Pienāca pārceļošanas diena, un, ieraudzījis piebraucam kravas mašīnu kolekcijas pārvešanai, Čamlijs saprata, ka gaidāma viena no viņa iemīļotākajām izklaidēm - brauciens kravas mašīnā. Viņš klaigāja, ūjināja un lēkāja ķēdes galā, rībināja pa krātiņa režģi tik enerģiski, ka viņu nevarēja neievērot. Kad viss bija iekrauts, arī viņa krātiņš tika novietots kravas mašīnā un pats Čamlijs, sajūsmināti ūjinādams, ietrausās iekšā. Mēs devāmies ceļā, un drīz vien apkalpojošais personāls, kas ceļojuma laikā bija pieķēries vienā vai otrā kravas mašīnas pusē, ņēmās, kā jau parasti braucienu laikā, skaļi dziedāt; Čamlijs pievienojās dziesmai ar gari stieptu, melodisku ūjināšanu, par ko visi smējās locīdamies. Pavāra palīgam dziedošs šimpanze likās tik jocīgs, ka viņš atmuguriski izvēlās no kravas mašīnas, un mums nācās apstāties, lai putekļiem nojaukušos, taču joprojām līksmojošo puisi savāktu. Tīrā laime, ka nebijām braukuši pārāk ātri.
Ieradušies Kumbā, mēs, pateicoties cienīgtēva Paula Šiblera un viņa sievas laipnībai, savā rīcībā ieguvām trīs Bāzeles misijai piederošas skolas ēkas. Kā jau parasti, kad tiek ierīkota jauna nometne, valdīja pamatīgs haoss, un bez visām citām problēmām radās grūtības ar ūdens piegādi. Kamēr mēs apgādājām vietējo ūdensnesēju ar skārda mucām, izskaidrojām pienākumus un norīkojām pie darba, Čamlijs nepārprotami lika manīt, ka ir pamatīgi izslāpis. Viņš bija pieķēdēts ārpusē un jau paguvis piesaistīt daudzu vietējo uzmanību, jo tie vēl nekad nebija redzējuši pieaugušu šimpanzi. Nespēdams izdomāt neko citu, es atkorķēju alus pudeli un pasniedzu Čamlijam, un viņš, man par lielu pārsteigumu, sveica pudeles parādīšanos ar prieka saucieniem un baudā nošmakstināja lūpas. Jo zemāks kritās alus līmenis pudelē, jo līksmāks kļuva Čamlijs un biezāks pieauga viņa apbrīnotāju pūlis. Drīz vien viņš jau meta kūleņus, laidās īpatnējā, sāniskā dejā un sita plaukstas, nojaucies ar alus putām un līksms līdz neprātam. Taču šis dzērāja dancis man radīja ne mazumu grūtību, jo pagāja vairākas stundas, iekams Čamlijs atskurba un no jauna sāka uzvesties pieklājīgi, un bija vajadzīgi trīs policisti, lai izklīdinātu vismaz divsimt cilvēku lielo pūli, kas bija sablīvējies ap mūsu mājām tā, ka neviens nespēja tikt ne iekšā, ne ārā. Kopš tās reizes Čamlijs nedabūja neko stiprāku par tēju vai limonādi, lai arī cik izslāpis būtu.
Kamerūnā ieradās Londonas zoodārza pārstāvis, un es ar lielām skumjām nodevu Čamliju viņa gādībā turpmākajam ceļam uz Angliju. Es no jauna satiku Čamliju tikai pēc kādiem četriem mēnešiem, kad aizgāju viņu apciemot Rldžentparka sanatorijā. Sanatorijā viņš dzīvoja lielā, salmiem izklātā istabā un bija visa personāla mīlulis. Nemaz necerēju, ka viņš mani pazīs, jo iepriekšējā tikšanās reizē es biju ar ūsām un bārdu, ģērbies tropu drēbēs, toties tagad - noskuvies un apģērbies, kā civilizētam cilvēkam pieklājas. Tomēr Čamlijs mani pazina, tiklīdz ieraudzīja, ņēmās riņķot apkārt pa istabu kā dervišs, tad metās pie manis un sniedza man veco, labo sveicienu - maigu kodienu pirkstā. Mēs apsēdāmies salmos, un es viņu pacienāju ar cukuru, ko biju paņēmis līdzi; mēs sasmēķējām, un viņš novilka man kurpes un zeķes un rūpīgi pārliecinājās, ka ar manām kājām nav atgadījies nekas ļauns. Pēc tam viņš paņēma izsmēķi un uzmanīgi nodzēsa to istabas kaktā, tālāk no salmiem. Kad man pienāca laiks doties prom, Čamlijs nopietni paspieda man roku un caur durvju spraugu noraudzījās, kā aizeju. Drīz pēc tam viņu pārcēla uz pērtiķu mītni, un viņš vairs nevarēja uzņemt viesus savā personīgajā istabā.
Es Čamliju nekad vairs neredzēju, taču man zināms viņa liktenis. Viņš kļuva par ievērojamu televīzijas zvaigzni, bieži brauca uz Aleksandras pili un uzstājās publikas priekšā kā pieredzējis aktieris. Vēlāk viņam sāka sāpēt zobi, un viņu no pērtiķu mītnes no jauna pārveda uz sanatoriju operācijai. Kādu dienu Čamlijs, garlaicības mākts, izlauzās brīvībā un devās pastaigā pa Rīdžentparku. Nonācis pie galvenā ceļa, viņš ieraudzīja tur apstājušos autobusu un iekāpa tajā; taču šimpanzes klātbūtne izraisīja tādas šausmas pasažieru vidū, ka Čamlijs satraukumā vienu otru sakoda. Cilvēki diemžēl nesaprot, ka tieši ar spiedzieniem un paniku savvaļas dzīvnieku visvieglāk var satraukt un izprovocēt uzbrukumam. Pametis autobusu un asinīm noplūdušos pasažierus, Čamlijs devās tālāk, patērzēja ar kādu dāmu, kas stūma bērnu ratiņus (viņa gandrīz paģība) un patlaban prātoja, ko vēl pasākt, lai uzjautrinātu londoniešus, kad notikuma vietā parādījās sanatorijas darbinieki. Acīmredzot ap to brīdi Čamlijs bija sapratis, ka civilizētā sabiedrība nav piemērota labi audzinātam šimpanzēm, tāpēc pieķērās darbiniekam pie rokas un kopā ar viņu atgriezās mājās. Pēc šā gadījuma viņu vairs neuzskatīja par uzticamu un nosūtīja atpakaļ uz pērtiķu mītni. Tomēr ar to Čamlija piedzīvojumi vēl nebeidzās, jo pēc neilga laika viņš atkal nonāca sanatorijā, lai pabeigtu ārstēšanu, un nolēma vēlreiz iziet pastaigāties.