Kroulijs redzēja, ka sievietes acis ieplešas.
Kā jau velns viņš labi iegaumēja sejas un pazina tās pat pēc desmit gadiem, neraugoties uz to, ka sievietei nebija galvassegas, bet seju klāja bieza smiņķa kārta. Kroulijs noknakšķināja pirkstus. Mērija Hodžsa atkrita krēslā, un viņas seja pārvērtās neizteiksmīgā, patīkamā maskā.
- Bez tā varēja gluži labi iztikt, - Azirafals atbildēja.
- Lab... - iemetis skatienu pulkstenī, Kroulijs melodiskā balsī turpināja, - ... rīt, kundze. - Mēs esam tikai divas pārdabiskas būtnes, kas prāto, vai jūs varētu kaut kā palīdzēt ar norādēm, kur meklēt skandalozo Sātana dēlēnu. - Kroulijs ledaini uzsmaidīja eņģelim.
- Es viņu pamodināšu, labi? Bet tu runāsi.
- Labi. Ja jau tu tā uzstāj, - eņģelis nesteigdamies atbildēja.
- Savu reizi vecās metodes ir visiedarbīgākās, - Kroulijs pievērsās nesatricināmi mierīgajai sievietei.
- Pirms vienpadsmit gadiem jūs šeit bijāt mūķene, vai ne? - viņš iesāka.
- Jā, - Mērija pamāja.
- Lūdzu! Redzi? Es zināju, ka nekļūdos, - Kroulijs teica eņģelim.
- Tev velnišķīgi veicas, - Azirafals nomurmināja.
- Tolaik jūsu vārds bija māsa Runīgā vai tamlīdzīgi.
- Daiļrunātāja, - Mērija Hodžsa neskanīgā balsī precizēja.
- Vai atceraties negadījumu, kurā tika samainīti tikko piedzimuši bērni? - Kroulijs turpināja.
Mērija Hodžsa vilcinājās, bet, kad ierunājās, šķita -atmiņas, kas bija apbedītas, pēc daudziem gadiem tiek uzjundītas.
-Jā, - viņa pamāja.
- Vai varētu būt tā, ka apmaiņā kaut kas misējās?
- Nezinu.
Kroulijs brīdi padomāja.
-Jums noteikti bija reģistru grāmata, - viņš nelikās mierā, - tādas šajos laikos ir visur.
Uzmetis lepnu skatienu Azirafalam, velns padižojās:
- Viena no manām spožākajām idejām.
- Bija gan, - Mērija Hodžsa atbildēja.
- Un kur tā ir tagad? - saldi nodūdoja Azirafals.
- Uzreiz pēc dzemdībām izcēlās ugunsgrēks.
Kroulijs novaidēdamies pameta gaisā rokas.
- Droši vien Hasturs, - velns secināja. - Viņa rokraksts. Vai vari to iedomāties? Lieku galvu ķīlā, ka viņš pats uzskatīja to par ģeniālu ideju.
- Varbūt otrajam bērnam bija kāda īpaša pazīme, neatceraties?
- Atminos.
- Lūdzu, pastāstiet!
- Viņam bija jaukas, sārtas pēdiņas.
- Ak vai.
- Un vēl viņš bija ļoti mīļš, - Mērija Hodžsa piebilda.
Aiz loga iegaudojās sirēna, kuru aprāva trāpīgs šāviens.
Azirafals piebikstīja velnam.
- Jāiet, - viņš mudināja, - kuru katru brīdi te būs pilns ar policistiem, un mans morālais pienākums, protams, būs palīdzēt vākt liecības.
Mirkli padomājis, eņģelis turpināja:
- Varbūt pajautā, vai tonakt dzemdēja vēl kāda sieviete, un...
Pa kāpnēm augšup dunēja soļi.
- Apstādini viņus! Mēs vēl neesam beiguši! - Kroulijs norīkoja.
- Vēl mazliet brīnumu, un mūs tur, augšā, ievēros, -Azirafals brīdināja. - Vai tiešām tu gribi, lai ierodas Gab-riēls vai vēl kāds, lai noskaidrotu, kāpēc pēkšņi aizmiga četrdesmit policisti?
- Labi, - Kroulijs padevās. - Viss. Pietiks. Tomēr bija vērts pamēģināt. Laižamies projām!
- Pēc trīsdesmit sekundēm jūs pamodīsieties, - Azirafals teica hipnotizētajai sievietei. - Redzēsiet jauku sapni par to, kas jums patīk vislabāk, un...
- Labi jau labi, - Kroulijs nopūtās. - Vai tagad varam iet?
neviens neievēroja, ka viņi dodas projām. Policisti bija pārāk aizņemti, tvarstīdami satracinātos, adrenalīna apreibinātos, kauslīgos kursantus. Pļavu bija izdangājušas trīs policijas mašīnas. Azirafals pagrūda Krouliju aiz pirmās ātrās palīdzības mašīnas, un mirkli vēlāk Bentley aizšalca naktī. Aiz muguras palika vasarnīca un paviljons, kurus jau laizīja liesmu mēles.
- Atstājām nabaga sievieti briesmās, - eņģelis nopūtās.
- Tu saki? - Kroulijs atsaucās, cenzdamies sabraukt ezi, par laimi, nesekmīgi. - Pieprasījums pēc centra divkāršosies. Ja vien viņa izspēlēs pareizo kārti, atlasīs īstos klientus un sameklēs labu advokātu. Varbūt piedāvās apmācību ar īstiem ieročiem? Tauta stāvēs rindās.
- Kāpēc tu esi tik cinisks?
- Es jau teicu. Man tāds darbs.
Brīdi abi brauca klusēdami.
- Tu cerēji, ka viņš parādīsies un mēs tiksim uz pēdām? - Azirafals ierunājās.
- Neparādīsies. Mēs jau neredzēsim. Aizsargājoša maskēšanās. Viņš pat nezina, ka paša spējas izolē viņu no okultajiem spēkiem.
- Okultajiem spēkiem?
- No mums abiem, - Kroulijs paskaidroja.
- Es neesmu okultais spēks, - Azirafals iebilda, - eņģeļi nav okulti. Mēs esam ēteriski.
- Vai nav vienalga, - Kroulijs nošņāca, pārlieku uztraucies, lai strīdētos.
- Vai nevar kaut kā citādi noteikt viņa atrašanās vietu?
Kroulijs paraustīja plecus.
- Kam tu prasi? - viņš atbildēja. - Tu domā, ka man šajos jautājumos liela pieredze? Armagedons notiek tikai vienreiz. Otro mēģinājumu izdarīt man neviens neļaus.
Eņģelis vēroja aiz loga slīdošos dzīvžogus.
- Izskatās pavisam mierīgi, - viņš sacīja. - Kā, tavuprāt, viss notiks?
- Populārs variants ir kodoltermiskā katastrofa. Lai gan jāsaka, ka šobrīd lielie zēni viens pret otru izturas pieklājīgi.
- Varbūt asteroīda trieciens? - Azirafals prātoja. - Manuprāt, šajos laikos tīri moderni. Trieciens Indijas okeānā, milzīgs putekļu un tvaiku mākonis, un ardievu, visas augstākās dzīvības formas!
- Lieliski! - Kroulijs atsaucās, par katru cenu mēģinādams pārsniegt ātrumu, kaut mazliet.
- Nepanesami pat domāt, vai ne? - Azirafals drūmi izmeta.
- Visas augstākās dzīvības formas - tu-tū.
- Drausmīgi.
- Nekā, tikai putekļi un fundamentālisti.
- Tas nu gan bija nejauki.
- Atvaino. Nenoturējos.
Abi pievērsa skatienu ceļam.
- Bet varbūt terorisma akts? - Azirafals atkal iesāka.
- Ne jau no mūsu puses, - Kroulijs atbildēja.
- Mūsu ari ne, - Azirafals teica. - Lai gan mūsu pusē, protams, ir visi, kas cīnās par brīvību.
- Zini, ko tev teikšu, - Kroulijs, riepām kaucot, pagrieza mašīnu uz Tedfildas apvedceļu. - Atklāsim kārtis! Tu man, es tev!
- Labi. Tu pirmais.
- Nekā nebija! Sāc tu!
- Bet tu esi velns.
- Bet godīgs, vismaz tā ceru.
Azirafals nosauca piecus politiskos līderus, Kroulijs sešus. Trīs uzvārdi bija abos sarakstos.
- Redzi? Es jau teicu! Cilvēkiem nav ne kauna, ne goda. Tādiem nevar uzticēties ne brīdi, - Kroulijs šķendējās.
- Tomēr, cik zinu, mūsējiem nav dižu plānu, vienīgi nelieli terora akti - gribēju teikt, politiski protesti.
- Ak tad tā, - Kroulijs rūgti novilka, - vai ar to tu domā, ka nebūs bezjēdzīgas masu slepkavošanas? Tikai pasūtījuma darbiņš - precīzi snaiperu šāvieni?
Azirafals nelikās dzirdam.
- Uz kurieni mēs tagad braucam?
- Derētu mazliet pagulēt.
- Tu taču vari iztikt bez miega. Es arī. Ļaunais nekad neguļ, bet Labais ir allaž modrs.
- Pārnestā nozīmē varbūt. Tomēr personīgi man ir paradums dažkārt nolikt galvu uz spilvena.
Kroulijs skatījās uz priekšējām gaismām. Drīz pienāks laiks, kad par gulēšanu būs jāaizmirst. Lejā viņam piešūs vainu par Antikrista pazaudēšanu un tad varbūt uzraks arī visus ziņojumus par viņa darbību spāņu inkvizīcijas laikā un izmēģinās visus aprakstītos paņēmienus uz viņu, vispirms citu pēc cita un beigās visus reizē.