Mazajiem grauzējiem trīs svarīgākās lietas dzīvē bija tādas pašas, kādas laikam gan nepieciešamas visiem dzīvniekiem - vairošanās dziņa, pārtika un ūdens. Šīs vajadzības nosaka tieksmi pēc savas teritorijas, un dzīves telpa savā ziņā ir dabisks krātiņš. Es nepavisam necenšos apgalvot, ka ir nepareizi kritizēt dzīvnieku gūstīšanu - vienkārši vēlos uzsvērt, ka to nopeļ nepareizo iemeslu dēļ. Vislielāko kaitējumu rada antropomorfiskā pieeja.
Dzīvnieku vākšanas ekspedīcijas iemāca cilvēkam daudz jauna par teritoriju un par dzīvnieku bēgšanas distanci. Bēgšanas distance ir tas attālums, kādā dzīvnieks ļauj tuvoties ienaidniekam, pirms metas bēgt. Lielākā vai mazākā mērā šādu distanci ievēro visas dzīvnieku sugas, ieskaitot cilvēkus. Neticīgajiem iesaku aiziet uz ganībām un pārbaudīt, kāda ir viņu bēgšanas distance attiecībā pret vērsi. Gūstot jaunu dzīvnieku, visgrūtākais uzdevums ir piespiest viņu saīsināt bēgšanas distanci starp sevi un cilvēku, kurš, to nedrīkst aizmirst, ir ienaidnieks, turklāt vienmēr tiešā tuvumā. Jums arī jānodrošina dzīvniekam jauna teritorija.
Piemēram, vāvere. Ja tikko noķertu vāveri ievieto vienkāršā koka kastē ar stiepļu režģi priekšpusē (tādi lielākoties izskatās ceļojuma būri), dzīvnieks lēks gaisā un plosīsies ikreiz, kad paies garām cilvēks. Tā tas turpināsies mēnešiem ilgi, varbūt pat vienmēr, jo dzīvniekam vienkārši vienā rāvienā laupīta gan bēgšanas distance, gan teritorija. Viņš nekur nespēj noslēpties no briesmīgās rokas, kas barošanas vai tīrīšanas laikā ielaužas viņa mazajā pasaulītē.
Taču to pašu vāveri var ievietot tajā pašā kastē, vienīgi jāierīko kastes galā guļamtelpa ar tieši tik lielu ieejas caurumu, lai dzīvnieks varētu iespraukties. Aina tūlīt pat kļūst citāda. Nu vāverei ir droša vietiņa, kur paslēpties iebrukuma gadījumā. No savas guļamtelpas drošā attāluma tā var vērot, kā tiek tīrīts būris, kā tajā tiek ievietoti svaigi augļi un ūdens, turklāt vāvere var justies, ja ne gluži aukstasinīgi, tad vismaz manāmi mierīgāk. Protams, jācenšas pēc iespējas retāk apdraudēt guļamtelpas svētumu, lai tādējādi iekarotu dzīvnieka uzticību. Palaikam to vienkāršāk pateikt nekā izdarīt, jo daži dzīvnieki, gluži kā cilvēki, ir neglābjami krājēji un rūpīgi savāc guļamtelpā visu ēdamo, ko vēders tobrīd neņem pretī, bet kas pilnīgi noteikti kādu dienu noderēs. Kad pūstošo uzkrājumu smaka kļūst pārāk uzmācīga, nākas ielauzties guļamtelpā un to iztīrīt, taču, jo ilgāk šo uzbrukumu var atlikt, jo labāk.
Kad dzīvnieks ir iedzīvojies, viņš sāks pat gaidīt cilvēka periodisko ielaušanos savā guļamistabā, jo tā nozīmēs svaigas banānkoka lapas vai zāli - vienlaikus ar sīkiem kukainīšiem un sēklām, ar ko pamieloties, ārpasaules smaržas, ar ko pakutināt nāsis, un, protams, jaunas migas iekārtošanas drudžaino satraukumu.
Esmu atklājis, ka guļamtelpas ierīkošanai ir lieliski panākumi, kad darīšana ar pilnīgi visiem mazajiem zīdītājiem. Man piederēja vāvere, kas trīs dienu laikā iekārtojās tik lieliski, ka brīdī, kad biju spiests iztīrīt viņas guļamtelpu, ielīda tajā un ņēmās plosīt banānkoka lapas un post migu, iekams biju visas lapas sabāzis iekšā. Kāds izcili kauslīgs un kareivīgi noskaņots pundurmangusts jau pēc pāris stundām jutās pārliecināts, ka neaizskarama ir ne tikai guļamtelpa, bet arī pārējā krātiņa daļa. Viņš bez kavēšanās pieņēma būri par savu teritoriju un aizstāvēja to nikni kā ievainots tīģeris. Nācās ilgi un pamatīgi pierunāt mangustu, iekams tas piekrita uzturēties vienā būra stūrī, kamēr es bez artēriju uzplēšanas riska spēju ievietot otrā stūrī barību un ūdeni.
Ceļojuma būra vidējo lielumu nosaka aprēķins, ka dzīvnieku drošāk ir transportēt mazā, nevis lielā krātiņā, jo gadījumā, ja būrus pārvieto nekvalificēti strādnieki (diemžēl tā notiek pārlieku bieži), kas tos nemākulīgas apiešanās dēļ nomet zemē, dzīvniekam mazā krātiņā ir lielākas izredzes netikt savainotam. Parasti izrādās, ka dzīvnieks, kas vairākus mēnešus uzturējies vienā, kaut mazā krātiņā, pie tā ir tik ļoti pieradis, ka ceļojuma beigās bieži atsakās pārcelties uz krietni prāvāku mājvietu. Ceļojuma krātiņš kļuvis viņam par drošu teritoriju ar pazīstamām robežām un drošības sajūtu, kā arī par vietu, kur atrodama pārtika un ūdens.
Kaut gan jaunais krātiņš ir piecdesmit reižu lielāks, tas, vismaz no pirmā acu uzmetiena, nenodrošina šos labumus. Tas dod vienīgi to, par ko tik ļoti satraucas cilvēki, - lielāku brīvību. Taču lielāka brīvība nepavisam nav tas, ko vēlas dzīvnieks, - viņš ilgojas pēc drošības, kādu radis mazajā ceļojuma būrītī. Daudzos gadījumos nākas mazo ceļojuma būri ievietot lielajā krātiņā un atstāt tur pat nedēļām ilgi, iekams konservatīvais, piesardzīgais iemītnieks uzdrošinās pievienot jauno mājokli savai teritorijai. Pat tad, kad dzīvnieks pieņēmis lielāko būri, tas satraukuma brīžos šaujas uz mazo mitekli, jo tikai tur jūtas kā mājās.