Sasnieguši kāpu pakāji, pingvīni parasti kādas desmit minūtes atpūtās. Daži vienkārši apcerīgi attupās, citi nozvēlās uz vēdera un gulēja elsodami. Atpūtušies viņi apņēmīgi pieslējās kājās un sāka kāpienu augšup. Sakopojuši spēkus, pingvīni traucās augšup pa nogāzi, acīmredzot cerēdami pievārēt grūtāko posmu, cik ātri vien iespējams. Taču jau pēc ceturtdaļas ceļa pārvarēšanas straujais kāpums apsīka - gaita kļuva gausāka un bieži nācās apstāties, lai atpūstos. Nogāzei kļūstot aizvien stāvākai, putniem beigu beigās nācās laisties smiltīs peldus uz vēdera un airēties ar spārniem. Tad ar pēdējo straujo, neprātīgo piepūli viņiem izdevās sasniegt virsotni, kur putni, brīdi triumfēdami, stāvēja un priekā plivināja spārnus, tad atlaidās uz vēdera desmit minūtes atpūsties. Viņi bija paveikuši pusceļu un no šaurās, naža asmenim līdzīgās kores vēroja pusjū- dzes attālumā mirgojošo auksto, vilinošo jūru. Tomēr pirms ieniršanas jūrā viņiem vēl bija pieveicama kāpas pretējā nogāze, ceturtdaļjūdze pa krūmājiem un vairāki simti jardu akmeņainas pludmales.
Nokāpšana pingvīniem, protams, pūles nesagādāja, un viņi to veica divējādi, turklāt abus paņēmienus bija vienlīdz uzjautrinoši vērot. Viņi vai nu ļoti svinīgi sāka kāpt lejup un, nogāzei kļūstot stāvākai, traucās aizvien straujāk un straujāk, līdz beidzot gluži necienīgā veidā lēkšoja, vai arī laidās lejup guļus uz vēdera, airēdamies pa smiltīm ar kājām un spārniem gluži kā peldot. Jebkurā gadījumā pingvīni nonāca kāpas pakājē kopā ar mazu smilšu šļūdoni, pieslējās kājās, noskurinājās un cauri briksnājam apņēmīgi devās uz jūras pusi. Taču likās, ka tieši atlikušie pārsimt jardi ir putniem visnogurdinošākie. Jūra bija turpat blakus, tā bija tik zila, tik vizoša, tā šalkoja tik aicinoši, taču vēl nācās līdz pagurumam vilkties pāri akmeņainajai pludmalei, oļiem čirkstot un ļogoties tā, ka vai jākrīt no kājām.
Tomēr beidzot mokas bija galā, pingvīni dīvainā, sagumušā gaitā skriešus pārvarēja pēdējās pāris pēdas un tad, pēkšņi iz- slējušies, ienira vēsajā ūdenī. Kādas desmit minūtes viņi kā ekstāzē nira un virpuļoja saules pielietajos vilnīšos, noskalodami smiltis un putekļus no galvas un spārniem, plivināja sakarsušās, sāpošās kājas, griezās un lēkāja ūdenī, te ienirdami, te kā korķi izšaudamies virspusē. Kad pingvīni jutās pilnīgi atspirguši, tie ķērās pie nogurdinošās zvejošanas, bezbailīgi ignorēdami faktu, ka nāksies vēlreiz veikt to pašu nogurdinošo ceļojumu, pirms saķertā barība nonāks izsalkušo jaunuļu vēderos.
Kad pingvīni ar zivju pilniem vēderiem bija cauri skarbajam apvidum pievārējuši atpakaļceļu uz koloniju, tiem steidzīgi nācās ķerties pie rijīgo mazuļu barošanas. Šis process atgādināja tiklab boksu, kā brīvo cīņu, un tajā bija aizraujoši un uzjautrinoši nolūkoties. Kādas pingvīnu ģimenes ligzdala atradās pavisam tuvu tai vietai, kur mēs katru dienu atstājām lend- roveru, un gan abi pieaugušie, gan abi jaunuļi tik ļoti pierada pie mūsu klātbūtnes, ka ļāva mums vērot un filmēt viņus no aptuveni divdesmit pēdu attāluma, tāpēc mēs varējām novērot barošanas procesu visos sīkumos. Tikko pieaugušais pingvīns bija sasniedzis koloniju, viņam nācās izcīnīties cauri vairākiem tūkstošiem pingvīnēnu, iekams izdevās sasniegt savas mājas un paša bērnus. Ikviens jaunulis jutās pārliecināts, ka, itin uzstājīgi uzbrūkot pieaugušajam, izdosies to piespiest atrīt barību. Tāpēc pieaugušajam pingvīnam nācās manīgi vairīties no resnajiem, pūkainajiem mazuļiem kā pieredzējušam centra uzbrucējam futbola laukumā. Parasti pieaugušais laimīgi nonāca līdz savai ligzdalai, kur to joprojām neatlaidīgi vajāja divi trīs no svešajiem mazuļiem, kas bija visiem spēkiem apņēmušies piespiest tos pabarot. Nonācis mājās, pieaugušais pingvīns piepeši zaudēja pacietību, apsviedās un klupa virsū uzmākuļiem, knābdams tik enerģiski, ka mazuļu dūnas veseliem kušķiem kā dadža pūkas aizlidoja pāri visai kolonijai.
Tikuši vaļā no svešajiem mazuļiem, pieaugušie varēja pievērsties saviem bērniem, kuri nu apstāja tos tikpat neatlaidīgi kā savulaik pārējie, nepacietībā un izsalkumā gārdzoši spiegdami. Pieaugušais tad attupās ligzdalas malā, domīgi blenza uz savām pēdām un trīsēdams rīstījās, it kā mocītos aizturētu žagu lēkmē. To pamanījuši, jaunuļi sāka trakot vēl nevaldāmāk, aizsmakušās balsīs mežonīgi klaigāja, strauji vicināja spārneļus un spiedās klāt pieaugušajam, stiepdami augšup knābjus un klikstinādami tos pret lielā pingvīna knābi. Šī kņada turpinājās kādu pusminūti, līdz piepeši pieaugušais ar nepārprotamu atvieglojuma izteiksmi strauji atvēma un iegrūda galvu tik dziļi mazuļu kārajās rīklēs, ka likās - nemūžam to vairs nespēs izvilkt. Šķita, ka ar pirmo porciju barojošais knābis vēl nav caurdūris mazuļus līdz pleznām - pingvīnēni apmierināti attupās uz tuklajiem dupšiem un brīdi apcerīgi gremoja. Pieaugušais izmantoja šo pavaļas brīdi, lai aši sapostos, rūpīgi izsukātu krūšu spalvojumu, nolasītu sīkus gruzīšus no pēdām un ar knābi izknibinātu spārnus. Tad viņš izstiepa spārnus uz mugurpusi, noliecās dziļi uz priekšu, it kā cenzdamies aizsniegt pēdas, un platu knābi nožāvājās; pēc tam tas, līdzīgi kā mazie, iegrima transā. Minūtes piecas valdīja klusums, bet tad pieaugušais atsāka raustīdamies žagoties, un acumirklī jandāliņš sākās no jauna. Mazuļi uztrūkās no sapņainās gremošanas un metās virsū pieaugušajam, katrs cenzdamies pirmais tikt pie teikšanas. Pieaugušais vēlreiz, kā likās, ar knābi caurdūra katru no mazuļiem līdz pat sirdij, un tad viņi no jauna iegrima snaudā.