Visas čūskas barojas vienādi, atšķiras tikai barības iegūšanas veidi. Čūskas, kas nav indīgas un žņaudzējčūskas (piemēram, pitoni), sagrābj laupījumu ar muti un tad cenšas pēc iespējas ātrāk divas vai trīs reizes apvīties upura ķermenim, vienlaikus turot un žņaudzot. Savukārt indīgās iekož un gaida, kad inde iedarbosies, - parasti tas notiek ļoti ātri. Kad upuris beidzis raustīties pirmsnāves konvulsijās, var ķerties pie maltītes. Indes zobi, protams, atrodas augšžoklī, parasti mutes priekšpusē. Kad indes zobus nelieto, tie piekļaujas smaganām kā savāžamā naža asmens; kad čūska atver muti uzbrukumam, zobi atvāžas pareizajā pozīcijā. Zobi ir vai nu ar cauru vidu kā injekcijas adatas, vai ar dziļu iedobumu pamatnes aizmugurē. Ar zobiem savienotais indes maisiņš atrodas virs smaganām. Kodiena brīdī maisiņš tiek saspiests un inde pa zoba reni iekļūst brūcē. Taču, neatkarīgi no uzbrukuma metodes, visas čūskas nogalināto upuri norij vienādi. Apakšžokļa savienojums ar augšējo ir tāds, ka pēc vēlēšanās to iespējams atkabināt; čūskas mutes, kakla un visa ķermeņa āda, protams, ir ārkārtīgi elastīga, tādējādi rāpulis spēj norīt medījumu, kas krietni lielāks par paša galvu. Kad ēdamais nonācis kuņģī, sākas lēnais sagremošanas process. Tās upura ķermeņa daļas, kas nav sagremojamas (piemēram, spalvas), čūska vēlāk kamoliņos atrij. Reiz nogalināta pitona kuņģī tika atrasti četri ļoti cieti, apaļi spalvu kamoli tenisa bumbiņas lielumā. Katrā no kamoliem, kā vēlāk atklājās, atradās pa mežacūkas nagam. Asie nagi būtu varējuši ievainot pitona kuņģa gļotādu, un tā novēršanai katrs rūpīgi ievīstīts biezā, līdzenā spalvas kārtā.
Mūsdienās lielākajā daļā zoodārzu čūskām izbaro beigtus dzīvniekus. Tas nenotiek tāpēc, ka čūskām tā būtu veselīgāk vai ērtāk, bet gan - lai gluži nevajadzīgi izpatiktu apmeklētājiem, kuri iztēlojas, ka baltā žurka vai trusītis, ko ievieto būrī pie čūskas, ļoti cieš. Es pats ar prieku pārliecinājos, ka tās ir blēņas, kad kādā Eiropas zoodārzā redzēju trusīti tupam pitonam (kurš acīmredzot nebija izsalcis) uz muguras un ārkārtīgi aukstasinīgi nododamies tualetei. Kāda zoodārza direktors man pastāstīja, ka baltās žurkas, ja tās netiek tūlīt pat apēstas, noteikti jāaizvāc no čūskas būra, jo citādi tās sāk grauzt čūsku.
Džerijs turpināja ekspedīcijas dažādās pasaules malās vairāku iemeslu dēļ. Viņš vāca gan dzīvniekus savam zoodārzam, gan materiālu jaunām grāmatām - savam galvenajam ienākumu avotam, jo nācās atmaksāt aizdevumu, ko viņam ar glaimu palīdzību bija izdevies izlūgties no izdevniecības zoodārza dibināšanai. Zoodārzs tolaik prasīja prāvus izdevumus, kas bieži tika segti no Džerija paša līdzekļiem. Viņš nopietni pievērsās filmēšanai - ne tikai tāpēc, lai ar pārdoto materiālu papildinātu kasi, bet arī tāpēc, lai šādā veidā darītu dzīvās dabas brīnumus labāk pieejamus plašākam skatītāju lokam.
Savas sāpes par izmiršanas traģēdiju Džerijs paudis ne tikai attiecībā pret dzīvniekiem, bet arī par cilvēkiem, aprakstot Patagonijas izzudušās ciltis. Viņa ticība dzīvnieku pavairošanai nebrīves apstākļos, tādā veidā novēršot sugu izzušanu, pausta stāstā par Jaunzēlandes nelidojošo dumbrvistiņu un par pūliņiem, kas ieguldīti tās glābšanā. Tomēr, par spīti visām tā laika grūtībām, Džerija veidotie dzīvnieku apraksti - vai tas būtu kaķis vai pīļknābis - nezaudē savu pievilcību.
NO GRĀMATAS "ČUKSTU ZEME" [11]
Līdz nākamajai dienai visā ciematā jau bija izplatījusies ziņa, ka ieradies kāds jucis gringo[12], kas gatavs maksāt labu naudiņu par dzīviem zvēriem, un pamazām sākās pirmie pienesumi. Pirmais ieradās kāds indiānis, kas garas auklas galā atvilka dzelteni, melni un sarkani svītrotu koraļļčūsku, kas izskatījās pēc sevišķi atbaidošas, vecmodīgas kaklasaites. Diemžēl savā dedzībā indiānis bija pārāk cieši apsējis auklu čūskai ap kaklu un tā izrādījās neglābjami beigta.
Ar nākamo pienesumu paveicās labāk. Indiānis ieradās, cieši piespiedis pie krūtīm lielu salmu platmali. Kad bijām pieklājīgi sasveicinājušies, es vēlējos apskatīt, ko viņš tik rūpīgi noglabājis cepurē. Ar platu, cerību pilnu smaidu indiānis pastiepa cepuri, es tās dziļumos ieraudzīju zvilnam ārkārtīgi glītu kaķēnu ar valgu skatienu. Tas bija jauniņš Žofruā [13] kaķis; šī nelielā savvaļas kaķu suga Dienvidamerikā strauji kļūst aizvien retāka. Dzīvnieciņa kažoka pamatkrāsa bija gaiši dzeltenbrūna, viscaur izraibināta ar tumšākiem brūniem plankumiņiem. Kaķēns vērās manī no cepures dziļumiem ar lielām, zilganzaļām acīm, gluži kā vedinādams paņemt viņu rokās. Man gan vajadzēja būt piesardzīgākam. Pieredze rādījusi, ka tieši pēc izskata visnevainīgākie radījumi spēj sagādāt vislielāko postu. Taču kaķēna nevainīgais izskats lika man zaudēt modrību - es iegremdēju roku cepurē un mēģināju sagrābt dzīvnieciņu aiz čupra. Jau nākamajā mirklī mans īkšķis izrādījās pamatīgi sakosts un rokā ievilkās divpadsmit dziļas, sarkanas rievas. Es lādēdamies atrāvu roku; kaķēns tostarp palika guļam tikpat nevainīgā pozā un nepārprotami gaidīja, kādu vēl rotaļu es grasos uzsākt. Sūkādams roku kā izsalcis vampīrs, es ņēmos kaulēties ar indiāni un beidzot mazo uzbrucēju nopirku. Ie- kratīju kaķēnu, kas šņāca un ņurdēja kā mazītiņš jaguārs, no platmales kastē ar salmiem un atstāju uz kādu stundu, lai iedzīvojas. Uzskatīju, ka kaķēna nīgrajā omā vainojama sagūstīšana un nēsāšana salmu cepurē, jo, ciktāl varēju spriest, mazulis bija tikai kādas divas nedēļas vecs.