Bija Ziemassvētku vakars, un Čamlijs acīmredzot atcerējās citus, jautrākus svētkus, ko piedzīvojis kādā klubā Āfrikas vidienē. Lai nu kā, viņš iedomājās, ka, izgājis pastaigā pa Londonu Ziemassvētkos, pašā labvēlības laikā, viņš varbūt satiks kādu, kas viņu uzcienās ar kausu alus. Tā nu viņš izlauzās no krātiņa un vēlreiz devās uz Rīdžentparku. Glostergeitā Čamlijs cerīgi lūkojās pēc kāda autobusa, bet neviens nebija redzams. Toties tuvumā bija apstājušās dažas automašīnas; Čamlijs piegāja klāt un ņēmās enerģiski klauvēt pa mašīnas durtiņām cerībā, ka viņu ielaidīs iekšā un pavizinās. Čamlijam ļoti patika braukt jebkādā transporta līdzeklī. Taču muļķa cilvēki pilnīgi pārprata viņa nodomus: šimpanze Ziemassvētku noskaņojumā lūdza viņu pavizināt, bet šie neko citu nespēja iedomāties, kā noslēgt logus un kliegt pēc palīdzības. Čamlijs nosprieda, ka šāda rīcība nepavisam neatgādina tradicionālās angļu viesmīlības izpausmi. Taču, pirms viņš paguva paskaidrot mašīnas īpašniekiem savus patiesos nolūkus, pieskrēja aizelsušos policistu bars, šimpanzi sagūstīja un nogādāja atpakaļ zoodārzā. Čamlijs bija divas reizes izbēdzis, un zoodārza darbinieki ne- grasījās vēlreiz riskēt: no jauka, saprātīga dzīvnieka, kam varēja ļaut uzstāties televīzijā, viņš bēgšanas dēļ pēkšņi bija kļuvis par mežonīgu, neuzticamu briesmoni, kas var atkal izbēgt un sakost kādu cienījamu pilsoni. Lai izvairītos no šāda riska, Čamlijam piesprieda nāvessodu un nošāva.
NO GRĀMATAS "SASKARSME AR DZĪVNIEKIEM"
Britu Gviāna, kas atrodas Dienvidamerikas ziemeļdaļā, ar saviem biezajiem tropiskajiem mežiem, līdzenajām savannām, robotajām kalnu grēdām un putojošajiem ūdenskritumiem, iespējams, ir viena no skaistākajām vietām pasaulē. Bet par vienu no lieliskākajām Gviānas daļām es uzskatu kriku pļavas. Šī šaurā piekrastes teritorija stiepjas no Džordžtaunas līdz Venecuēlas robežai; tūkstošiem upju un strautu te lauž ceļu lejup uz jūru un, sasnieguši līdzenumu, izplešas miljonos krīku un sīku ūdensceļu, kas viz un mirdz kā dzīvsudraba pali. Leknā un daudzveidīgā veģetācija pārvērtusi šo vietu par neticamu pasaku valstību. 1950. gadā es uzturējos Britu Gviānā, vākdams dzīvniekus Anglijas zoodārziem, un sešu šeit pavadīto mēnešu laikā viesojos savannas ziemeļu tropiskajos mežos un, protams, krīku pļavās, vajādams dīvainos radījumus, kas tās apdzīvo.
Par savu nometni krīku pļavās es izvēlējos sīku indiāņu ciematu netālu no Santarosas; bija vajadzīgs divu dienu ilgs ceļojums, lai to sasniegtu. Vispirms ar motorlaivu lejup pa Esek- vibo upi un plašākajiem krīkiem, kamēr sasniedzām vietu, kur motorlaivas vairs netika uz priekšu, jo ūdens bija pārāk sekls un aizaudzis ar ūdensaugiem. Te mēs sēdāmies vienkoka kanoe, ko airēja mūsu mājas saimnieki - rāmie un apburošie indiāņi, un, atstājuši plato galveno krīku, ienirām sīko ūdensceļu labirintā. Tas bija viens no lieliskākajiem ceļojumiem, kādu vien varu atcerēties.
Daži krīki, pa kuriem mēs ceļojām, bija tikai kādas desmit pēdas plati, un ūdens virsmu pilnīgi paslēpa biezs klājiens lielu krēmkrāsas ūdensrožu ar maigi rožaini ietonētām ziedlapām, kā arī mazu paparžveida ūdensaugu, kas uz slaida stublāja pacēla virs ūdens sīkus purpursārtus ziediņus. Krīku krasti bija biezi apauguši ar krūmājiem, un lielo koku nokarenie zari veidoja virs ūdens dzīvu tuneli; zari bija apvīti ar garām, plīvojošām, zaļganpelēkas spāņu sūnas bārkstīm un spilgti rozā un dzeltenu orhideju skupsnām. Ūdens bija tik biezā kārtā noklāts ar augiem, ka, sēžot kanoe priekšgalā, varēja iedomāties, kā nedzirdami ceļojat pa ziediem pārpilnu zaļu pļavu, kas maigi viļņojas jūsu kuģa ķlļūdeni. Lieli, melni dzeņi ar koši sarkaniem cekuliem un bālganiem knābjiem skaļi tarkšķēja un pārmetās no koka uz koku, kaldamies ietrunējušajā mizā, un, ja gadījās iztraucēt dumpi, no niedrēm un krīkmalas augāja uzsprāga maza krāsu eksplozija - putns šāvās vertikāli gaisā, ar rožainajām krūtīm uzliesmodams debesīs kā negaidīta raķete.
Es atklāju, ka ciemats izvietojies augstienē, kas patiesībā bija sala, jo no visām pusēm atradās pilnīgā krīku šaha galdiņa ielenkumā. Mazā iezemiešu būda, kurai bija jākļūst par manu apmešanās vietu, atradās gabaliņu nostāk no ciemata, visskaistākajā apkārtnē. Būda atradās mazas, apmēram akra lieluma ielejas malā starp dažiem milzīgiem kokiem, kas stāvēja ap to kā ļoti vecu vīru pulciņš ar garām, sirmām spāņu sūnas bārdām. Ziemas lietavās apkārtējie krīki bija pārplūduši, tā ka ieleja nu slīka apmēram sešas pēdas dziļā slapjumā, no kura dūrās ārā lieli koki, kuru atspulgi mirdzinājās heresa krāsas ūdenī. Ielejas mala bija noaugusi ar niedru bārkstīm un kupliem ūdensrožu puduriem. Sēžot uz būdas sliekšņa, pavērās lielisks skats uz šo miniatūro ezeru un tā apkaimi, un tieši tā, klusi sēžot agros rītos vai vēlu vakaros, es atklāju, ka šajā niecīgajā ūdens pleķītī un apkārtējos krūmājos mīt bagātīga dzīvnieku pasaule.