Es uzskatīju, ka jau pastāvošajiem zoodārziem daudz lielākā mērā jāpievēršas šim ārkārtīgi steidzamajam uzdevumam, savukārt ikvienam jaunizveidotam zoodārzam šis uzdevums jāizvirza par savu prioritāti. Patiesību sakot, vairs nav vajadzīgi lieli, visaptveroši zoodārzi; to vietā jāstājas mazākiem, specializētiem centriem, kuros viss laiks un spēki veltīti pašu apdrau- dētāko sugu kontrolētai pavairošanai. Vēl jo vairāk, šādi centri varētu palīdzēt neievērojamiem, neizskatīgiem radījumiem, kurus zemās pārdošanas vērtības dēļ parasti atstāj novārtā; tie koncentrētu uzmanību apdraudēto sugu pavairošanas grupu veidošanai un uzturēšanai (vismaz tik ilgi, kamēr dzīvnieku skaits grupā pietiekami audzis un sugai vairs nedraud izmiršana), un pats zoodārzs kļūtu ne tikai par patvēruma vietu, bet arī par pētniecības centru un, vēl svarīgāk, izglītības iestādi. Dzīvnieku, īpaši reto un vārīgo sugu kopšana ir māksla, kas jāapgūst un jāpilnveido. Diemžēl gan agrāk, gan šur tur arī mūsdienās dzīvnieku aprūpei zoodārzos tiek pieņemti tādi cilvēki, kas savas niecīgās spējas ar daudz labākiem rezultātiem varētu likt lietā citās nozarēs.
Kaut arī man pašam bija pilnīgi skaidrs, ka nepieciešams bez kavēšanās izveidot šādu iestādi, gan tolaik, gan zināmā mērā arī šobrīd, nācās saskarties ar ievērojamu pretestību no tā saukto "rūdīto" dabas aizsargātāju puses. Nebija viegli viņus pārliecināt, ka kontrolēta sugu pavairošana ir vēlama un pat nepieciešama vienlaikus ar parastajām dabas aizsardzības metodēm, tādām kā rezervātu un dabas parku iekārtošana, un tā tālāk. Daudzus gadus, ieminoties vien par šo jautājumu ievērojamu dabas aizsardzības speciālistu sabiedrībai, es saņēmu tādu reakciju, it kā būtu atzinis nekrofiliju par lielisku dzimstības ierobežošanas līdzekli.
Doma par zoodārziem kā vienkāršām Viktorijas laikmeta zvērnīcām joprojām bija pārlieku dziļi iesakņojusies cilvēku apziņā, un bija gandrīz neiespējami likt kādam noticēt, ka šīs iestādes varētu kalpot arī nopietnākam mērķim. Galvenais arguments bija tāds, ka zoodārzi ir slikti vadīti un tikai daži no tiem izrādījuši jelkādu spēju vai vēlmi iesaistīties dabas aizsardzībā, ieviešot kontrolētas sugu pavairošanas programmas. Augstprātīgi paužot uzskatu, ka "tur zvēru vēl daudz", zoodārzi noplicinājuši dzīvnieku skaitu pasaulē, kolekciju atjaunošanas vārdā tos iznīcinājuši, neveiksmīgas vai nepareizas turēšanas rezultātā ļaujot eksponātiem iet bojā. Dabas aizsargātāji atzina, ka esot pārlieku daudz tādu zoodārzu, kas tikai vārdos izsakot atbalstu sugu aizsardzībai, taču patiesībā neko vērtīgu nedarot; pārlieku daudzi zoodārzi turot retus dzīvniekus vienīgi par peļņas un slavas gūšanas avotiem, nevis par ieguldījumu sugu saglabāšanā; pārlieku daudzi zoodārzi plaši popularizējot savus "dabas aizsardzības centienus", taču patiesībā tiem neesot lielākas saistības ar nopietnu ieguldījumu dabas aizsardzībā kā puķu kastei uz palodzes ar apmežošanas programmu.
Diemžēl šie pārmetumi lielā mērā gan bijuši, gan joprojām ir pamatoti. Mani skaidrojumi, ka šobrīd parastu zoodārzu vietā jāstājas specializētiem centriem, kuros nodarbojas ar rūpīgi izstrādātām pavairošanas programmām, nerada dzirdīgas ausis. Šādos apstākļos jauna zoodārza organizēšana prasīja pamatīgu apņēmību, pat ja tam bija paredzēts nodarboties ar kaut ko pilnigi atšķirīgu no tradicionālā. Es tomēr uzskatīju, ka nav jēgas tērēt laiku, gaidot atbalstu no pārējiem dabas aizsargātājiem. Vienīgais, ko varēju darīt, bija pašam ķerties pie specializēta zoodārza veidošanas un vērot, kas no tā sanāks.
NO GRĀMATAS "ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ"
Jā, ved dzīvniekus šurp. Nezinu, ko teiks kaimiņi, bet vai nav vienalga. Māte ļoti vēlas redzēt šimpanzes, tāpēc ceru, ka tu dažus atvedīsi. Tiksimies drīz. Ar mīļiem svei- cieniem no mums visiem,
Margo
Lielākā daļa šīs Bornmutas piepilsētas iemītnieku varēja ar lepnumu skatīties uz saviem dārziņiem, jo ikviens no tiem līdzinājās pārējiem. Protams, tajos valdīja zināmas sīkas atšķirības: dažiem atraitnītes patika labāk nekā puķuzirnīši, citi deva priekšroku hiacintēm, nevis lupīnai, taču pašos pamatos visi bija vienādi. Taču ikviens, kam gadījās ielūkoties manas māsas dārziņā, būtu spiests atzīt, ka tas izskatās, maigi izsakoties, neparasti. Vienā stūrī bija uzslieta milzīga telts, no kuras skanēja dīvains spiedzienu, svilpienu, ņurdienu un rūcienu koris. Turpat līdzās atradās vesela rinda būru, no kuriem niknām acīm lūkojās ērgļi, maitu lijas, pūces un vanagi. Līdzās būriem atradās šimpanzes Minnijas lielais krātiņš. Kādreizējā mauriņa paliekās piesieti kūleņoja un spēlējās četrpadsmit pērtiķi, savukārt garāžā kurkstēja vardes, aizsmakušās balsīs klaigāja turako un vāveres skaļi kraukšķināja riekstu čaumalas. Jebkurā dienas laikā apstulbušie, pārbiedētie kaimiņi, slēpdamies aiz mežģīņu aizkariem, drebēdami vēroja, kā mana māsa, māte, Sofija, Džekija un es staigājam šurpu turpu pa izpostīto dārzu, nēsādami mazus trauciņus ar maizi un pienu, šķīvjus ar kapātiem augļiem vai, vēl trakāk, lielus asiņainas gaļas gabalus un beigtas žurkas. Kaimiņuprāt, mēs bijām ar ļaunu nodomu izmantojuši viņu uzticēšanos. Ja nāktos paciest tikai gaiļa klaigāšanu, suņa riešanu vai kaķēnu metienu savā skaistākajā pu- ķudobē, kaimiņi vēl kaut kā būtu spējuši samierināties ar situāciju. Taču tik apjomīga zoodārza pēkšņa parādīšanās pašā pagalma vidū bija tik negaidīta, ka galīgi izsita viņus no līdzsvara, tā ka pagāja labs laiciņš, iekams viņi apkopoja spēkus un sāka žēloties.