Viņš tūlīt pat uzrakstīja vēstuli uz Parīzi profesoram Milnam- Edvardsam no Dabas muzeja, aprakstīdams savu atklājumu:
Trīs jūdzes uz dienvidiem no Pekinas atrodas milzīgais Imperatora parks-kādas trīsdesmit sešas jūdzes apkārtmērā. Tieši šeit kopš neatminamiem laikiem mituši brieži un antilopes.
Neviens eiropietis nespēj iekļūt parkā, bet šajā pavasarī man no mūra sētas palaimējās diezgan lielā attālumā saskatīt vairāk nekā simt dzīvnieku lielu ganāmpulku. Man tie atgādināja aļņus. Diemžēl tajā laikā tiem nebija ragu; manis redzētajam dzīvniekam raksturīga gara aste, kas pārsteidza, jo likās tikpat gara kā ēzeļa aste; šāda īpašība nepiemīt nevienam man zināmajam briedim. Dzīvnieks arī ir mazāks par Ziemeļu alni. Esmu nesekmīgi centies iegūt šā īpatņa ādu. Gluži neiespējami iegūt kaut vienu eksemplāru, un franču diplomātiskā misija nav spējīga sagādāt šo dīvaino dzīvnieku, lai gan tai bijušas neoficiālas sarunas ar Ķīnas valdību. Par laimi, es pazīstu dažus tatāru kareivjus, kas grasās apsargāt šo parku, un esmu pārliecināts, ka ar kukuļošanu man izdosies iegūt pāris ādas, kuras es steidzīgi nogādāšu jums. Ķīnieši šo dzīvnieku sauca par Mi-Lou, kas nozīmē "radījums ar četrām īpatnībām", jo šis dzīvnieks, kā vietējie saka, līdzinās briedim ar saviem ragiem, govij - ar nagiem, kamielim - ar kaklu un mūlim vai pat ēzelim - ar asti.
Tēvs Dāvids tad bija stingri apņēmies iegūt īpatņus, bet to nebija viegli izdarīt. Viņš zināja, ka par tādu darbību draud nāvessods, tomēr tatāru zaldāti reizēm notiesāja kādu slepus nomedītu briedi, tāpēc ar devīgu kukuļu palīdzību viņam laimējās sargus pierunāt, lai tie pietaupa turpmāko apēsto briežu ādas un galvaskausus. Tas drīz vien tika izdarīts, un tēvs Dāvids nosūtīja ādas un kaulus uz Dabaszinātņu muzeju Parīzē, kur tika atzīts, ka šī tik tiešām ir zinātnei nepazīstama suga. Lai novērtētu tēva Dāvida milzīgo ieguldījumu austrumu dabaszinībās, šos dzīvniekus viņam par godu nosauca par Elaphurus da- vidianus.
Gluži dabiski, ka Eiropas zoodārzi un privātie kolekcionāri vēlējās iegūt sev šos retos briežus, un patiesi - ja kādu briedi iespējams saukt par reti sastopamu, tad Dāvida briedis šo nosaukumu saukumu pelnījis, jo vienīgais zināmais ganāmpulks dzīvoja Imperatora pils dārzos, un joprojām pastāvēja pamatotas šaubas par brieža sākotnējo izcelšanos. Gandrīz varētu iedomāties, ka suga radusies imperatora vasaras pils pagalmos. Tomēr Ķīnas varas iestādes nepavisam nebija sajūsmā par savu nacionālo bagātību eksportēšanu, taču visbeidzot, pēc ilgām sarunām, vairāki briežu pāri tika nosūtīti uz dažādiem Eiropas zoodārziem un viens pāris nokļuva toreizējā Bedfordas hercoga neparastajā privātajā zvērnīcā Voburnā.
Drīz vien pēc tam Jandzi upe izgāja no krastiem, un plūdi vairākās vietās sagrāva mūri ap Imperatora pils dārziem. Lielākā daļa briežu izbēga apkārtējos laukos, kur tos, protams, nokāva izbadējušies zemnieki. Maza saujiņa briežu saglabājās dārzā, taču tā vien likās, ka Dāvida briežus vajā ļauns liktenis, jo tūlīt sekoja Bokseru dumpis [7] un šajā laikā tatāru kareivji izmantoja gadījumu, lai apēstu atlikušos briežus. Tātad nu suga savā izcelšanās vietā bija izmirusi, un visā pasaulē Dāvida briežu populācija sastāvēja tikai no Eiropā izkaisītajiem dzīvniekiem.
Bedfordas hercogs, viens no pirmajiem un visinteliģentākajiem dabas aizsardzības piekritējiem, nolēma, ka sugas glābšanas nolūkā viņam jāpievieno citi dzīvnieki savam niecīgajam ganāmpulkam Voburnā, tāpēc viņš uzsāka sarunas ar zoodārziem, kuros dzīvoja Dāvida brieži, un visbeidzot pamanījās izveidot astoņpadsmit dzīvnieku lielu ganāmpulku. Tie arī bija visi brieži, kas pasaulē atlikuši. Dzīvojot Voburnā ideālos apstākļos, briežu skaits pamazām pieauga, un tajā laikā, kad es strādāju Vipsneidā, Voburnas ganāmpulkā bija jau gandrīz piecsimt briežu. Hercogs saprata, ka nu pienācis laiks briežus sadalīt, jo turēt visus dzīvos sugas pārstāvjus vienā vietā bija ārkārtīgi riskanti. Piemēram, mutes un nagu sērgas uzliesmojums spētu Dāvida briežus ļoti sekmīgi iznīcināt. Tādējādi hercogs iesāka darbu, piešķirdams pāri Vipsneidai, lai tur veidotu pavairošanas bara kodolu.
Tajā laikā, kad es strādāju lāču nodalījumā, pienāca ziņa, ka hercogs grasās piešķirt vairākiem zoodārziem briežu pārus, kā arī dāvināt vēl vienu pāri Vipsneidai. Mums tika uzticēts uzdevums saņemt briedēnus, tikko tie būs Voburnā piedzimuši, un barot ar pudelīti, kamēr mazie būs pietiekami lieli, lai tos varētu pārvest uz jaunajām mājām. Šī diezgan darbietilpīgā metode tika izvēlēta briežu ārkārtīgās nervozitātes dēļ. Ja brieži sabijās - un tiem piemita nosliece uz nervozitāti vairāk nekā praktiski jebkuram citam dzīvniekam, kādu esmu pazinis -, tie pavisam viegli varēja izdarīt kādu neticamu muļķību, piemēram, bez apstājas triekties mūra sienā, cenšoties izlauzties tai cauri. Pastāvēja uzskats, ka briedēni, kurus būsim barojuši ar pudelīti, vismaz būs pieraduši pie cilvēkiem, tāpēc iespējams, ka neparasti skati un skaņas viņus neiedzīs tādā panikā kā tad, ja tie būtu noķerti jau puspieauguši.