- Ak, - viens no viņiem atvieglots iesaucās, - jūs esat klāt, ser. Redziet, mēs negribējām sākt to tvarstīt, jo zvērs mūs nepazīst, un mēs domājām, ka ar savu rīcību varam to vēl vairāk satracināt.
- Nedomāju, ka šo dzīvnieku kāds var satracināt vēl vairāk, - es rūgti atteicu. - Viņa patiesībā ir pilnīgi nekaitīga, taču vienmēr saceļ tračus un izskatās bīstama… īstenībā tā ir tikai izlikšanās, ticiet man.
- Tiešām? - viens no policistiem pieklājīgi, tomēr bez pārliecības balsī pārvaicāja.
- Es mēģināšu viņu sagūstīt turpat skatlogā, bet, ja viņa izspruks, es vēlos, lai jūs nogrieztu viņai ceļu. Dieva dēļ, neielaidiet viņu porcelāna izstrādājumu nodaļā!
- Viņa jau izskrēja cauri porcelāna nodaļai, - viens no policistiem drūmā labpatikā paskaidroja.
- Vai kaut ko sadauzīja? - es vārgā balsī noprasīju.
- Nē, ser, par laimi, ne, viņa tikai izskrēja cauri nodaļai. Mēs ar Bilu, protams, dzināmies pakaļ, tāpēc viņa neuzkavējās.
- Jebkurā gadījumā, neielaidiet viņu tur vēlreiz. Nākamreiz mums varētu nepaveikties.
Pa to laiku ar citu taksometru bija ieradušās Džekija un mana māsa Margo, un mēs jau bijām pieci gūstītāji. Nodomāju, ka kopīgiem spēkiem mums vajadzētu izdoties Džordžlnu sagūstīt. Izvietojis abus policistus, māsu un sievu stratēģiskās pozīcijās porcelāna izstrādājumu nodaļas durvju sardzē, es iekāpu skatlogā, kur Džordžīna joprojām lēkāja pa savandīto gultu un rādīja skatītāju pūlim neķītras grimases.
- Džordžīna, - es teicu klusā, mierinošā balsī, - nāc nu, nāc pie tētiņa.
Džordžīna pār plecu uzmeta man pārsteigtu skatienu. Kamēr tuvojos, viņa cieši nopētīja manu seju un nosprieda, ka tās izteiksme neatbilst medainajai balsij. Viņa saspringa un pāri joprojām gruzdošajai segai ar varenu lēcienu uzlidoja uz pamatīgās frotē dvieļu kaudzes, kas veidoja skatloga dekorāciju fonu. Valnis nebija konstruēts tā, lai izturētu ar pilnu sparu ielēkuša babuīna svaru, tādēļ tajā pašā mirkli sabruka un Džordžīna kopā ar daudzkrāsainu dvieļu kaskādi novēlās zemē. Viņa mežonīgi spārdījās, lai izķepurotos, un tas viņai izdevās tieši tajā mirklī, kad es metos virsū, lai to noķertu. Ar histērisku ķērcienu Džordžīna no skatloga ielidoja veikala dziļumā. Es atbrīvojos no dvieļiem un metos viņai pakaļ. Manas māsas griezīgais spiedziens vēstīja, kur Džordžīna tobrīd atradās - krīzes situācijās viņa mēdz spiegt gluži kā lokomotīve. Džordžīna, no viņas izvairījusies, tupēja uz letes, vēroja mūs mirdzošām acīm un no sirds izbaudīdama rotaļu. Bargu vaigu rādīdami, mēs tuvojāmies viņai vienotā frontē. Letes galā pie griestiem karājās Ziemassvētku rotājums no ileksa zariem, vizuļiem un kartona zvaigznēm. Veidojums pēc formas atgādināja kroņlukturi un, pēc Džordžīnas domām, bija lieliskas šūpoles. Viņa aizdipināja līdz letes galam un mirklī, kad mēs metamies viņai pakaļ, palēcās un gluži kā vecīgs Fērbenkss [10] pieķērās veidojumam. Dekorācija tūlīt pat izjuka un Džordžīna novēlās zemē, pietrausās kājās un aizauļoja ar vizuli aiz auss.
Veselu pusstundu mēs skraidījām šurpu turpu pa tukšo veikalu, un Džordžīna allaž atradās soli priekšā. Kancelejas piederumu nodaļā viņa nogrūda zemē lielu kaudzi kantora grāmatu, brīdi piebremzēja, lai pārbaudītu, vai mežģīņu sedziņas gadījumā nav ēdamas, un atstāja lielu, dekoratīvu peļķi galveno kāpņu lejasgalā. Kad policisti jau sāka aizelsties un es izmisumā zaudēju cerības noķert sasodīto dzīvnieku, Džordžīna beidzot pārrēķinājās. Viegliem soļiem lēkšodama mums pa priekšu, pērtiķiene nonāca pie, viņasprāt, lieliska slēpņa - stateniski novietotiem linoleja ruļļiem. Viņa iespruka starp ruļļiem un izrādījās iesprostota, jo ruļļi bija salikti tā, ka veidoja mazu, četrstūrainu telpu ar trim sienām un bez izejas. Mēs aši nosprostojām linoleja slazda izeju. Savilcis seju bargā grimasē, es tuvojos Džordžīnai; viņa tupēja zemē un, mežonīgi spiegdama, lūdzās pēc žēlastības. Es metos uz priekšu, lai viņu sagrābtu, un tajā mirklī pērtiķiene pašāvās man zem rokas; es apsviedos, cenzdamies viņu noķert un piegrūdos vienam no masīvajiem linoleja ruļļiem. Pirms vēl paguvu rulli notvert, tas gāzās lejā un kā gigantisks steks iegāza vienam no policistiem precīzi pa ķiveri. Nabaga vīrs pastreipuļoja atpakaļ; Džordžīna tobrīd aši paskatījās uz mani un nolēma, ka viņai vajadzīga policijas aizstāvība. Viņa metās klāt policistam, kurš joprojām grīļojās, cieši apvija rokas ap viņa kājām un, pāri plecam blenzdama uz mani, ņēmās spiegt. Es piesteidzos, sagrābu pērtiķienes spalvainās ķepas un skaustu un atrāvu viņu no policista kājām.
- Velns parāvis! - policists iesaucās spēcīgu emociju pārpilnā balsī. - Es jau domāju, ka gals klāt.
- Ak, viņa nebūtu jums kodusi, - es paskaidroju, cenzdamies pārkliegt Džordžīnas aizsmakušos ķērcienus. - Viņa pie jums meklēja glābiņu no manis.
- Velns parāvis! - policists atkārtoja. - Lai nu kā, esmu priecīgs, ka tas reiz beidzies.