Viņa tērps bija tik apbrīnojami košs, ka pirmajā brīdī es Fonu pat nepazinu. Brīnišķīgais, debeszilais talārs bija skaisti izšūts sarkaniem, dzelteniem un baltiem rakstiem. Fonam galvā bija sarkana konusveida filca cepure, bagātīgi apšūta ar ziloņa astes spalvām. No attāluma izskatījās, ka viņam galvā uzlikta konusveida siena kaudze. Vienā rokā Fons turēja slotiņu mušu atgaiņāšanai, kuras rokturis bija darināts no smalki grebta koka, bet biezā, zīdainā spalvu daļa - no kolobusa garās, melnbaltās astes. Ārkārtīgi iespaidīgo skatu mazliet bojāja Fona kājas: tās balstījās uz turpat priekšā novietota milzīga, no vecuma nomelnējuša un nodzeltējuša ziloņa ilkņa, un bija tērptas ļoti šmaugās, raibās kurpēs, virs kurām vīdēja nefrītzaļu zeķu augšmala.
Kad Fons bija pakratījis manu roku un nopietni apvaicājies par manu pašsajūtu, tika atnests krēsls un es apsēdos valdniekam līdzās. Visgarām pagalma mūrim bija satupušies visdažādākie padomnieki, virsaiši un viņu puskailās sievas un dzēra no griezumiem rotātiem govju ragiem. Vīriešu daudzkrāsainie tērpi brīnišķīgi izcēlās pret sarkano mūri. Pa kreisi no Fona sēdekļa atradās liela kaudze melnu kalabasu ar zaļu lapu aizbāžņiem - tajos atradās mimbo jeb palmu vīns, Kamerūnas parastākais dzēriens. Viena no Fona sievām pasniedza man glāzi, tad pacēla kalabasu, izvilka aizbāzni un ielēja nedaudz mimbo Fona izstieptajā saujā. Fons brīdi domīgi skalināja dzērienu mutē, tad izspļāva un papurināja galvu. Ar tādu pašu rezultātu tika pārbaudīts vēl viena kalabasa saturs, tad vēl un vēl viens. Visbeidzot tika izraudzīts kalabass ar pietiekami labu mimbo, lai Fons vēlētos to iedzert kopā ar mani, un meitene piepildīja manu glāzi. Mimbo izskatās pēc pamatīgi atšķaidīta piena un garšo pēc vieglas, mazliet ieskābas limonādes, taču šis iespaids ir mānīgs. īsti labs mimbo pēc garšas liekas pavisam nekaitīgs un mudina dzert vēl un vēl, līdz pēkšņi baudītājs saprot, ka dzēriens nebūt nav tik nevainīgs. Es nogaršoju vīnu savā glāzē un atzinīgi nošmaukstināju lūpas, uzteikdams Fona izvēlēto kvalitāti. Ievēroju, ka visi padomnieki un virsaiši dzer no govs ragu kausiem, bet pats Fons sūc savu mimbo no lieliski nopulēta un griezumiem izrotāta bifeļa raga. Mēs sēdējām, pļāpājām un pamazām tukšojām kalabasus, līdz bija gandrīz pilnīgi satumsis.
Beidzot Fons nosprieda, ka pienācis īstais brīdis pacienāt sapulcējušos tautu. Mēs piecēlāmies un devāmies pāri pagalmam; citi klātesošie, sastājušies divās rindās, klanījās, vīrieši ritmiski sita plaukstas, bet sievietes spalgi kliedza, turēdamas plaukstas priekšā mutei un viegli plikšķinādamas ar tām pa lūpām - līdz šim biju uzskatījis, ka šādas skaņas raksturīgas vienīgi indiāņiem. Mēs izgājām cauri daudzām durvīm, gaiteņiem un sīkiem pagalmiņiem; procesija mums sekoja, joprojām plaukšķinādama un klaigādama. Kad mēs cauri arkai ienācām galvenajā pagalmā, tur sacēlās apdullinoša sajūsmas saucienu vētra, kuru papildināja plaukšķināšana un bungu rī- bināšana. Juceklīgo gaviļu troksnī mēs ar Fonu aizsoļojām gar mūri līdz Fona tronim, kas bija novietots uz leoparda ādas. Mēs apsēdāmies, Fons pamāja ar roku, un dzīres varēja sākties.
Cauri arkai šķietami nebeidzamā straumē nāca jaunekļi - gandrīz kaili, ja neskaita niecīgus gurnu apsējus - un nesa uz spīdīgajiem, muskuļotajiem pleciem visdažādākos ēdienus. Tur bija kalabasi ar palmu vīnu un kukurūzas alu, milzīgi zaļu un zeltaini dzeltenu plantānu un banānu ķekari, visdažādākā gaļa - niedru žurkas, mangusti, sikspārņi un antilopes, pērtiķi un prāvi pitona gaļas gabali, rūpīgi nožāvēti un uzsprausti uz bambusa iesmiem. Vēl bija kaltētas zivis, kaltētas garneles un svaigi krabji, koši sarkani un zaļi pipari, mango, apelsīni, pa- paijas, ananasi, kokosrieksti, manioka un saldie kartupeļi. Kamēr šis milzīgais barības daudzums tika dalīts, Fons apsveica virsaišus un padomniekus. Katrs no viņiem nostājās valdnieka priekšā, dziļi paklanījās un trīs reizes sasita plaukstas. Fons īsi, majestātiski pamāja ar galvu, un vīrs atmuguriski atkāpās. Ja kāds vēlējās Fonam ko teikt, to vajadzēja darīt caur taurītē saliktām plaukstām.
Ap to laiku es jau biju sadzēries pamatīgi daudz mimbo un jutos vēl labvēlīgāks nekā citkārt; šķita, ka Fons jūtas tāpat. Viņš izrēca kādu pavēli, un, man par šausmām, tika atnests galds ar divām glāzēm un pudeli franču ražojuma džina, kādu nekad vēl nebiju dzēris un arī nekāroju. Fons ielēja glāzē džinu trīs collu augstumā un pasniedza man. Es smaidīju un centos izskatīties pēc cilvēka, kas to vien kāro, kā krietni daudz neatšķaidīta džina. Es to piesardzīgi paostīju un atklāju, ka dzēriens ož uz mata kā izsmalcināta petroleja. Nospriedu, ka tādu daudzumu neatšķaidīta džina lejā nedabūšu, tāpēc palūdzu Fonam ūdeni. Fons norēca vēl kādu pavēli, un viena no sievām aši pieskrēja, nesdama rokā pudeli Angostūras rūgtā.