nedomāju, ka viņam patiešām patika to darīt, bet, būdams uzņēmuma vadītājs, viņš juta, ka ar to nodarboties ir, tā sakot, viņa svēts pienākums.
- Romillija kungs, - es kādu dienu ieminējos, - man šobrīd nav nekāda darba, un klientu arī nav. Varbūt jūs atļautu man iekārtot kādu akvāriju? Man ļoti gribētos iemācīties to darīt tikpat labi kā jūs.
- Nu jā, - Romillijs nosarka, - nu jā. Es gan nedomāju, ka daru to spoži…