Taču gadījums, kad Čalmondelijs mani visvairāk pārsteidza ne tikai ar atmiņu, bet arī ar novērošanas spējām, bija saistībā ar mūsu viesošanos Londonā - vispirms, lai uzstātos televīzijā, pēc tam, lai nolasītu lekciju. Māsa aizveda mūs uz Londonu; Čalmondelijs brauciena laikā sēdēja man klēpī un ar interesi vēroja garāmslīdošo ainavu. Kad bijām nobraukuši apmēram pusi ceļa, es ierosināju apstāties un iedzert. Ceļojot kopā ar Čalmondeliju, jābūt īpaši piesardzīgiem krodziņu izvēlē, jo ne katrs krodzinieks ar prieku uzņems savā iestādē šimpanzi. Beigu beigās mēs atradām mājīga izskata bāru un piestājām. Mums par atvieglojumu un Čalmondelijam par prieku, bāra īpašniece bija liela dzīvnieku mīļotāja, un viņa un Čalmondelijs tūlīt pat viens otram iepatikās. Viņam ļāva starp galdiņiem paspēlēt "sunīšus", līdz ūkai pielēja ar apelsīnu sulu un sabaroja ar kartupeļu čipsiem, pat atļāva uzrāpties uz bāra letes un nodejot kara deju kāju piesitienu un kareivīgu saucienu pavadībā. Abi tik cieši sadraudzējās, ka Čalmondelijs nepavisam negribēja doties prom. Ja Čalmondelijs būtu Karaliskā Automoto kluba inspektors, viņš šim krodziņam piešķirtu divpadsmit zvaigznītes.
Trīs mēnešus vēlāk es paņēmu Čalmondeliju līdzi, dodamies lasīt lekciju. Es jau biju aizmirsis par krodziņu, kur viņš bija tik jauki izklaidējies, jo tostarp bijām viesojušies daudzās citās iestādēs, kur Čalmondelijs ari tika laipni uzņemts. Brauciena laikā Čalmondelijs, kā parasti, sēdēja man klēpī un pēkšņi sāka nemierīgi dīdīties. Sākumā es nodomāju, ka viņš pamanījis govju ganāmpulku vai zirgu, jo šie dzīvnieki izraisīja viņā dzīvu interesi, taču nevienu tuvumā neredzēja. Čalmondelijs lēkāja arvien enerģiskāk, līdz sāka ūjināt. Es joprojām nesapratu, par ko viņš tā satraucas. Visbeidzot ūjināšana pārauga spalgos crescendo saucienos; auto iegriezās ceļa līkumā, un apmēram simt jardus tālāk parādījās viņa iemīļotais krodziņš. Tātad viņš bija pazinis lauku apvidu un atmiņā saistījis to ar krodziņā jauki pavadīto laiku - tādas prāta spējas vēl neviens dzīvnieks nebija uzrādījis. Gan mana māsa, gan es pats bijām tik pārsteigti, ka labprāt apstājāmies, lai iedzertu un ļautu Čal- mondelijam atjaunot pazīšanos ar draudzīgo krodzinieci, kas patiesi priecājās par šo tikšanos.
Tostarp es turpināju cīņu par zoodārza atrašanās vietu, taču cerības šķita ar katru dienu sarūkam. No Dž. Dž. Allena veikala kolekciju, protams, nācās aizvākt, taču vēlāk mums palīgā nāca Peintonas zoodārzs. Mums ārkārtīgi laipni tika atļauts izvietot savu kolekciju zoodārza teritorijā, kamēr atradīsim paši savu vietu. Taču, kā jau minēju, šāda iespēja likās aizvien bezcerīgāka. Atkārtojās tas pats vecais stāsts. Brīdī, kad projekts tikko uzsākts un palīdzība ir visvairāk nepieciešama, neviens neizrāda iniciatīvu. Vienīgā iespēja ir visu paveikt saviem spēkiem. Un vēlāk, kad pasākums guvis panākumus, tie paši cilvēki, kas iepriekš nav gribējuši par projektu ne dzirdēt, pēkšņi kļūst par labākajiem draugiem un piedāvā visu iespējamo palīdzību.
- Kaut kur taču jābūt saprātīgai pašvaldībai, - Džekija kādu vakaru teica, kad bijām nolīkuši pār Britānijas salu karti.
- Šaubos, - es drūmi atteicu, - un arī šaubos, vai man pietiks spēka vēl vienam cīniņam ar mēriem un ierēdņiem. Nē, mums vienkārši pašiem jāatrod vieta un viss jāpaveic saviem spēkiem.
- Bet tev nāksies izņemt atļauju, - Džekija aizrādīja. - Pastāv taču pilsētu un lauku apbūves plāni.
Es nodrebēju.
- Šķiet, ka vienīgā iespēja ir doties uz kādu nomaļu vietu kaut kur Vestindijas salās, - es teicu. - Tur cilvēki vēl nav tik briesmīgas birokrātijas pārņemti.
Džekija nogrūda Čalmondeliju Sentdžonu no tās kartes daļas, kuru tobrīd pētīja.
- Kā būtu ar Normandijas salām? - viņa pēkšņi ievaicājās.
- Ko tu gribi teikt?
- Gribu teikt, ka tur ir iecienītas tūrisma vietas un teicams klimats.
- Jā, vieta lieliska, bet mēs tur nevienu nepazīstam, - es aizrādīju, - un šādos gadījumos ir vajadzīgs kāds vietējais, kas palīdz ar padomu.
- Jā, - Džekija negribīgi piekrita, - laikam jau tev taisnība.
Tā mēs nelabprāt (jo doma par zoodārzu uz salas man ļoti
patika) aizmirsām par Normandijas salām. Taču tikai pāris nedēļu vēlāk, kad man Londonā gadījās apspriest sava zoodārza ideju ar Rūpertu Hārtu-Deivisu, pēkšņi tumsībā atspīdēja gaismas stars. Es atzinos Rūpertam, ka izredzes kļūt par sava zoodārza īpašnieku kļuvušas tik niecīgas, ka gandrīz esmu gatavs no idejas atteikties. Ieminējos, ka esam apsvēruši Normandijas salas, bet tur mums nav neviena paziņas, kas varētu palīdzēt. Rūperts izslējās krēslā un gluži kā burvju mākslinieks, kas nevērīgi izvelk no cepures trusīti, pēkšņi paziņoja, ka viņam (ja kādu interesētu viņa padoms) esot lieliski kontakti Normandijas salās; vēl vairāk, viņš pazīstot cilvēku, kas tur pavadījis visu mūžu un labprāt mums palīdzētu. Šis cilvēks esot majors
Freizers, un tajā pašā vakarā es viņam piezvanīju. Majors Frei- zers man tūlīt iepatikās, jo nepavisam nelikās pārsteigts, ka pilnīgs svešinieks zvana un lūdz palīdzību atrast vietu zoodārza dibināšanai. Viņš ierosināja man un Džekijai atlidot pie viņa uz Džērsiju, viņš izrādīšot mums salu un sniegšot visu iespējamo informāciju. Mēs nekavējoties sākām rīkoties.
Tā nu mēs aizlidojām uz Džērsiju. Lidmašīnai nosēžoties, sala ar tās sīciņajiem lauciņiem koši zilās jūras krastā izskatījās pēc rotaļu kontinenta. Patīkami izroboto krasta līniju šur tur pārtrauca līdzenas pludmales, pret kurām šļācās viļņu kruzuļi. Kad izkāpām uz asfaltētā lidlauka, gaiss likās siltāks un saule košāka. Es tūlīt pat jutos mundrāks.