Pingvīnu ģimeni, kuru barošanas procesu mēs filmējām, ērtības labad nosaucām par Džonsiem. Netālu no Džonsu ligzdalas citā mājokli dzīvoja viens pats mazs un acīmredzami panīcis pingvīnēns, ko mēs nodēvējām par Henrietu Vakantumu. Šis mazulis ar savu izskatu vedināja domāt par nelabvēlīgu ģimenes dzīvi. Viņas vecāki bija vai nu pārāk nemākulīgi zvejnieki, vai arī gluži vienkārši pārāk slinki, jo barības sagāde Henrietai viņiem aizņēma divtik ilgu laiku kā citiem pingvīniem, turklāt sagādātās porcijas bija tik mazas, ka Henrieta vienmēr bija izsalkusi. Par vecāku paradumiem liecināja arī pavirši veidotā ligzdala, kas bija tik vien kā sekls iedobums zemē, tik tikko pietiekams, lai pasargātu Henrietu no skarbajiem laika apstākļiem - Džonsu ģimenes dziļā, rūpīgi izraktā ligzdala, salīdzinot ar Henrietas mājvietu, izskatījās pēc villas. Nav nekāds brīnums, ka Henrieta ar lielajām acīm un neapkopto, mūžam badā panīkušo ārieni izraisīja mūsu līdzjūtību. Viņa allaž meklēja ko ēdamu un nekad nepalaida garām izdevību uzplīties vienam vai otram no Džonsiem, kad tie slāja gar viņas māju, lai piespiestu tos atrīt barību, pirms tie nonākuši savā glītajā pagalmā.
Šie pūliņi lielākoties bija veltīgi, un Henrieta par savām pūlēm saņēma vien spēcīgus knābienus, tā ka viņas pūkas lidoja gaisā veseliem mākoņiem. Tādos gadījumos viņa saīgusi pakāpās nostāk un žēlabaini noskatījās, kā abi brangi noēdu- šies Džonsu mazuļi kāri rij barību. Taču kādu dienu Henrieta gluži nejauši atskārta, kā iespējams nočiept kaut ko no Džonsu ģimenes galda un tikt sveikā cauri. Viņa nogaidīja, kamēr lielais Džonss sāk žagošanos, kas liecināja par tuvo barības straumi, un mazie Džonsi, klaigādami un spārneļus vicinādami, uzsāk dedzīgo danci, un tad izšķirīgajā brīdi pievienojās ģimenei, piesardzīgi tuvojoties no mugurpuses. Skaļi, čērkstoši iespie- gusies, viņa ņēmās staipīt plati atvērto knābi vai nu pāri lielā pingvīna plecam, vai pa spārnu apakšu, pati joprojām manīgi palikdama aizmugurē, lai barotājs viņu nepazītu. Lielais Džonss bija pārāk aizņemts, pūlēdamies atvemt pinti garneļu, un, paša mazuļu skaļi mudināts, parasti nepamanīja, ka kauslīgajā pūlī iespraukusies vēl viena galva. Tad pienāca izšķirīgais mirklis, un viņš, gluži kā lidmašīnas pasažieris, kas pēc piecdesmitās gaisa bedres izmisis tver mazo, brūno papīra maisiņu, iegrūda galvu tuvākajā atvērtajā knābī. Tikai tad, kad spazmas bija beigušās, lielais Džonss atguvās un saprata, ka barojis svešu mazuli; tajos brīžos Henrietai nācās labi aši dot lielajām, plakanajām pēdām ziņu, lai izbēgtu Džonsa dusmām. Tomēr, ja viņai pat neizdevās aizbēgt gana ātri un par nekaunību nācās saņemt pērienu, pašapmierinātā izteiksme liecināja, ka bijis vērts to paciest.
Tolaik, kad šo apgabalu tika apmeklējis Darvins, tur vēl bija sastopamas dažas Patagonijas indiāņu ciltis, kas izcīnīja nevienlīdzīgu cīņu par eksistenci ar kolonistiem un zaldātiem. Par šiem indiāņiem runāja kā par neaptēstiem un mežonīgiem radījumiem, kuri nav pelnījuši ne kripatu kristiešu žēlsirdības. Rezultātā viņi izzuda no zemes virsas gluži kā daudzās dzīvnieku sugas, kas saskārušās ar civilizācijas labumiem, un tā vien šķiet, ka neviens viņu izzušanu nenožēlo. Dažādos muzejos visā Argentīnā iespējams aplūkot atsevišķus viņu darinājumus (piemēram, šķēpus un bultas) un neiztrūkstošo prāvo drūmo gleznu, kurā attēlota indiāņu nepievilcīgā rakstura iezīme - patoloģiskā baudkāre. Katrā gleznā redzams nevaldāmu zirgu mugurā auļojošs garmatainu mežonīga izskata indiāņu bars, kura vadonis vienmēr pārmetis pāri segliem balto sievieti caurspīdīgā tērpā un ar tik raženām krūtīm, ka viņu apskaustu ikviena mūsdienu filmzvaigzne. Gleznas visos muzejos ir pilnīgi vienādas, atšķiras vienīgi indiāņu skaits un upura krūšu izmēri. Lai cik aizraujošas būtu šīs gleznas, mani vienmēr pārsteidza, ka tām līdzās nekarājas vēl otra, kurā attēlots auļojošs civilizētu balto cilvēku bars ar valdzinošu indiāņu meiteni pār vadoņa segliem, kaut arī šādi atgadījumi notikuši tikpat bieži (ja ne vēl biežāk) kā balto sieviešu izvarošana. īpatnējs un interesants sāņus ieskats vēsturē. Tomēr visām šīm aizraujošajām, kaut arī nemākulīgi gleznotajām nolaupīšanas ainām piemita viena interesanta iezīme - gleznu mērķis gan nepārprotami bija radīt pēc iespējas negatīvu iespaidu par indiāņiem, taču to aplūkošana drīzāk izraisīja interesi par šiem mežonīgajiem un savā ziņā skaistajiem cilvēkiem un skumjas par to, ka viņu vairs nav. Tāpēc, ierodoties Patagonijā, es aizrautīgi centos atrast kādu no šo indiāņu relikvijām un iztaujāju visus cilvēkus pēc kārtas, kārodams uzzināt ko vairāk. Diemžēl stāsti pilnībā atkārtojās un sniedza visai maz informācijas, savukārt relikviju vākšanā pingvīnu kolonija izrādījusies visveiksmīgākā izvēle.
Kādu vakaru, kad bijām pēc grūtas, filmēšanā pavadītas dienas atgriezušies estansijā un pie kamīna dzērām matē-, es senjo- ram Uiči ar Marijas palīdzību pavaicāju, vai šajā apkārtnē dzīvojušas daudzas indiāņu ciltis. Es izteicu jautājumu iespējami delikāti, jo man bija stāstījuši, ka pats Uiči ir pa daļai indiānis, un es nezināju, vai viņš ar šīm saknēm lepojas vai ne. Uiči laipni pasmaidīja un pastāstīja, ka tieši viņa estansijas atrašanās vietā un tai tuvākajā apkārtnē mitušas pašas lielākās Patagonijas indiāņu ciltis; viņš arī teica, ka pingvīnu aizņemtajā teritorijā patiesībā joprojām esot atrodami šīs eksistences pierādījumi. Es dedzīgi vaicāju, par kādiem pierādījumiem ir runa. Uiči vēlreiz pasmaidīja, piecēlās un iegāja savā krēslainajā guļamistabā. Bija dzirdams, ka viņš izvelk no pagultes lādi, un tad, atgriezies istabā ar lādi rokās, nolika to uz galda. Nocēlis lādei vāku, Uiči izbēra uz baltā galdauta tās saturu, un es noelsos vien.