Piecdesmito gadu beigās Džerijs atradās uz sava mūža sapņa - sava personīgā zoodārza dibināšanas sliekšņa. Tam vajadzēja atšķirties no jebkura zoodārza visā vēsturē, jo tā galvenais mērķis būtu glābt iznīcības apdraudētos dzīvniekus. Tomēr vēl daudz kam bija jānotiek, pirms zoodārzs sāka darboties pilnā sparā. Džerijs vispirms savāca dzīvniekus un tad meklēja vietu, tolaik atzīmēdams, ka ".reti esmu vai vispār nekad neesmu sasniedzis kāroto, virzoties pa loģisko ceļu… pats nespēju noticēt savai pārdrošībai…". Bet savu mērķi viņš nudien sasniedza, ar neprātīgu jautrību visā darbības gaitā šimpanzes Čalmonde- lija Sentdžona (nejauciet to ar Čalmondeliju, ko viņš pazina 1946. gadā) atbalstīts un kūdīts.
Džerijs visai neganti izturas pret zoodārzu arhitektiem, "visbīstamākajiem dzīvniekiem, ko zoodārzā palaiž savvaļā", bet tikpat skarbi viņš vēršas arī pret zoodārzu apmeklētājiem, kuri skali, taču ar nevajadzīgu sentimentu nosoda dzīvnieku ieslodzījumu kā pretstatu brīvībai. Gandrīz trīsdesmit gadu pirms šobrīd populārajiem uzbrukumiem zoodārziem viņš izstrādāja vadlīnijas, kā pareizi rūpēties par savvaļas dzīvniekiem gūstā, un nosodīja tos zoodārzus, kas šīm vadlīnijām nesekoja.
Nodaļas pēdējā epizodē Džerijs burvīgi pauž savu seno pārliecību, ka šīs pasaules "atbaidošie rāpuļi" ir tikpat nozīmīgi kā lielie, pievilcīgie dzīvnieki un ka viņa zoodārzs ir gatavs parūpēties par tādiem radījumiem, par kuriem citi zoodārzi labprātāk aizmirstu. Konkrēti - viņš cenšas attaisnot čūskas, kuras tik nepelnīti nievātas.
NO GRĀMATAS "NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS"
Vai nu šādā vai citādā veidā es vienmēr esmu bijis saistīts ar zoodārziem. Zoomānijas sērga mani ķēra jau agrīnā divu gadu vecumā, kad mana ģimene dzīvoja kaut kur Indijas vidienē, un pilsētiņa lepojās ar kaut ko līdzīgu zoodārzam. Kad mana daudzcietusī auklīte divreiz dienā vaicājusi, kurp es vēlētos doties pastaigā, es esot vilcis viņu gar smirdīgu krātiņu rindām, kuros mitinājušies utu apsēsti dzīvnieki, ja vien viņa mēģinājusi ieviest izmaiņas šajā rituālā, es esot ķērcis tā, ka mana niknuma izpausmes bijušas dzirdamas līdz pat Bombejai dienvidos un Nepālas robežai ziemeļos. Nepavisam nebiju pārsteigts, uzzinot no savas mātes, ka pirmais vārds, ko es šādos apstākļos esot iemanījies skaidri izrunāt, bijis "zoo".
Kopš tā laika esmu izteicis šo vārdu visās iespējamās izteiksmēs - no sajūsmas līdz izmisumam.
Gluži dabiski, ka bērnības pieredze radīja manī dedzīgu vēlēšanos pašam kļūt par zoodārza īpašnieku. Tā nu no divu līdz sešu gadu vecumam es ar neatslābstošu centību gatavojos šim brīdim un vācu kopā itin visu - no grunduļiem līdz mitrenēm, ļaudams aizvien augošajai kolekcijai apdzīvot savu istabu un sevi pašu. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Grieķiju, kur es baudīju ievērojamu brīvību un varēju pilnībā nodoties savai kaislībai - savvaļas dzīvnieku vākšanai un pētīšanai. Man nepaslīdēja garām nekas - ne skorpions, ne ūpis. Vēlāk, atgriezies Anglijā, es sapratu, ka sava paša zoodārza vadīšanai man nepieciešamas iemaņas lielāku dzīvnieku - piemēram, lauvu, bizonu un ži- rafju turēšanā, un tādus, par spīti savam entuziasmam, es nespēju ar panākumiem izmitināt ne piemājas dārziņā, ne savā guļamistabā, nedz arī sev azotē. Toreiz es pieteicos darbā Vip- sneidas zoodārzā - Londonas Zooloģijas biedrības īpašumā Bedfordšīrā, un laimīgā kārtā tiku pieņemts. Es tur biju jaunākais zvēru kopējs; zem lepnā amata nosaukuma slēpās palīgstrādnieks, ko nosūtīja uz jebkuru nodalījumu, kur bija vajadzīga palīdzīga roka netīru darbu veikšanai. Tas jebkurā veidā bija lielisks treniņš, jo nepārprotami lika man saprast, ka darbs ar dzīvniekiem lielākoties ir grūts, netīrs un nepavisam nav valdzinošs, toties tas deva man iespēju sastapties ar visda- žādākiem brīnišķīgiem dzīvniekiem - no emu līdz ziloņiem. Aizgājis no Vipsneidas, es desmit gados sarīkoju desmit ievērojamas ekspedīcijas uz dažādām pasaules daļām, vākdams dzīvniekus zoodārziem.
Tieši Vipsneidā un pirmo četru ekspedīciju laikā manī modās bažas par zoodārziem. Es neapšaubīju to nepieciešamību, jo gan toreiz, gan tagad uzskatu, ka zoodārzi ir ļoti nozīmīgas organizācijas. Šaubas raisījās par vispārējo ievirzi un vairāku zoodārzu vadības stilu. Pirms ierašanās Vipsneidā es, kā jau zoomaniaks, uzskatīju, ka jebkāda, pat vismaigākā zoodārzu kritika ķers mani pašu kā zibens no skaidrām debesīm. Tomēr, iepazinis Vipsneidu un dzīvnieku vākšanas gaitā arī lielu skaitu citu zoodārzu, es jutu augam un briestam nemieru. Ieguvis pieredzi, es sapratu, ka jebkurā zoodārzā ir daudz kas kritizējams, turklāt noteikti kritizējams, ja vēlos, lai tik nozīmīgas organizācijas kā zoodārzi izkļūtu no sastinguma, kādā lielākā to daļa šķita ieslīgusi vai arī atradusies jau kopš dibināšanas. Tomēr ir viegli kritizēt virves dejotāju, ja pats nekad neesi mēģinājis noiet pa virvi, tāpēc es aizvien vairāk tiecos nodibināt pats savu zoodārzu.