Beidzot pienāca lielā zāles vākšanas diena. Jau pirms ausmas, kad zvaigznes tikko sāka izdzist, vēl pirms ciemata jaunākie un enerģiskākie gailēni iemēģināja balsi, mani pamodināja mazu bundžiņu klusā rībināšana, smiekli, spalgu balsu čalas un basu kāju švīksti uz putekļainā ceļa mājas priekšā. Es gulēju gultā un klausījos šajās skaņās, līdz ārpusē jaunā diena iekrāsoja debesis iezaļganas; tad es izgāju verandā paskatīties, kas notiek.
Kalni visapkārt Bafutai blāvajā rīta gaismā izskatījās gaiši violeti un pelēcīgi, bet ielejās, kur vēl valdīja nakts, - tumši violeti un melni. Debesis izskatījās krāšņi - rietumos melnas un pēdējām mirdzošajām zvaigznēm rotātas, man virs galvas - nefrītzaļas, bet kalnu austrumu robos - blāvi zilas kā zivju dze- nītis. Es atbalstījos pret verandas bugenvileju un to ķieģeļsar- kano ziedu segas klāto sienu un raudzījos lejup pa garajām kāpnēm, kas veda tālāk uz ceļu un tālāk Fona pagalmā. Ļaudis pa ceļu no abām pusēm nāca nemitīgā straumē, tie smējās, sarunājās un, iedvesmas pārņemti, rībināja mazas bundžiņas. Uz pleciem visi nesa garas nūjas, kuru galos ar vīteņaugiem bija piesietas lielas, koniskas siena gubas. Bērni tecēja līdzās, nesdami tievākos kociņos piesietas mazākas ķīpas. Visi devās garām Fona pagalma velvētajiem vārtiem un nokrāva siena gubas lielās kaudzēs zem kokiem ceļmalā. Pēcāk viņi cauri arkai iegāja pagalmā un tur čalodami sastājās grupiņās; lāgiem tie uz bungām un flautas uzspēlēja mazu dziesmiņu, un tādos brīžos ļaudis, kājas švīkstinādami, laidās dejā; pārējie sita plaukstas un sajūsmā klaigāja. Tas bija laimīgs, sajūsmināts un dedzīgs ļaužu pūlis.
Ap to laiku, kad biju paēdis brokastis, siena kaudzes ceļma- lās bija izaugušas milzu augstas un bīstami ļodzījās ik reizi, kad tām tika pievienoti jauni nesumi; pagalms nu bija melns no cilvēkiem, ļaudis piepildīja arī arku un vēl palika ārpusē uz ceļa. Gaisā virmoja čalas, agrāk atnākušie sveicināja jaunpienā- cējus un vilka tos uz zoba par slinkuma lāpīšanu. Bērni, spalgi smiedamies, dzenāja cits citu, izkāmējušu, netīru suņu bari lēkāja danceniski un priecīgi, aizrautīgi vaukšķēja. Es nokāpu lejup septiņdesmit piecus pakāpienus, lai pievienotos pūlim, un jutos priecīgi pagodināts, kad ļaudis no manis nevairījās, bet gan sveica manu parādīšanos ar ašiem, laipniem smaidiem, kas priekā tūlīt pletās varen plati, kad es viņus uzrunāju pidžin- valodā. Visbeidzot es ērti iekārtojos ceļmalā augoša ražena, koši sarkaniem ziediem piebirdināta un kukaiņu sanoņas pieduci- nāta hibisku krūma paēnā. Drīz vien man apkārt sapulcējās bērni un jaunieši un klusēdami vēroja, kā es sēžu, smēķēju un nolūkojos garām plūstošajā, košajā ļaužu pūlī. Galu galā mani īstenībā atgrieza Bens, kas aizelsies piesteidzās un pārmetošā tonī aizrādīja, ka pusdienu laiks sen garām un ka pavāra pagatavotie gardumi nepārprotami būšot pagalam. Es negribīgi pametu savus apbrīnotājus (visi pieklājīgi piecēlās kājās un pakratīja man roku) un sekoju ērcīgajam Benam atpakaļ namā.
Paēdis vēlreiz atgriezos savā novērošanas punktā zem hi- biska un turpināju nemitīgā straumē garām plūstošo Bafutas iedzīvotāju antropoloģiskos pētījumus. Šķita, ka rīta pusē biju vērojis vienkāršo darba cilvēku ierašanos. Šie cilvēki parasti bija ģērbušies uzkrītoši košās, cieši ap gurniem apsietās sarongās; sievietes bija tērpušās līdzīgi, tikai dažām pavisam vecām sievām vienīgais apģērbs bija ap gurniem apsieta netīra ādas skranda. Es spriedu, ka šādi acīmredzot izskatās tradicionālais vietējo apģērbs, kamēr saronga bija kaut kas modernāks. Lielākā daļa veco sievu smēķēja pīpes - nevis īsas un strupas, kādas tiku redzējis zemienes ciltīs, bet garas un slaidas, no ilgas lietošanas nomelnējušas, līdzīgas veclaicīgajām māla pīpēm. Šādi ģērbās Bafutas iedzīvotāju zemākais slānis. Pēcpusdienā sāka ierasties padomnieki, cilšu vadoņi un citi ievērojami ļaudis, kurus nekādi nevarēja sajaukt ar vienkāršo tautu. Šiem cilvēkiem mugurā bija gari, brīvi krītoši talāri spilgtās krāsās, staigājot tie čaukstēja un vizēja, bet galvā viņiem bija mazas, plakanas, sarežģītiem krāsainiem rakstiem izšūtas cepurītes, kādas biju ievērojis jau iepriekš. Daži vīri nesa garus, slaidus tumši brūna koka zižļus, ko klāja apbrīnojami smalki griezuma raksti. Visi bija pusmūža vai vecāka gadagājuma vīri, kas nepārprotami lepojās ar savu ievērojamo stāvokli sabiedrībā, un visi viņi mani svinīgi sveicināja, pakratīja man roku un vairākas reizes ļoti nopietni teica "Laipni lūdzam". Aristokrātijas pārstāvju bija daudz, un ar savu izskatu tie piešķīra procesijai lielisku nokrāsu. Dodamies atpakaļ uz māju dzert tēju, es mirkli apstājos kāpņu augšgalā un pavēros lejup uz milzīgo pagalmu; ļaužu tur bija tik daudz un tie tik cieši sablīvējušies, ka sarkano zemi vispār nevarēja saskatīt, ja neņem vērā mazus laukumiņus, ko bija izbrīvējuši dejotāji, griezdami jokainās piruetes. Šur un tur pūlī vidēja vecajo krāsainie uzsvārči, atgādinot melnā dobē šur tur sastādītas košas puķes.
Pievakarē es, iespiedies pūļa pašā biezumā, centos fotografēt, iekams kļuva pārāk tumšs, un tobrīd man līdzās parādījās kāds krāšņi ģērbts stāvs. Viņa talārs vizēja fuksīnsarkanos, zeltainos un zaļos toņos; vienā rokā virs turēja garu ādas pātagu. Vīrs stādījās priekšā kā Fona ziņnesis un teicās aizvest mani pie Fona uz zāles ievākšanas svinībām, ja es vēlētos sekot. Es steigšus ielādēju fotoaparātā jaunu filmiņu un sekoju ziņnesim, ar apbrīnu vērodams, cik vienkārši, taču efektīvi viņš izlauž ceļu cauri pūļa biežņai - uzšaujot ar pātagu pa plikajiem dibeniem, kuru visapkārt bija tik daudz. Pārsteigts secināju, ka neviens šādu apiešanos neņem ļaunā, bet gan sāk klaigāt tēlotās bailēs un grūstīdamies metas pie malas, vienlaikus sajūsmā smiedamies. Ziņnesis aizveda mani pāri visam lielajam pagalmam, cauri vārtu arkai, tālāk pa šauru gaiteni un cauri vēl kādiem vārtiem, līdz mēs nonācām sīciņu pagalmiņu un gaitenīšu biežņā. Labirints izskatījās ļoti sarežģīts, taču ziņnesis zināja īsto ceļu un līču loču virzījās uz priekšu cauri pagalmiem un pa gaiteņiem, augšup lejup pa mazām kāpnēm, līdz beidzot cauri apdrupušai arkai mēs nonācām iegarenā, apmēram ceturtdaļ- akru lielā, sarkanu ķieģeļu mūra ieskautā pagalmā. Vienā pagalma galā auga milzīgs mango koks, ap kura gludo stumbru lokā bija uzbūvēts paaugstinājums. Uz paaugstinājuma atradās liels, bagātīgiem kokgriezumiem rotāts krēsls, kurā sēdēja Ba- futas Fons.