Reiz, vācot dzīvniekus Rietumāfrikā, mēs ieguvām dažus Demidova bušbēbijus. Mednieks viņus atveda pēdējā brīdi, kad mums jau bija jāsteidzas uz kuģi, un vienīgais mājoklis, kādu varēju viņiem piešķirt, bija apmēram divas pēdas garš un sešas collas plats senlaicīgs, pīts zvejas murds. Par laimi, Demidova bušbēbiji ir mazākie savas sugas pārstāvji (katrs no tiem ir stingrā diētā turēta zelta kāmja lielumā), tāpēc visi trīs bez pūlēm iekārtojās šaurajā, ar banānkoka lapām piepildītajā murdā. Demidovi ir visglītākie no bušbēbijiem - burvīgi mazi radījumi ar lielām, tumšām acīm, smalkām ausīm, mīkstu zaļ- ganpelēku kažoku un vēja nestu dzelkšņu pūku ašajām, vieglajām kustībām.
Kad pēc trim dienām sasniedzām piekrasti, es saviem bušbēbijiem uzbūvēju pieklājīgu būri un pārvietoju viņus jaunajā mājoklī. Kā par laimi, es neaizsviedu veco murdu, jo, tikko ievietoti jaunajā būrī, bušbēbiji sāka nīkuļot. Tie atteicās ēst un, nelaimīgi saspiedušies kopā guļamtelpā, blenza manī ar lielām, asaru pilnām acīm kā trīs trimdā izdzītas laumiņas.
Izmisumā es viņus pārliku atpakaļ murdā, kur visi acumirklī atspirga un sāka ēst un uzvesties kā parasti. Pa ceļam uz Angliju murds, kas nebija būvēts tik intensīvai lietošanai, sāka jukt laukā, un mums nācās to šur tur aizlāpīt, lai tas pavisam neizjuktu. Pēc ierašanās Demidovi visi kopā atteicās pieņemt jauno zoodārza būri, kas bija reizes piecdesmit lielāks par murdu, un spītīgi palika savā klūdziņu mājoklī. Mums nācās iekārt murdu jaunajā krātiņā, kur Demidovi nodzīvoja veselu gadu, pirms uzdrošinājās pārcelties uz prāvāku mājokli. Pat pēc tam viņi lielāko daļu laika pavadīja murda atliekās un neparko nepiekrita pārcelties uz lielāku, ērtāku un higiēniskāku grozu. Visbeidzot pēc diviem gadiem murds, kuru bušbēbiji trīs dienu laikā bija pieņēmušo par savām mājām, pilnīgi izjuka, tomēr pa šo laiku mazie spītnieki bija pieraduši pie jaunā mājokļa.
NO GRĀMATAS "MUIŽA DZĪVNIEKIEM"
Zinu, ka šāda atzīšanās izklausās skaudra un pārmēru ekscentriska, bet tik un tā atzīstos, ka mīlu rāpuļus. Protams, tie nav īpaši saprātīgi. No tiem nesagaidīt tādu pašu reakciju kā no zīdītājiem vai pat putniem, bet man tie tik un tā patīk. Rāpuļi ir īpatnēji, krāsaini un lielākoties graciozi - ko vēl vairāk var vēlēties?
Lielākā daļa cilvēku piekritīs (it kā runa būtu par kaut ko pilnīgi savdabīgu), ka viņiem piemīt "instinktīvs" riebums pret čūskām, turklāt, acis pārbolījuši un saviebušies, viņi uzskaitīs daudzus šo baiļu iemeslus - gan augstprātīgus ("tās ir instinktīvas"), gan smieklīgus ("tie radījumi ir tik glumi" un tamlīdzīgi). Mani šādas atzīšanās čūskofobijā tik ļoti garlaiko, ka ik reizi, kad saruna iegriežas par rāpuļiem, mani pārņem tieksme bēgt un paslēpties. Pietiek pavaicāt vidusmēra cilvēkam tā domas par čūskām, un viņš desmit minūšu laikā sarunās vairāk muļķību nekā vesels bars politiķu.
Pirmām kārtām jāteic, ka nevienam cilvēkam nav "dabisku" baiļu no čūskām. Tad jau tikpat droši varētu apgalvot, ka cilvēkam piemīt "dabiskas" bailes pakļūt zem autobusa. Tomēr lielākā daļa cilvēku ir pārliecināti, ka bailes no čūskām viņiem jau ieliktas šūpulī. Šo pieņēmumu var vienkārši apgāzt, iedodot nekaitīgu čūsku mazam bērnam, kura galva vēl nav piebāzta ar muļķībām par šiem radījumiem - bērns bez kādām bailēm turēs čūsku rokās un ar to rotaļāsies. Atceros, reiz es par to ieminējos kādai sievietei, kas bez mitas klāstīja par savām bailēm no čūskām. Dāma pagalam apskaitās.
- Neviens nekad nav mani mācījis baidīties no čūskām, bet es tā vienmēr esmu jutusies, - viņa augstprātīgi paziņoja un tad ar pārākuma apziņu piebilda, - un tāpat bija ar manu māti. - Ko gan atbildēt, saskaroties ar šādu loģiku?
Šķiet, ka cilvēku bailes no čūskām balstās uz veselu rindu aplamu pieņēmumu. Visparastākais no tiem ir pārliecība, ka visas čūskas ir indīgas. Patiesībā nekaitīgo čūsku pasaulē ir desmit reižu vairāk nekā indīgo. Vēl viens populārs pieņēmums ir uzskats, ka čūskas esot glumas, kaut patiesībā tās ir sausas un vēsas; nav būtiskas atšķirības, vai pieskarties dzīvai čūskai vai čūskādas kurpēm un krokodilādas somiņai. Cilvēki apgalvo, ka nespēj pieskarties čūskai tās mikluma dēļ, tajā pašā laikā neizjūt nekādu pretīgumu, ņemot rokā slapju ziepju gabalu.
Mūsu zoodārza rāpuļu māja ir samērā maza, taču tajā izvietota lieliska rāpuļu un abinieku kolekcija. Labu tiesu nevainīgas jautrības man sagādā ieiešana rāpuļu mājā, kad tajā sapulcējies daudz apmeklētāju, un paklausīšanās, kā tauta ar elpu aizraujošu pārliecību skaļi pauž savu nezināšanu. Piemēram, čūskas mēle ir tikai ožas orgāns, kuru aši šaudot rāpulis uztver smaržas; vēl mēle čūskai kalpo taustei, gluži kā ūsas kaķim. Tomēr čūsku eksperti, kas apmeklē rāpuļu māju, ir daudz zinošāki.
- Pie joda, Emm, - kāds no tiem satraukti iesaucas, - nāc un paskaties uz šitās čūskas dzeloni… Negribētu gan, lai ar tādu sadzeļ! - Un Emma piesteidzas, šausmās blenž uz nevainīgo zalkti un pienācīgi nodrebinās. Visi rāpuļi, protams, spēj ilgu laiku palikt pilnīgi nekustīgi, un, ja vien tos cieši nepavēro, pat elpošanu grūti pamanīt. Kāds vīrs, pavērojis nekustīgās čūskas vairākos būros, pagriezās pret sievu un piekrāpta cilvēka balsī paziņoja klasisku secinājumu:
- Tie radījumi ir izbāzti, Millij!
Čūska, kas slīd pa zemi vai koku zariem, ir ārkārtīgi graciozs radījums, turklāt efekts ir vēl iespaidīgāks, ja atceramies, ka tā pārvietojas ar ribu palīdzību. Uzmanīgāk pavērojot čūsku kustībā, reizēm var novērot ribu kustības zem ādas. Cilvēkiem nepatīk arī čūskas nekustīgais skatiens - tas nebūt nenozīmē, ka rāpulis cenšas kādu hipnotizēt, tam vienkārši nav plakstiņu. Kā stikliņš pulksteņa ciparnīcu, tā aci klāj plāna, caurspīdīga zvīņa. Zvīņu var viegli ievērot, kad čūska ik pēc noteikta laika posma maina ādu. Āda ap lūpām kļūst vaļīga, un, berzējoties gar akmeņiem un zariem, čūska no tās pamazām izmaucas. Aplūkojot nomesto ādu, var redzēt, ka nomaukušās arī acu zvīņas.