Kad uzzināju, ka man un vēl vienam puisim Bilam pienākas kļūt par Fila Beitsa palīgiem briežu barošanā, jutos ārkārtīgi aplaimots. Mazuļus bija paredzēts turēt divos lielos staļļos, un, tā kā tos vajadzēja barot gan naktī, gan ļoti agri no rīta, bija nolemts, ka mēs ar Bilu pēc kārtas gulēsim mazā nojumē mežā netālu no staļļiem, lai būtu pa rokai Filam gan nakti, gan dienu. Pienāca lielā diena, un mēs kravas mašīnā devāmies uz Voburnu.
Voburnas teritorijas parks bija viens no skaistākajiem, kādu jebkad tiku redzējis. Tas, protams, bija tajos laikos, pirms karuseļi un idiotisku skatītāju milzīgie bari pārvērta šo vietu par tādu kā trīsarēnu cirku. Masīvie, glītos attālumos sastādītie koki, nolaidenie zaļie lauki un tajos rāmi klaiņājošie briežu ganāmpulki veidoja neaizmirstamu ainavu - vienu no tām, kas liktu Edvīnam Landsīram izplūst vilšanās asarās. Pamatīgi iztrūcinātie mazuļi ar plati ieplestām acīm bija ietupināti katrs savā maisā, tikai galvas rēgojās laukā. Tas bija darīts piesardzības nolūkos, lai, kravas mašīnā braukdami, tie nevarētu piecelties vai mēģināt bēgt un tādējādi salauzt kājas. Mēs viņus noguldījām uz biezas salmu kārtas un arī apkārt kā spilvenus salikām salmu ķīpas. Tad mēs ar Bilu ieņēmām savas vietas kravas kastē līdzās mazo galviņu mežam, un mašīna lēnām uzsāka braucienu atpakaļ uz Vipsneidu, nepārsniedzot trīsdesmit jūdžu ātrumu stundā; mēs pa to laiku uzmanīgi vērojām, kādu iespaidu brauciens atstāj uz mazuļiem. Kad mašīna uzsāka braukt, viens vai divi no briedēniem sāka spārdīties un centās pieslieties kājās, tomēr drīz nomierinājās, un, kad sasniedzām Vipsneidu, vairāki bija aizmiguši, saglabājot sejā profesionālu ceļotāju garlaikoto izteiksmi.
Mēs aiznesām briedēnus uz staļļiem un pārgriezām maisus; mazuļi jaunu briežu neticami grīļīgajām un aizkustinošajām kustībām kā piedzērušies uztrausās kājās un tenterēja pa stalli. Tikai tajā mirklī viņi, likās, aptvēra, ka kaut kā būtiska trūkst, tāpēc sāka skraidīt pa apli un blēt kā kazas, izgrūzdami apbrīnojami garus un aizsmakušus blējienus. Mēs ar Bilu steidzīgi izslaucām kazu ganāmpulku, kas bija rūpīgi sagādāts pirms briedēnu ierašanās, ielējām silto, putaino pienu pudelēs, pievienojām nepieciešamos vitamīnus un mencu aknu eļļu un tad ar katram mazulim paredzētajām pudelītēm rokās iegājām stallī. Dāvida brieži bērnībā ir tieši tikpat dumji kā jebkuras citas dzīvas radības mazuļi, un tā vien likās, ka tajā pirmajā barošanas reizē es, Bils un Fils dabūjām vairāk kazu piena aiz bikšu atlokiem, kabatās un tieši acīs un ausīs, nekā mazuļi izdzēra. Viņi ļoti drīz aptvēra, ka jāsūc pupiņš, lai dabūtu pienu, taču saikne starp briedēnu mutēm un smadzenēm bija gaužām vāja, un mums vajadzēja pastāvīgi būt trauksmes gatavībā, jo mazuļi valstīja pupiņu pa muti, kamēr tā gals rēgojās ārā pa lūpu kaktiņu, tad sakoda pupiņu starp zobiem un tādējādi iešļāca piena strūklu tieši barotājam acīs. Tomēr divu dienu laikā briedēni šo mākslu apguva un secināja, ka es, Fils un Bils kopumā veidojam mātes tēlu. Briedēnu pavisam bija astoņi, tāpēc mēs tos sadalījām un izvietojām pa četriem katrā stallī, tomēr, mazuļiem augot, ar tiem kļuva aizvien grūtāk tikt galā, jo barošanas reizēs tie kļuva nevaldāmi - barotājus ieraudzījuši, viņi padarīja mūs kurlus ar savu spalgo blēšanu un, tiklīdz durvis bija vaļā, metās virsū kā vesela briežu kaskāde. Vairākas reizes gan Bilu, gan mani jaunuļi notrieca zemē, un tad mums nācās labi ātri velties prom, jo briedēni bradāja pa mums bez mazākās izšķirības, turklāt viņu ļoti garie nagi bija ārkārtīgi asi.
Laikam gan tieši tajā laikā es pēkšņi pilnā mērā aptvēru jēdziena "rets dzīvnieks" īsto nozīmi. Līdz tam, kad dzirdēju cilvēkus runājam par reti sastopamiem dzīvniekiem, es vienkārši spriedu, ka tas nozīmē - šie dzīvnieki ir reti sastopami muzeju kolekcijās vai zoodārzos, bet līdz manai apziņai nekad nebija nonācis šo reto dzīvnieku patiesais skaits. Droši vien tas tādēļ, ka cilvēkiem bija tendence uzsvērt dzīvnieku retumu kā īpatnēju pagodinājumu, it kā tas būtu kas tāds, ar ko dzīvniekiem pienāktos lepoties. Bet līdz ar Dāvida briežu ierašanos un strādāšanu to tiešā tuvumā es pēkšņi sapratu, ka daudzi dzīvnieki ir reti gluži citā šā vārda nozīmē, nekā biju to vienmēr izpratis. Es sāku pētīt šo jautājumu un rezultātus apkopoju pamatīgi biezā mapē. Tolaik es to vēl nezināju, taču šādā veidā biju sagatavojis visai nedrošu, amatierisku "Sarkanās grāmatas" versiju, ko tagad publicējusi Starptautiskā dabas aizsardzības savienība. Paša pētījumu rezultāti mani šausmināja, piemēram, tādi skaitļi kā "atlikušo Indijas degunradžu skaits - 250; Sumatras degunradžu -150; Borneo degunradžu - 20; nelidojošo griežu - 72 pāri; iespējamais Arābijas gazeļu skaits pēc to izšaušanas ar ložmetējiem - 30". Tā vien likās, ka šim sarakstam nav gala. Toreiz es arī aptvēru, kādam jābūt zoodārzu patiesajam uzdevumam: cenšoties aizsargāt dzīvniekus savvaļas apstākļos, vienlaikus neapšaubāmi nepieciešams veidot pavairošanas grupas nebrīvē, turklāt iespējami plašākos apmēros visā pasaulē. Toreiz es stingri apņēmos: ja man kādreiz piederēs pašam savs zoodārzs, tā galvenā funkcija būs tieši tāda - darboties kā šo vajāto dzīvnieku rezervātam un patvērumam.
Kad pienāca mana kārta aprūpēt briežus, es daudz domāju par šīm problēmām. Pusnaktī, vērodams, kā briedēni, lielajām, valgajām acīm mirdzot vējlukturu gaismā, bakstīja pudelītes un kāri sūca silto pienu, es spriedu, ka, pēc visiem standartiem, šiem dzīvniekiem ir tieši tādas pašas tiesības dzīvot kā man. Es nežēlojos par celšanos piecos no rīta, lai sagatavotu tiem pudelītes. Pirmajos blāvajos saules staros ozoli izskatījās zaļganzeltaini kā kvezala aste; lapas klāja rasa kā tīmekļa kārta, un, kamēr soļoju uz briežu staļļiem, visapkārt skanēja putnu dziesmas kā milzīgs pateicības dievkalpojuma koris zaļā katedrālē. Tad es atvēru durvis un mani notrieca no kājām mīlošie aizbilstamie; tie trinās apkārt un blēja, sparīgi laizīdami ar garajām, miklajām, siltajām mēlēm. Kaut arī mani joprojām māca izmisums par daudzo dzīvnieku sugu riskanto stāvokli pasaulē, es vismaz jutu, ka daru kaut ko konkrētu, palīdzēdams retajiem Dāvida briežiem, lai arī cik bezgala niecīgs bija mans sniegums.