Sākotnēji dzīvnieku palaišana brīvībā noritēja lēni, taču gan dzīvnieki, gan projektā iesaistītie cilvēki aizvien vairāk mācījās, un rezultāti galu galā bija sekmīgi. Kādā fotogrāfijā nebrīvē izaudzēts dzīvnieks redzams ēdam vardi - šāds kumoss viņam Vašingtonā nekad nebija ticis piedāvāts, tātad ir pierādījums, ka dzīvnieki iejutušies jaunajos apstākļos. Nākamajā fāzē bija paredzēts nebrīvē izaudzētos dzīvniekus salaist kopā ar savvaļas tamarīniem, un tā bija liela diena, kad nebrīvē dzimusi mātīte pēc pārošanās ar savvaļas tēviņu dzemdēja dvīņus. Ap to laiku mēs Džērsijā bijām tikuši pie vairāk nekā divdesmit pieciem zeltainajiem lauvtamarīniem un varējām piedalīties pasākumā ar pieciem saviem dzīvniekiem. Viņus kā vienu ģimeni izlaida brīvībā meža pudurī, kur nedzīvoja savvaļas tamarīni, un mēs ar lepnumu varējām teikt, ka mūsu grupiņa bija pirmā, kas projekta ietvaros radīja pēcnācējus, kuru abi vecāki bija gan dzimuši, gan auguši nebrīvē. Šis bija pierādījums (ja tāds vispār nepieciešams), ka, visām dažādajām disciplīnām strādājot vienotam mērķim, sugu pavairošana nebrīvē var notikt un notiek, un ar tās palīdzību mums varētu izdoties neskaitāmas sugas paglābt no iznīcības.
Es vienmēr atceros lielisko pikniku kopā ar Rodžeru Peinu un viņa ģimeni, kad otro reizi apmeklēju ASV. Tas, protams, bija Rodžers, kurš veicis tik daudz lielisku pētījumu par vaļiem un kuram pienākas pateicība par sērīgi brīnišķīgajām vaļu dziesmām, kuras tik daudzi cilvēki aizgrābti klausās un ilgojas uzzināt, ko šie milzīgie, neparastie dzīvnieki saka cits citam. Taču piknika laikā Rodžers man vaicāja, ar ko nodarbojas trests, un es centos izskaidrot mūsu mērķus un uzdevumus.
Visbeidzot Rodžers teica: - Domāju, ka saprotu jūsu mērķi - jūs viņus pavairojat, lai tie nonāktu šeit, ja vien vēl ir kāda šejiene, kur dzīvniekiem atgriezties. - Tā viņš kodolīgā teikumā iezīmēja vienu no mūsu programmas problēmām: ja nav labāka apzīmējuma, nosauksim to par "šejienes sindromu".
* * *
Kad mēs ar Džonu Hārtliju uzturējāmies Maurīcijā, nodarbodamies ar rožaino baložu kolonijas dibināšanu, manu uzmanību saistīja problēmas, ar kādām saskārās Raundas sala - trīssimt piecdesmit akru liels vulkānisks konusveida izvirzījums apmēram trīspadsmit jūdžu uz ziemeļrietumiem no Maurīcijas. Visneparastākais ir tas, ka uz šā niecīgā zemes pleķīša sastopamas vismaz divas ķirzaku, divas čūsku un vairākas augu sugas, kādu nav nekur citur pasaulē. Vēl vairāk, tā ir viena no ļoti reti sastopamajām tropu salām, kurā nedzīvo žurkas un peles, bet tā ir ari nozīmīga vairošanās apmetne dažādām jūras putnu sugām. Pirms daudziem gadiem Raunda bija tāda kā Maurīcija miniatūrā: salas kalnainās vietas bija biezi apaugušas ar cietkoksnes koku (piemēram, melnkoka) mežiem, bet zemākās nogāzes klāja palmu savannas. Deviņpadsmitajā gadsimtā kāds muļķis bija iedomājies palaist salā kazas un trušus - kaitīgākos no visiem dzīvniekiem. Rezultāts bija tāds pats, kā ie- slogot aitu aplokā zobenzobu tīģeri. Ko nenoēda kazas, to piebeidza truši, un drīz vien cietkoksnes meži nozuda bez pēdām, palmu savannas izcīnīja arjergarda kaujas, un strauji erozijas skartā sala lēni, bet nenovēršami sāka slīdēt jūrā. Pirmajā apmeklējumā sala izskatījās kā grumbu izvagota, sarkandzeltena simtgadīga indiāņa pēcnāves maska, kur atlikušas tikai šur tur izkaisītas palmas, daži pandāni un nīkulīgs pamežs. Bija skaidrs, ka kaut kas steidzami jādara, lai glābtu rāpuļus, jo to dabiskā vide aizvien vairāk samazinājās. Mēs ar Džonu divas reizes apmeklējām salu, jo Maurīcijas valdība pilnībā piekrita, ka jāsagūsta rāpuļi pavairošanai nebrīvē - sākumā Džērsijā, vēlāk, iespējams, arī Maurīcijā. Mūs informēja, ka trušu un kazu situācijas risinājums tiekot meklēts.
Esmu vācis dzīvniekus ļoti daudzās pasaules malās, un ķeršanas process nekad nav viegls. Taču Raundas salā rāpuļi līda vai no ādas ārā aiz vēlēšanās sadarboties. Telfēra scinki bija tik paļāvīgi, ka dedzīgi pievienojās mūsu piknikam, ko bijām sarīkojuši pandānu plaukstām līdzīgo lapu niecīgajā ēnā. Šie scinki ir lielas ķirzakas ar gludenām zvīņām iepelēka grauzdēta cukura krāsā, kas saulē zaigoja visās varavīksnes krāsās, smailām, saprātīgām sejām un biezām, melnām mēlēm. Tie bariem drūzmējās mums apkārt, rāpās mums klēpī, dalījās maltītē, izsmalcināti mielojās ar vārītām olām, tomātiem un pasioniem, un malkoja alu un kokakolu no mūsu glāzēm tik pieklājīgi kā ciemata dāmu bariņš vikāra tējas viesībās. Mēs jutāmies kā nelietīgi nekauņas, kad maltītes beigās vienkārši uzlasījām savus uzvedīgos viesus un ar galvu pa priekšu sastūķējām mīksta auduma maisos - gluži kā Trakais Cepurnieks un Marta Zaķis grāmatā "Alises piedzīvojumi Brīnumzemē" iebāza tējkannā Susurinu.