Mūsu nākamais mērķis bija saķert Gintera gekonus - astoņas collas garas, tuklas ķirzakas ar milzīgām, zeltainām acīm, vēdekļveida piesūcekņiem uz pirkstiem, melniem un pelnu pelēkiem lāsumiem klātu samtaini mīkstu ādu. Gintera gekoni nebija tik omulīgi kā scinki un labprāt dzīvoja atlikušajās palmu savannās, pieķērušies kokiem apmēram stumbra vidusdaļā. Šo rāpuļu ķeršanai mums nācās izmantot sarežģītāku metodi - makšķerēšanu. Mēs bijām paņēmuši līdzi bambusa stiebrus, kuriem piestiprinātas smalkas neilona auklas cilpas ar slīdošiem mezgliem. Gekoni uzvedās ārkārtīgi pretimnākoši - tie tupēja pavisam rāmi, kamēr pārslidinājām cilpu pāri to galvai un tuklajam kaklam. Pēc tam atlika vienīgi nocelt gūstekņus no koka un iebāzt maisā. To vajadzēja darīt ļoti maigi un piesardzīgi - ja ķirzaka pēkšņā panikā sāktu raustīties cilpā, neilons varēja iegriezties kakla ādā, plānā kā zīdpapīrs. Mums tomēr paveicās, un mēs sabāzām maisā divdesmit scinkus un sešpadsmit gekonus.
Tālāk ķērāmies pie čūskām. Abu Raundas salā sastopamo sugu čūskas nav indīgas un ir attāli radniecīgas čūsku dzimtai, kurā ietilpst Amerikas tropu žņaudzējčūska, tomēr mūsdienās uzskata, ka tās veido atsevišķu dzimtu. Viena no čūskām ir olīv- krāsā ar gaišākiem raibumiem, apmēram trīsarpus pēdas gara. Dienas laikā tā gozējas sauso lapu vainagā, kas nokarājas līdz latānijas palmu pamatnei - savannā šo palmu vēl atlicis pavisam nedaudz. Šīs čūskas noķert ir pavisam viegli, jo tās vienkārši guļ un ļauj, lai tās uzlasa no lapām, - grūtības sagādā vienīgi rāpuļu ieraudzīšana, jo čūskas guļ pavisam nekustīgi. Toties ar otras sugas čūskām mums nepavisam neveicās. Tās dzīvo zem zemes un ir daudz grūtāk sameklējamas. Pēdējā šīs sugas čūska redzēta 1975. gadā - kopš tā laika par tām nekas nav dzirdēts, un pastāv bažas, ka šīs čūskas izmirušas. Mēs meklējām itin visur, tomēr nevienu neatradām un ar nožēlu samierinājāmies.
Atgriezušies Maurīcijā, konstatējām, ka ap trušu un kazu iznīdēšanas plāniem Raundas salā virmo neprāta kaislības. Valdībai bija paziņots, ka vienīgā iespējamā metode tik sarežģītā teritorijā ir indēšana, un tika izraudzīts strihnīns. Tā ir nelāga inde, bet diemžēl tajā laikā vienīgā iespējamā, jo strihnīnu varēja dienām ilgi atstāt kvēlojošajā saulē un tas nezaudēja savu iedarbību. Vēlāk, protams, tika atklāts, ka strihnīns būtu varējis noindēt arī rāpuļus, ne tikai kazas un trušus, tādējādi šā nāvekļa izvēle izrādījās vēl aplamāka. Tomēr tolaik strihnīns tika uzskatīts par labāko izvēli, un Raundas salas iespējami ātrāka atbrīvošana no postošajiem zālēdājiem bija absolūti nepieciešama. Tad kāds projektā iesaistīts cilvēks sniedza interviju presei un muļķīgā kārtā vispārējos vilcienos aprakstīja šo plānu; ar to pašu elle nāca vaļā.
Šo lietu uztvēra visdažādākās dzīvnieku aizsardzības biedrības Lielbritānijā un ņēmās riet kā histēriski suņi; viens no pārstāvjiem pat paziņoja seram Pīteram Skotam (viņš bija mēģinājis darboties kā vidutājs), ka labāk redzētu visus Raundas salas kustoņus izmirstam, nekā pieļautu viena vienīga truša nogalināšanu. Vietējā biedrība, kas aicināja aizsargāt Maurī- cijas dzīvniekus no nežēlīgas izturēšanās un līdz šim bija atbalstījusi indēšanas kampaņu, tagad pārbijās, strauji meta kažoku otrādi un paziņoja, ka trušu un kazu indēšana būtu tikpat liela nežēlība un ka viņi darīšot visu iespējamo, lai to novērstu. Mēs visādi centāmies cilvēkiem iestāstīt, ka, turpinot vairoties šādā tempā, truši un kazas vienkārši iznīcinās visus pārtikas krājumus un lēnā nāvē nobeigsies no bada, kas taču ir daudz mokošāks gals par ātru nāvi no indes. Kāda Anglijas dzīvnieku labklājības aizsardzības biedrība tiešām aizsūtīja uz salu snaiperi, kurš kādu laiku centās samazināt kazu skaitu ar bises palīdzību; mums par pamatīgu izbrīnu, tas viņam arī izdevās. Izbrīnu tas mums sagādāja tādēļ, ka šie dzīvnieki ir ārkārtīgi tramīgi un galvenokārt mitinās vulkāna krātera malā, kas ir visgrūtāk sasniedzamā un bīstamākā vieta visā salā. Tomēr truši joprojām turpināja nemanāmi postīt, tā ka problēma palika neatrisināta.
Tieši šajā ārkārtīgi satraucošajā laikā notika kāds uzjautrinošs starpgadījums, kas mazliet atviegloja mūsu smago nastu. Cilvēks, kas trušu iznīdēšanas kampaņas sakarā mums Anglijā sagādāja vislielākās grūtības, bija kāds doktors Glenfids Bal- morals. Tas pilnīgi noteikti nebija viņa īstais vārds, tomēr gana neparasts, lai aizķertos atmiņā. Mēs ar Džonu Hārtliju un manu draugu Vahabu Ovadaliju - Maurīcijas galveno mežu aizsardzības speciālistu - piedalījāmies konferencē Londonas zoodārzā; pārlaizdams paviršu skatienu dalībnieku sarakstam, es ieraudzīju arī šausminošo doktora vārdu. Biju pārliecināts, ka trijatā mums zināmā mērā izdotos vest doktoru pie prāta, ja vien mēs spētu parunāties ar viņu privātā gaisotnē. Mēs rūpīgi izplānojām, kā šo nolaupīšanu īstenot. Pirmkārt, es lūdzu toreizējam Londonas zoodārza zīdītāju uzraugam Maiklam Brambelam atļauju izmantot viņa māju, kas atradās netālu no konferences zāles Rīdžentparka kanāla malā. Tad kāda izcili augsta amatpersona stādīja mani priekšā doktoram. Viņš likās jauks, saprātīgs cilvēks, un mani pārsteidza, ka viņš tik ekstrēmi izteicies par tā saukto "trusīšu asinspirti". Teicu, ka es un mani kolēģi vēlamies ar viņu kaut ko īpašu apspriest, un uzaicināju pārtraukuma laikā kopā ar mums Maikla mājā iedzert kādu glāzīti; doktors sajūsmināts piekrita. Diemžēl viņš izvēlējās tieši to brīdi, kad tika lasīta lekcija par lamantīnu pavairošanu, - šie dzīvnieki man bija ļoti mīļi, tomēr uzskatīju, ka Raundas salas jautājums ir ļoti svarīgs, tāpēc man jāatsakās no lekcijas noklausīšanās. Tas bija viens no daudzajiem upuriem, kādus esmu nesis dabas aizsardzības vārdā.