- Man ir aizdomas, ka senāk tā bija, bet ne jau tagad, -Adams sacīja. - Mūsdienās ap visiem ir zila gaisma, un viņi staigā pa pasauli, darīdami labu. Tāda kā galaktikas policija, kas cenšas cilvēkiem iestāstīt, ka visiem jādzīvo harmonijā un tā tālāk.
Brīdi valdīja klusums. Visi nožēloja, ka NLO bezjēdzīgi šķiež laiku.
- Vienmēr esmu domājis, kāpēc tos sauc par nezināmiem lidojošiem objektiem: visi taču zina, ka tie ir lidojošie šķīvīši, - Braiens teica, - proti, zināmi lidojošie objekti.
- Tāpēc, ka valdība grib visu noklusēt, - Ādams paskaidroja. - Visu laiku nosēstas miljoniem lidojošu šķīvīšu, bet valdība mēģina to noslēpt.
- Bet kāpēc? - Venslideils brīnījās.
Ādams uzreiz neatbildēja. Vakar lasot uz šo jautājumu tiešu atbildi viņš neieguva. Acīmredzot New Aquarian uzskatīja, ka viņi paši un arī lasītājs to uzskata par savas ticības pašu pamatu.
- Tāpēc, ka viņi ir valdība, - Ādama atbilde bija vienkārša, - visas valdības ir vienādas. Londonā ir liela, milzīga māja, pilna ar grāmatām, kurās rakstīts viss, ko valdība noklusējusi. Ministru prezidents, atnācis no rīta uz darbu, vispirms pārskata garu sarakstu ar iepriekšējās nakts notikumiem un beigās uzliek savu lielo, sarkano zīmogu.
- Varu saderēt, ka vispirms viņš izdzer tēju un tikai tad lasa to grāmatu, - Venslideils iebilda, atcerējies, ka vasarā reiz iegāja tēva kabinetā un guva tur neizdzēšamu iespaidu, - bet pēc tam apspriež, ko iepriekšējā vakarā rādīja pa televīziju.
- Nu labi, bet pēc tam viņš paņem grāmatu un lielo zīmogu.
- Un uz tā ir uzraksts Noklusēt, - Pipars papildināja.
- Un viss jāpatur dziļā slepenībā, - Ādamu jau sāka kaitināt kolēģu radošā pieeja. - Piemēram, atomstacijas, kurās bieži notiek sprādzieni, bet neviens to nezina, jo valdība to slēpj.
- Visu laiku jau nesprāgst, - Venslideils skarbi aizrādīja. - Mans tēvs saka, ka tur ir droši kā bankā un vēl, ka mums nav jādzlvo siltumnīcā. Lai nu kā, redzēju komiksu grāmatā1 lielu attēlu, un tur par sprādzieniem nekā nebija.
- Jā, bet tu man iedevi komiksu izlasīt, un es zinu, kas tā par bildi, - Braiens aizrādīja.
Venslideils bridi klusēja un tad pārspīlēti pacietīgā balsī atbildēja:
- Braien, tikai tāpēc, ka tur bija rakstīts Sprāgstošā diagramma...
Kā vienmēr, sekoja īss kautiņš.
- Paklau, - Ādams nopietni sacīja, - vai gribat, lai stāstu jums par Ūdensvīra laikmetu, vai negribat?
Kā allaž, draudzīgā izplūkšanās pierima.
Ādams pakasīja pakausi.
- Labi, vienīgi jūsu dēļ aizmirsu, pie kā paliku, - viņš sūrojās.
- Pie lidojošiem šķīvīšiem, - Braiens atgādināja.
-Jā, labi. Labi. Nu, ja kāds saka, ka redzējis NLO,
tad ierodas valdības ierēdņi un pierunā cilvēkam pilnu galvu, - Ādams atkal iejutās lomā, - melnā limuzīnā. Amerikā jau tā notiek visu laiku.
Visi zinoši pamāja. Vismaz par to neviens nešaubījās. Amerika taču bija vieta, kur labie cilvēki nokļuva pēc nāves. Tāpēc nebija grūti noticēt, ka tur viss iespējams.
- Varbūt tāpēc tur mūždien uz ielām veidojas korķi, -Ādams turpināja. - Tos rada vīri ar melnām mašīnām, kas braukā apkārt un iestāsta tautai, ka tādu NLO nemaz nav. Ja cilvēks nepadodas, piesola Nelaimes Gadījumu.
- Varbūt nāvi zem lielas, melnas mašīnas, - Braiens secināja, plēsdams no netīrā ceļgala kreveli, un tad moži piebilda: - Ziniet, brālēns man stāstīja, ka Amerikas veikalos ir trīsdesmit deviņas saldējuma šķirnes.
Tas uz brīdi apklusināja pat Ādamu.
- Trīsdesmit deviņu saldējuma šķirņu nemaz nav, -Pipars apšaubīja, - visā pasaulē nav, kur nu vēl Amerikā!
-Ja sajauktu, varētu būt, - Venslideils samirkšķināja zem brillēm acis. - Piemēram, zemeņu un... šokolādes. Šokolādes un... vaniļas.
Brīdi padomājis par angļu gāršām, viņš nedroši piebilda:
- Zemeņu-vaniļas-šokolādes saldējums.
- Jā, un vēl ir Atlantīda, - Ādams skaļi pateica.
Visi pievērsa uzmanību viņam. Atlantīda VIŅIEM patika. Jūrā nogrimušas pilsētas - tas bija tieši viņu lauciņš. Visi trīs uzmanīgi klausījās kārtējos jaunumus par piramīdām, dīvainiem priesteriem un seniem noslēpumiem.
- Tas viss notika pēkšņi vai pakāpeniski? - Braiens painteresējās.
- Var teikt, ka gan ātri, gan lēni, - Ādams atbildēja, - daudzi paguva aizbraukt laivās uz citām valstīm un iemācīt tām matemātiku, angļu valodu, vēsturi un visu pārējo.
- Nesaprotu, kas tur tik īpašs, - Pipars izmeta.
- Kad tā sala grima, tad gan noteikti bija jautri, - Braiens domigi sacīja, atcerēdamies reiz piedzīvotos plūdus Tedfīldā. - Pienu un avīzes piegādā ar laivām, uz skolu nevienam nav jāiet.
-Ja es dzīvotu Atlantīdā, tad gan paliktu uz vietas, -Venslideils paziņoja, izsaukdams nievājošus smieklus, tomēr, neraugoties ne uz ko, turpināja: - Vienīgi vajadzētu akvalangu, neko vairāk. Jā, vēl arī aiznaglot visus logus un ielaist mājā gaisu. Tas būtu vienreizēji.
Ādams to uztvēra ar ledainu smaidu, kas tika rezervēts katram, kurš iedomājās labu ideju izteikt ātrāk par viņu pašu.
- Droši vien tā varēja gan, - viņš negribīgi atzina.
- Pēc tam, kad visi skolotāji laivās aizbrauca. Varbūt pārējie palika un nogrima.
- Nevajadzētu mazgāties, - piebilda Braiens, kuram vecāki lika mazgāties daudz biežāk, nekā, viņaprāt, bija veselīgi. Un labuma no tā nebija nekāda. Braienam piemita kaut kāda īpaša iedzimta netīrība.
- Viss tāpat būtu tīrs. Dārzā varētu audzēt ūdenszāles, medīt haizivis. Turēt mājās astoņkājus un tā tālāk. Nevajadzētu vairs mācīties, jo viņi taču tika vaļā no skolotājiem.
- Iespējams, ka tur vēl kāds palicis, - Pipars prātoja.
Visi iedomājās Atlantīdas iedzīvotājus plīvojošās, mistiskās drānās un zelta zivtiņas, kas līksmi peld putojošā okeāna dzīlēs.
- Forši, - Pipars izdvesa, paužot visu jūtas.
- Bet ko mēs tagad darīsim? - Braiens pajautāja.
- Laiks mazliet noskaidrojies.
Beigās VIŅI sāka spēlēt Čārlzu Fortu un viņa Atklājumus. Proti, viens no VIŅIEM staigāja riņķī ar salauztu lietussargu, bet pārējie gādāja par varžu lietu, pareizāk sakot, vardes lietu. Vairāk jau dīķi neatradās. Varde jau bija paveca un pazīstama un pacieta VIŅU interesi - tā bija maksa par dīķi, kurā nebija ne ūdensvistu, ne līdaku. Labsirdīgā pacietība beigās gan izsīka, un varde rada patvērumu vecā caurulē, par kuru VIŅI līdz šim nebija nojautuši.
Pēc tam VIŅI devās uz mājām paēst.
Ādams ar rīta cēlienu bija apmierināts. Viņš jau no sākta gala zināja, ka pasaule ir interesanta, un iztēlē bieži uzbūra pirātus, bandītus, spiegus, astronautus un tā tālāk. Vienīgi nelika mieru aizdomas, ka, ķeroties pie visa nopietni, diemžēl atklāsies, ka tas viss ir tikai grāmatās un dzīvē vairs nav sastopams.
Taču Ūdensvīra laikmeta notikumi nebija fantāzija. Pieaugušie bija par to sarakstījuši ne vienu vien grāmatu (New Aquarian bija neskaitāmas to reklāmas). Sniega cilvēks, cilvēki-taureņi, jetiji, jūras briesmoņi, Sarijas pumas tiešām... tiešām eksistē. Ja Kortesam, ieņemot neatklātos kontinentus, būtu slapjas kājas no varžu ķeršanas, viņš ļoti atgādinātu Ādamu šajā bridi.
Pasaule bija pilna ar brīnumiem, un Ādams atradās to vidū.
Aši notiesājis lenču, viņš devās uz savu istabu. Daži New Aquarian numuri vēl nebija izlasīti.